Mostas čūskas un kukaiņi: Ģertrūdes dienas kārtība pēc senču priekšrakstiem

Kur tu lieni, kukainīti,
Ne tev kāju, ne tev roku.
Tev pieder purvi, meži,
Man tie lauki, tīrumiņi.

Atkarībā no apvidus Ģertrūdes dienu sauc arī par Ģērdas, Ģērdača vai Čūsku dienu. Tas tāpēc, ka katoļu svētās vārds latvieša mēlei bijis grūti pielāgojams. Vēl šo dienu dēvē par Kūņu vai Kāpostu dienu, lai paturētu vērā, ka tā nav laba sējamā un stādāmā diena – ražu bieži noposta tārpi vai kukaiņi. Svētīt gan vajadzējis – to pašu negantnieku kukaiņu pielabināšanas dēļ.

Lielākā daļa darbu paveicami pirms saullēkta (šogad 17. martā saule aust plkst. 6:33). Tātad – līdz tam brīdim jāiztīra telpas, mēsli jāsadedzina un jāpaglabā, lai būtu ko bērt uz dārza augiem (kukaiņu nīdēšanai, protams), ar ledu jānoberzē govīm muguras, lai tās vasarā nebizo, jāapar "kurmjainākās" vietas, lai tiktu no šiem zvēriņiem vaļā, jāaizdzen no pagalma visi zvirbuļi, tad tie neizknābābšot graudus no kaņepēm. Vēl var izdzīt ārā cūkas, lai tās vasarā būtu modras.

Arī sava recepte pret mušām senčiem bijusi. Tas darāms divatā: vienam jāgriež dzirnavas trīsreiz riņķī, lai labi rūc, un otram, aiz aizvērtām durvīm stāvot, jāprasa: "Ko tu tur mal?" Dzirnavu griezējam jāatbild: "Mušas maļu." Aiz durvīm stāvošais atkal saka: "Mal, mal, ka vari samalt!" Tā tas darāms trīs reizes no vietas, tad tai gadā neviena muša mājā nedzīvos.

Pēc tam, kad saulīte uzlēkusi, jāaizjož uz upīti nomazgāties, lai atstātu savu miegu lācim (šis, miegamice, Ģertrūdes dienā vēl tikai uz otriem sāniem pagriežoties). Savukārt makšķernieki lai dodas makšķeres griezt – tas uz brangiem lomiem.

Saimes galdā ceļama gaļa ar kāpostiem.

Cūku kājas Tenīsam
Vastlāvai – vistas lāva.
Svecei pieder linu lauki,
Ģerdai skābi kāpostiņi.

Kukaiņu diena ir īpaša diena biteniekiem, jo to uzskata par pirmo bišu izlidojuma dienu, tāpēc drava ir īpaši sargājama, lai kāds neatņemtu tai svētību. Biškopji šo dienu ievēro un nelaiž nevienu svešu bišu dārzā, lai laime nepārietu svešinieka rokās. Nedrīkst dot no mājām projām ne bites, ne arī kādu bitenieka darbarīku. Ir tāds ticējums – ja Ģertrūdes dienā bites pārceļ no vienas vietas uz otru, tad pārcelto bišu vietā nākot čūska. Turpretī bišu ieguvējs saņem visu bišu laimi, un devējam pašam bites vairs nevairojas. Savukārt Ģērdacī mājās atvestās bites vareni vairojušās.

Ģertrūdes diena ir viena no laika vērošanas dienām, un īpaša uzmanība pievēršama vējam: tādā vējā, kāds pūtis Ģertrūdē, nevar sēt un stādīt ne kāpostus, ne zirņus un pupas, ne arī linus.

Sējas laika sākumu priekšā pasaka krauķi: ja tie atgriezušies ligzdās, pēc trim nedēļām varēs sēt. Ja krauķi vēl nesteidz atjaunot ligzdas, pavasaris būs garš un auksts. Nav gan īsti skaidrs, vai šie ticējumi attiecas uz veco vai jauno kalendāru.

Mūsu tēvutēvi uzskatīja, ka Ģertrūdes dienā nedrīkst iesākt svarīgus darbus, – sevišķi tas attiecas uz sēšanu. Nedrīkstēja auklas vīt, dzijas tīt, lai čūskas kā dzijas kamoli netītos ap kājām, un vērpt – lai vilki aitas neaiztiek un mušas istabā nenāk. Šūšanas darbi arīdzan bija atliekami uz citu dienu, lai kurmji dārzu neizrakā.

Lai nodrošinātos pret utīm, Ģertrūdē nesukāja matus un nemazgāja veļu.

Galvenais, ko šajā dienā nedrīkst darīt, – ienest mājās kaut ko no meža vai lauka. Arī slotas un grozus todien nedrīkstēja istabā turēt. Lai čūskas nenāktu mājā, Ģertrūdes dienā senāk nav ēduši ne siļķes, ne reņģes.