Pauls Timrots: ugunsdzēsēji, dakteri, medmāsas – cilvēki, kas nolemti liktenim  (17)

Vaicāts, vai gribētu atgriezties kādā no dzīves skaistākajiem momentiem, Pauls atbild ar smaidu: "Vai tad tu gribētu kaut ko vienreiz ēstu, kas bija ļoti garšīgs, atkal tādu sakošļātu iebāzt mutē? Nu nē! Tas tā kā ir jau apēsts. Nevajag bāzt otrreiz mutē. Notikumi iet uz priekšu, un tur nav, ko otrreiz darīt. Nu nevar būt, ka priekšā vairs nav nekas interesantāks! Kāda jēga tīt filmu atpakaļ uz kaut kādu vienu momentu? To momentu vajadzētu atcerēties, to gan! Un, ja dzīvē gadās kāds satraucošs un skaists mirklis, nu nevelc ārā fočiku un nebildē neko! Ja to darīsi, tad šo momentu vienkārši sačakarēsi, un tā vairs nebūs. Jā, bildē to varēsi apskatīt, bet dzīvē un atmiņā tā nebūs."

Jāpiebilst, ka arī tendenci pasākumus iemūžināt neskaitāmās fotogrāfijās Timrots vērtē ironiski: "Ja ir daudz bilžu, tad skaidrs, ka tas pasākums nav izdevies. Taču ej, dejo, dziedi, lec, priecājies, kaut vai dzer šņabi – kāpēc esi sadomājis bildēties? Tad nu gan!"

Taujāts par to, kādi bija Paula bērnības gadi, režisors saistībā ar atmiņām par šo laiku piemin arī kādu īsu epizodi no profesionālās ikdienas: "Sen atpakaļ taisījām vienu raidījumu, un bija stāsts par bērnību. Ielās aizsūtījām intervēt cilvēkus. Čoms atnāk no intervijas, bijis Vērmanes dārzā, saticis bezpajumtnieku. Prasījis viņam, vai šis bērnību atceras. Bet tas bez zobiņiem ēdis maizīti. Čāpstinājis, teicis, ka atceras. Pačāpstinājis vēl, teicis, ka maziņš bijis. Patiesāk jau vairs nevar būt."

Vaicāts, vai viņam jau toreiz paticis piešaut dzīvei asumiņu, Pauls atbild, ka patiesībā bijis mierīgs bērns. "Man galīgi nevedās spēlēt futbolu, nevarēju trāpīt pa bumbu. Hokeju spēlēt man nemaz nesanāca, jo mūžīgi biju izaudzis no iepriekšējā izmēra slidām un tā arī slidot neiemācījos. Sēdēju mājās un lasīju. Biju vairāk tāds pats par sevi."

No vecuma un nāves Timrots savukārt nebaidās, sakot, ka vecumdienas patiesībā šķiet tāda visnotaļ amizanta padarīšana, tāpēc vien intereses pēc uz tām vajadzētu aiziet. Kaut izlūkos. "Taču ir smieklīgi! Tu jau esi saburzījies. Tāds nedaudz bērna prātā. Drīksti darīt visādas blēņas. Kaut vai nopirsties vai aizmirst kaut ko. Mierīgi! Kaut piedzeries – neviens jau vairs nepārmetīs. Vecs cilvēks… Viņš vis kaut ko drīkst darīt! Tā ir baigā jautrība. Cilvēks jau ir tāds mazliet "bļem – bļem", ne šis, ne tas," joko Pauls.

"Mani šausmīgi šokē visi tie pensionāri, kas vecumdienās sadomā blandīties pa pasauli. Braukā apkārt, skatās uz mājām… Labāk sēdi uz vietas, atdod to naudu mazbērniem. Lai tie aizbrauc uz Parīzi, nokniebjas viesnīcā un atbrauc mājās laimīgi. Ko tas vecais pensionārs darīs viesnīcā? Maz varat iztēloties? Ieliks zobus glāzē, palūrēs ziņas un aizmigs! Labāk taču sēdēt uz lievenīša, iedzert kafiju. Un tad paklausīties, kā mazbērniem gājis. Iestādi tomātiņus, paravē dillītes… Izdari ko jēdzīgu, netērē to viesnīcu pa tukšo!"

Vērtējot skolotāja profesiju, kurā savulaik gūta viena no vērtīgākajām dzīves pieredzēm, Timrots atbild bez aplinkiem: "Ir tādas profesijas, kuras cilvēki izvēlas pat tad, ja viņiem gandrīz nemaz nemaksā. Tas tā kā ar skudrām. Ir darba skudras un kara skudras. Viņas zina, kas ir viņu uzdevums. Un domāju, ka tāpat ir ar skolotājiem. Šāds cilvēks jau piedzimis zina, kas būs. Viņus var čakarēt ar mazu algu, nerrot ar virsstundām, plāniem un atskaitēm. Bet skolotājiem tā vienkārši ir misija. Tāpat kā ugunsdzēsējiem, dakteriem, medmāsām. Tie cilvēki būtībā ir nolemti savam liktenim."