Septiņu bērnu mamma Una Gavare stāsta par attiecībām – bērni un nauda  (20)

Naudu var uzskatīt par iespēju, mērķi, motivāciju, traucēkli vai gluži vienkārši – par līdzekli. Cik cilvēku, tik viedokļu. Kāda ir naudas nozīmē tavā ģimenē?

Nesen kādā laikrakstā atradu senu interviju ar sevi. Tad man bija kādi 17 gadi. Tad teicu, ka nekad dzīvē negribētu izjust naudas trūkumu, un tā tik tiešām ir bijis – par to nav bijis jāuztraucas. Tomēr, no šodienas pieredzes raugoties, varu teikt, ka līdzekļu plānošana, skaitļošana un taupīšana var būt pat svētīga. Pārāk daudz naudas var izlutināt bērnus. Savukārt mazāks budžets neļauj pirkt bieži vien nevajadzīgas mantas, un tad bērni vairāk izjūt naudas vērtību. Savukārt vīram un sievai stiprinās attiecības – mazāk naudas, mazāk kārdinājumu.

Padalies ar kādu spilgtu atmiņu par naudu no savas bērnības

Gribējām sunīti Jahterjeru par 360 rubļiem. Tā kā mans tēvs bija mednieks, viņš izdomāja, kurš suns mums piestāvētu. Tagad tāda šķirne ir noliegta un šķistu neprāts – medību suņi ir grūti prognozējami, ātras dabas. Toreiz tā likās labākā izvēle. Kādu dienu devāmies uz Krievu drāmas teātra izrādi "Punktiņa un Antons". Uz teātra kāpnēm atradu 100 rubļus, kas tolaik bija liela nauda. Dažus pakāpienus augstāk brālis atrada rubli. Kopā sanāca 101 rublis. Vecāki atbalstīja, un tā tiku pie sava suņa.

Atceros, ka bērnībā bieži izmaksāju draudzenēm saldējumus. "Laimas" piena šokolāde par rubli un piecdesmit, un saldējums bija iecienītākie našķi.

Vai mēdz atalgot bērnus par mājas darbu pildīšanu, istabas sakārtošanu un puķu apliešanu?

Kādreiz mums bija darāmo lietu saraksts - kam jāiznes atkritumi, jāaplej puķes, jānomazgā trauki, jāizmazgā veļa, jāsagludina, jāsaloka. Vēl arī jāpabaro suņi, jānoslauka putekļi. Par katru darbiņu mazie saņēma naudiņu, un tā es bērnus lēnām "pieradināju" pie darbiņiem. Taču vienā brīdī viņi uzķēra, ka var tikt pie naudas ar aprēķina "funktieri". Tajā brīdī es teicu: "Nekā nebija, mīlīši, es par darbiem jums vairs nemaksāšu, uzdoto darīsiet tādēļ, ka mīlat vecākus, un naudu došu jums tāpat vien".

Lai arī tas bija pārsteigums, nebija lielas vilšanās – visi kopā izrunājām situāciju. Tagad mums ir citādāki saraksti ar norādēm, kurš taisa pusdienas, kurš iet ārā ar suni vai ir atbildīgais par putekļu tīrīšanu.

Vai bērni paši krāj naudu?

Ar krāšanu mums vienmēr gājis komiski. Savulaik bija jubilejas latiņi – krāsainie, skaistie. Tos mēs vācām, taču kādā jaukā dienā maisiņš ar monētām pazuda. Pēc kāda pusgada tos atradām – krātuvīte bija aizkritusi aiz sēdekļa mašīnā. Tāpēc tagad uzņemos bankas funkciju un saku mazajiem, ka uzkrājumu var droši glabāt pie manis, paši var rēķināt līdzi, cik iedevuši krāšanai. Pie mammas nauda ir drošībā, toties ar veikaliem ir gājis visādi. Ne visi pārdevēji godprātīgi izdod naudu. Nav bijušas tik lielas summas, lai būtu sāpīgi, tomēr bijusi laba mācība.

Ir vecums, kad bērni aktīvi sāk interesēties par naudu un jautā: "Mammu, cik tas maksā, ko par to var nopirkt?" Tādi jautājumi ir teju par katru lietu. Gribas zināt lietu vērtību. Man tas šķiet forši! Tas ir veids, kā mācīties. Bērns uzzina, cik saldējumu var iemainīt pret mikseri vai, cik maksā mašīna un telefons. Tad mazie sāk novērtēt lietas vairāk.

Tagad kopā ar bērniem piedalos brīnišķīgā projektā – mēs ierakstām balsis multiplikācijas filmiņām "Dino piedzīvojumi". Bērni veic šo darbiņu ar apziņu un aizrautību, viņi apzinās, ka tas ir viņu darbs. Par nopelnīto naudu vasarā būs iespēja tikt uz nometnēm un izbraucienos.

Vai tu dod kabatas naudu?

Godīgi sakot, mani bērni ir tik attapīgi un dzīvesgudri, ka atrod veidu, kā iegūt naudu. Bērniem ir savas shēmas – piemēram, vecmāmiņa, kura dod "eiriku" dienā "suliņai kafejnīcā". Novērtēju savu mammu, kā viņa prot risināt naudas lietas, atstājot mani ārpus šī kabatasnaudas jautājuma. Ja bērns pavaicā naudiņu, tad cenšamies dot.

Ko bērni pērk par savu naudu?

Tās ir tās mazās lietiņas – suliņas, riekstiņi un saldējums. Lielāko daļu našķu, protams, neatbalstu. Droši vien aizliegt arī nav vērts. Lai izmēģina! Pienāks laiks, domas mainīsies, un paši pārliecināsies, ka veselīgāk ir foršāk. Mājās cenšos gatavot veselīgus ēdienus, sulas spiežam paši, taisām kokteiļus no svaigām ogām. Citreiz pierunāju, ka eiro vietā uz skolu labāk paņemt omītes žāvēto ābolu šķēlītes. Savukārt citkārt piekāpjos – ja atrodu pēc divām nedēļām somā dotās cidonijas, saprotu, ka nav vērts un meitenes skolā tāpat pirks, ko vēlas. Runājot par ēst gatavošanu, bērni ātri kļūst patstāvīgi, mans četrus gadus vecais dēls jau pats māk taisīt omleti. Mūsu mājā vajadzība noteikti liks ātrāk strādāt un reizē mācīties.

Katru pirkumu izvērtējam – vai tas ir vajadzīgs? Ja bērnam ir dzimšanas dienas, un viņš grib kokteilīšus, izrēķinām, vai nav lētāk gatavot tos pašiem mājās. Ir ābolu sula, saldējums, tātad – varam pagatavot paši. Super!

Vai mudini bērnus ziedot, dalīties?

Tā ir absolūta nepieciešamība. Daudzbērnu ģimenē dalīties, dot un piekāpties ir dabīgi. Atdot mazajam brālim ir tikai normāli. Savukārt citkārt izvērtēju kritiski un saku – nē, lielajai māsai ir taisnība. Mamma tēlo "labo policistu", palīdzot noteikt, kam tad bijusi taisnība. Jāiemāca, protams, ka visiem nedrīkst piekāpties – ir jābūt savai stājai un viedoklim, jo būs situācijas, kad nedrīkstēs piekāpties nākotnes darba devējam vai kolēģim. Tomēr, ja bērns izgāzis ievārījumu, tad jāsavāc pašam, nevis vecākajai māsai.

Kādēļ, tavuprāt, jāizrunājas ar bērnu par naudu? Kādēļ vajadzīga matemātiskā domāšana?

Eksakti domājoši cilvēki visos laikos skaitījušies savā ziņā labāki par tiem, kas ir radoši vai humanitāri. Man šķiet, ka tā nevajadzētu būt – katram ir savi plusi un mīnusi. Ideālā gadījumā jābūt līdzsvaram. Drīzāk ticu komandas spēkam. Piemēram, mūsu ģimenē divas meitas ir spēcīgas matemātikā, trešā vairāk attīsta gādīgās prasmes. Kā Jasmīne saloka drēbītes skapī, tā nemāk neviens. Visi jāsauc skatīties un mācīties, cik perfekti bērns māk sakārtot savas lietas, toties matemātika nepadodas tik labi. Tām, kurām skaitļi baigi rullē, atvilktnēs ir haoss. Tomēr dzīvē nāksies citai ar citu sadarboties.

Vai ar vīru mudināt bērnus domāt par iespējamo nākotnes profesiju?

Ticu, ka caur saviem bērniem saņemsim piepildījumu. Dažkārt ārsti grib, lai viņu bērni arī ir labi dakteri. Tas ir tikai normāli no vecāku puses, tomēr, ja talanta un aicinājuma nav, nevajadzētu uzspiest bērnam izvēli. Bērni atnāk caur mani šajā pasaulē, tomēr īsti jau man nepieder. Kad esmu vāja, viņi stiprina: "Mammīt, es tev palīdzēšu." Tāpēc man gribas ar viņiem būt kopā un mudināt attīstīt savas prasmes.

Kā līdzsvarot mākslinieciski emocionālo un loģiski racionālo?

Par emocijām ir jārunā. Esmu aizrāvusies ar Baha ziediem – tie palīdz izprast emocijas. Piemēram, kad piedzimst mazais brālis, noder riekstu koks. Riekstiņš ir salds, gards, tomēr tam ir čauliņa. Šis zieds noder pārmaiņu periodos. Ģimenē bieži vien izrunājamies, kā bērns jūtas – priecīgs, aizdomīgs, aizvainots? Mēģinām izprast emocijas. Ir matemātiskā, emocionālā, muzikālā, intelektuālā, atlētiskā inteliģence. Spēt pareizi nokrist – fiziskā inteliģence. Izvirzīt vienu kā prioritāro nav pareizi. Ja ir robs un vājās puses, tad ģimenē ir jāsadarbojas, jākompensē trūkstošais.

Daudz ko par naudu nevar nopirkt, piemēram, mīlestību, veselību un laiku. Kā par šīm vērtībām runā ar bērniem?

Man šķiet, ka tajās dzīvojam. Mēģinām saprast, kas ir svarīgākais – citi varbūt var atļauties vairāk, ja ģimenē ir mazāk bērnu, un mums ir citādāk. Kā to iemācīt? Gluži vienkārši mīlot, rūpējoties, gādājot.

Ko darīt, ja bērns kaut ko ļoti vēlas, tomēr vecāki nevar atļauties?

Ļoti vienkārši! Bērns to nedabū. Tad sākas skaidrojošais darbs. Jāļauj izraudāties un izbļaustīties. Ja tas notiek veikalā, tad gan nopērku kāroto lietiņu, un vēlāk mājās, kad emocijas aprimušas, mierīgi un nopietni izrunājos. Bērnam lieku noprast, ka tā gluži nevar darīt, tāpēc citreiz, iespējams, uz veikalu neņemšu līdzi. Parasti bērni nekrīt uz zemes par velosipēdu, drīzāk – par maziem nieciņiem.

Citas reizes, pirms došanās uz veikalu, izskaidroju – pirksim ābolus, pienu, kādu kārumiņu, varbūt "Danonki" jogurtiņu, odziņas. Krāsainās končas pie kasēm nemaz neprasi. Un kabatās pa kluso arī nebāzīsim! Uz veikalu izklaides pēc neejam nekad. Forši ir tie rati, kuros var ielikt bērnu – tad var ērti izstumt cauri veikalam bez liekiem jautājumiem par ledeņu iegādi.

Kuru stāstu par naudu un tās vērtību ieteiktu tu izlasīt vecākiem un bērniem?

Viena no spilgtākajām grāmatām, kas nāk prātā, ir Madonnas "Daudznaudis". Man patīk ar bērniem lasīt grāmatas, kas nodod kādu dzīves gudrību, kā tas ir fabulās vai pasakās. Madonnas "Daudznaudim" bija visa pasaules nauda, tomēr, neskatoties uz lielo bagātību, viņš bija saīdzis rūgumpods. Grāmata pauž vairākas gudrības, un no tām svarīgākā: dalies ar citiem tajā, kas tev pieder, un rūpējies par citiem vairāk nekā par sevi, un tu kļūsi laimīgs. Protams, laikmetā, kad egocentrisms ir spēcīgs, to pieņemt var būt grūti. Es to stāstu arī saviem bērniem – kad iemācies dalīties, tu atradīsi ne tikai laimi. Tu atradīsi arī draugu.

Tu nesen sāki rakstīt blogu. Kā tas radās?

Pienāk brīdis sievietes dzīvē, kad vēlies sākt jaunu posmu un vairāk nobriesti savā esībā. To var saukt arī par pusmūža slieksni, brīdi, kad kļūstam patiesi gatavas iet dzīves dziļumā. Savā situācijā meklēju līdzsvaru, vēlējos strādāt vairāk ārpus mājas, lai uzlabotu to, kas nepieciešams iekšpusē – ģimenē. Kā to savienot? Mūsdienu sievietes lielākā dilemma! Un es atveru logu pēc malka svaiga gaisa (mājaslapu), mūsdienīgu vizītkarti, kas savienojamas paralēli un kopā ar bērniem. Pateicoties blogam, arī piedalāmies aizraujošos projektos. Runājot par nosaukumu, Mnemozine sengrieķu mitoloģijā bija dieva Zeva sieva – visu mūzu māte, atmiņas dieviete, kurai bija deviņas meitas. Mani saista gan filozofija, gan reliģija, kur smelties spēku ikdienas dzīvei.