"Kā interesēs strādā bāriņtiesa? Ne jau bērna, kā to paredz likums, viņi ir kā gestapo, bezjūtīgi un auksti, cieti kā akmens," tādus izteicienus Rīgas bāriņtiesas virzienā raida kādas sākumklašu vecuma meitenes aizstāvji. Šāda veida pārmetumus kategoriski noliedz Rīgas bāriņtiesas vadība, uzsverot, ka bērnam ilgstoši tika liegta iespēja uz identitāti un meitene cietusi no emocionālās vardarbības.
Meitene pirms Lieldienām izņemta no ģimenes, kuras aprūpē dzīvojusi astoņus gadus, kamēr bērna bioloģiskā māte atradās cietumā, bet tēvs meitas aprūpi bija uzticējis svešiem cilvēkiem. Māte no ieslodzījuma vietas atbrīvota, tēvs arī vēlas atkal rūpēties par bērnu, tādēļ vienā dienā meitene aizvesta no mājām, ko viņa par savām dēvēja astoņus gadus.
Savukārt Rīgas bāriņtiesas vadība situāciju iezīmē pavisam pretēji, noraidot pārmetumus par darbinieku rīcību un tieši šo ģimeni nosaucot par sava veida gestapo, kas liedza meitenei saglabāt savu identitāti.
Lai aizsargātu bērna intereses, stāsta varoņu vārdi ir mainīti. Ar īstajiem vārdiem portāls Cālis.lv publicēs juristes Daigas Silarājas un Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja Aivara Krasnogolova sacīto.
Kas notika pirms astoņiem gadiem
Tiekamies juristes birojā, sarunā piedalās arī minētās meitenes "audžuģimenes" radiniece Natālija. 2008. gadā Anna, kura ir dievticīga, draudzē no kāda saņēma informāciju, ka kādas mājas bēniņos Rīgas centrā novārtā pamesti divi mazi bērni. Sieviete devusies lūkoties un patiesi ieraudzījusi divas meitenes – vienu ap gada vecumu, vienu nedaudz vecāku. Lielākā meitene bijusi piesieta pie gultas, mazākā – atradusies gultai līdzīgā vietā, ar pamperu, kuram apkārt jau bijuši tārpi. Meitenes nebija ēdušas, bija ļoti netīras un novārgušas. Anna, nedomādama ne par ko citu, kā tikai par pirmās palīdzības sniegšanu, mazos bērnus aizvedusi pie sevis uz mājām, lai apkoptu, pabarotu.
Pēc tam izdevies noskaidrot bērna tēvu, kurš piekopis dzīvesveidu, kurā vietas neatradās mazu bērnu aprūpēšanai. Kā stāsta Natālija, tāpat tika noskaidrots, ka meiteņu māte ievietota cietumā, viņai piespriestais sods – astoņi gadi brīvības atņemšanas. Pēc maza laiciņa bāriņtiesā meiteņu tēvs iesniedza iesniegumu, ka abas meitas atradīsies Annas aprūpē. Tā arī bija, Anna rūpējās par mazajām meitenēm. Bet pagāja pāris mēneši, kad bērnu tēvs atkal vērsās bāriņtiesā, atsaucot savu iesniegumu un norādot, ka vecākā meita dzīvos kopā ar vēl vienu māsu, kas jau atradās vecmāmiņas aprūpē, bet mazo Elīnu (stāsts ir par šo meiteni) aprūpēs māte cietumā. Tomēr māte atteikusies rūpēties par mazuli ieslodzījuma vietā. "Viņai nepatika, ka meitene raudāja, tādēļ viņa noteica, lai tik Anna par viņu rūpējas," stāsta juriste Silarāja. 2009. gadā bāriņtiesa apsekojusi Annas dzīvesvietu, kur arī konstatējusi, ka mazā Elīna dzīvo šajā svešajā ģimenē.
Šo astoņu gadu laikā dažas reizes bāriņtiesā tika aktualizēts jautājums par to, ka Annu vajadzētu iecelt par oficiālo meitenes aizbildni, bet tēvam uz laiku noņemt bērna aprūpes tiesības. Tomēr tas nenotika. Katrai pusei – bāriņtiesai un Elīnas aizstāvjiem – ir pretēji viedokļi, kādēļ neizdevās nokārtot aizbildniecību pār meiteni, bet bērns visu laiku atradās Annas un viņas vīra aprūpē.
2014. gadā Elīnas īstais tēvs izdevis Annai ģenerālpilnvaru, kas ļautu pārstāvēt meitenes intereses, līdz viņa sasniedz pilngadību. Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs norāda, ka šī pilnvara nav juridiski korekti noformēta, uz ko jau vērsis arī notāru uzmanību. Likums nosaka, ka pilnvaru, kas kādai personai uzticētu bērna aprūpes tiesības, pie notāra var izdot tikai ar termiņu – uz trim mēnešiem. Ja tiek izsniegta beztermiņa ģenerālpilnvara, tad pirms šāda dokumenta apstiprināšanas jāsaņem saskaņojums bāriņtiesā, kas šajā gadījumā nav izdarīts.
Pagrieziena punkts – Elīnas mātes atbrīvošana no ieslodzījuma
Kā stāsta juriste, meitene Annas ģimenē saņēma visu nepieciešamo aprūpi. Pirmajā laikā, kad pie Annas dzīvoja abas māsas, ģimenē bijušas finansiālas grūtības, tādēļ Anna pārdevusi savas rotaslietas, lai tikai varētu pabarot un apģērbt bērnus. Sākums vispār bijis grūts. Meitene slēpusi ēdienu, mājās dažādās vietās bijis paslēpts ēdamais, gulēt gājusi ar kartupeļiem rokās. "Tās ir sekas no agrīnās bērnības, kad meitenes bija badā," tā spriež Annas ģimenes radiniece Natālija. Vēlāk Elīna laista privātā bērnudārzā, pēc tam mācījusies labā skolā, kur guvusi labas sekmes. Neviens skolā pat nenojautis, ka Elīna nav Annas un viņas vīra īstais bērns.
Pabalstu par bērnu no valsts saņēmis Elīnas tēvs, un Anna nemaz neprasījusi, lai viņu finansiāli atbalstītu. Cits viedoklis par šo ir bāriņtiesai. Lietas materiāli liecina, ka Elīnas tēvs vairākkārt piedāvājis finansiālu atbalstu meitas aprūpē, bet Anna to liegusi.
"Visus šos gadus Elīna dzīvoja pie Annas, un nez kāpēc bāriņtiesa par to neuztraucās," tā meitenes aizstāvji. Un tad pienāca 2015. gads, kad no ieslodzījuma vietas tika atbrīvota Elīnas bioloģiskā māte, kura aptuveni pēc pusgada vērsās kādas mazpilsētas bāriņtiesā, lūdzot atjaunot aprūpes tiesības par visām trim meitām. Kad māte iznākusi no cietuma, vienu reizi pirms Ziemassvētkiem viņa esot zvanījusi Annai, izsakot vēlēšanos meiteni paņemt pie sevis uz nedēļu. Anna tam pretojusies. "Nu kā var bērnu dot uz nedēļu pilnīgi svešam cilvēkam? Teicām, lai māte atbrauc paciemoties, bet viņa tā arī vairs nepiezvanīja," stāsta Natālija.
Šā gada martā kādā mazpilsētā bāriņtiesa lēma, ka mātei, kura bija izpildījusi visus nosacījumus, lai atgūtu bērnus, aprūpes tiesības jāatjauno, pirms tam šī bāriņtiesa arī lūdza Rīgas kolēģiem sniegt atzinumu lietā. Māte esot atradusi dzīvokli, darbu un bērnus gribot ņemt pie sevis, tā uzzinājusi Anna.
"No 2010. gada līdz 2015. gada decembrim nevienam nebija nekādas intereses, kur un kā dzīvoja Elīna. Rīgas bāriņtiesa nebija interesējusies, kāpēc meitene nedzīvo pie tēva, bet pie manis. Faktiskā situācija bāriņtiesai bija zināma," tā norāda Anna, kura nosūtījusi vēstules Tiesībsarga birojam un Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, lūdzot palīdzību situācijas atrisināšanā.
Patiesībā satraukums jau tika radīts pērnā gada nogalē, kad Elīnai bija jātiekas ar bāriņtiesas psihologiem. Tās bija divas tikšanās, kuru laikā Elīna atbildējusi, ka viņas mamma ir Anna, ka viņa grib dzīvot pie Annas un tēta – jeb Annas vīra. Tā atstāsta Natālija un Silarāja, taču Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs norāda, ka sarunās ar psihologu Elīna norādījusi, ka viņai gribētos biežāk tikties ar māsām. Natālija apstiprina, ka ar māsām Elīnai tikšanās bijušas, bet ne ļoti bieži, jo pēc tām Elīna esot slikti ietekmējusies – vecākās māsas nereti zagušas un citādi rādījušas sliktu piemēru, tādēļ Anna īpaši nav meklējusi iespēju šīm tikšanām, bet arī neesot tās liegusi. Elīnai bijis iespējams gan satikties ar vecmāmiņu, gan māsām.
Natālija stāsta, ka šā gada janvārī Rīgas bāriņtiesas inspektore, kura nodarbojusies ar šo lietu, skaidrojusi, ka mazpilsētas bāriņtiesa, visticamāk, Elīnas mātei atjaunos tiesības uz vecākajām meitām, bet Anna varēs kļūt par Elīnas aizbildni, tikai esot jādara viss, ko saka bāriņtiesa. Šā gada februārī tika nozīmēta sēde, kurā it kā lemtu par aprūpes tiesību atņemšanu Elīnas tēvam, un inspektore Annai sacījusi, ka uz šo sēdi viņai nav jāierodas. "Visu janvāri un februāri notika darbības no Rīgas bāriņtiesas puses, ka man jāiet pie psihologa, jāorganizē tikšanās ar māsām un tēvu, jāierodas bāriņtiesā. Kā tagad saprotu, tas viss tika darīts nevis, lai palīdzētu un ievērotu Elīnas patiesās intereses un sakārtotu aizbildnības tiesības uz meiteni, bet gan lai vilcinātu laiku, lai tiktu izskatīts jautājums par viņas māti," tā norāda Anna.
Februārī Annai arī tika piedāvāts ar Elīnu aizdoties uz krīzes centru, taču Anna atteikusi, ka viņai mājās ir pašas meita, jaunāka par Elīnu, un viņa nevar turp doties. Turklāt Anna nesaprata, kādēļ tas jādara, ja bērns labi jūtas ģimenē. Tomēr bāriņtiesa bija iecerējusi abām veikt psiholoģisko izpēti. Dažādas darbības un sarunas starp bāriņtiesu un Annas ģimeni turpinājās līdz marta otrai pusei.
Liktenīgā diena
Dažas dienas pirms Lieldienu brīvdienām tika noteikts, ka Annas ģimenei kopā ar Elīnu jāierodas bāriņtiesā, taču Annas vīrs ieradās klātienē un paziņoja, ka meitene ir apslimusi. Bāriņtiesas darbiniece sazinājās ar Elīnas ģimenes ārsti, kura apgalvoja, ka meitene ir vienkārši saaukstējusies, bet viņas veselības stāvoklis ļauj viņai iet ārā. "Mani darbinieki kopā ar meitenes abiem vecākiem devās uz Annas māju. Jā, viņai ir tiesības dzīvoklī neielaist bērna vecākus, bet bāriņtiesas darbinieki jālaiž, un Anna to arī izdarīja. Meitene bija zābakos, bija sakravāti koferi. Un tad sākās teātris – nevis domāt, kā izpildīt likumu, bet kā to ignorēt," par liktenīgo dienu, kad Elīnu no Annas ģimenes aizveda, stāsta Krasnogolovs.
Turpretim juriste un Natālija ir citās domās par situāciju. "Bāriņtiesas darbinieki bija kā nozombēti, bez emocijām, bērns raud, raujas pie Annas, bet viņi ar varu bērnu izņem no ģimenes. Kur visu laiku bija tā māte? Bērnu vajadzēja iepriekš psiholoģiski tam sagatavot, bet nē, atbrauc un aizved. Bāriņtiesa strādā nevis bērna interesēs, bet nezin kā. Izskatās, ka likums aizsargā vecākus, ne bērnu," sašutusi par situāciju ir Natālija, kura ir Annas vīra māsa.
Pēc Natālijas stāstītā, kura arī bija klāt, kad bērns no ģimenes tika izņemts, bāriņtiesas darbinieces runājušas uzbrūkošā tonī un bērnu klātbūtnē izteikušas dažādus pārmetumus Annas ģimenei.
"Bāriņtiesa uz mūsu adresi izsauca policiju. Bērns ļoti raudāja, pārdzīvoja, nevēlējās doties projām no mūsu ģimenes, bet ar varu tika aizvests. Elīna ļoti pārdzīvoja esošo situāciju, solīja bēgt no krīzes centra atpakaļ pie mums. Situācija ģimenē bija dramatiska. Ja vecākiem ir tiesības audzināt savus bērnus, nav skaidrs, kāds bija iemesls meiteni vest uz krīzes centru nevis uz ģimeni. Uzskatu, ka bāriņtiesu pieņemtie lēmumi ir prettiesiski, taču, ņemot vērā to, ka neesmu bērna likumiskais pārstāvis, man nav tiesību šos lēmumus pārsūdzēt," iesniegumā tiesībsargam skaidro Anna.
"Uzskatu, ka šāda bāriņtiesas darbinieku rīcība ir uzskatāma par institucionālu vardarbību pret bērnu, kas atstās nenovēršamas sekas bērnu psihē un tālākajā attīstībā. Tā vietā, lai pakāpeniski risinātu situāciju par vecāku un bērna saskarsmes veidošanu, emocionālo saišu atjaunošanu, bērns vardarbīgā veidā tika izņemts no atbilstošiem apstākļiem un ievietots krīzes centrā. Ņemot vērā bērna vecumposmu, nav saprotams, kā bāriņtiesa mātei varēja atjaunot aizgādības tiesības, ja bērns māti savos astoņos gadus ir saticis tikai dažas reizes. Elīnai viņi ir sveši cilvēki. Uzskatu, ka arī tad, ja bērnam bija jāatgriežas pie mātes, meitene tam bija atbilstoši jāsagatavo. Bērnam bija jāpaciemojas pie mātes, jāredz, kur būs viņas dzīvesvieta. Tas, ka māte ir bērnu radījusi un ir bioloģiskā māte nenozīmē, ka viņa spēj par bērnu rūpēties, veidot attiecības," tā Anna.
Iesniegumā tiesībsargam Anna lūdz "pārtraukt institucionālu vardarbību pret bērnu, lai Elīna varētu atgriezties mūsu ģimenē un pakāpeniski veidot attiecības ar vecākiem, lai varētu atgriezties pie viņiem, ja tas atbilst bērna interesēm. Lūdzu veikt abās bāriņtiesās ierosināto lietu, kas skar Elīnu, pārbaudes, lai izvērtētu, vai bāriņtiesas ir rīkojušās atbilstoši bērna vislabākajām interesēm".
Bāriņtiesa – meitene ir iebiedēta
Krasnogolovs noraida pret viņa darbiniekiem vērsto kritiku, uzsverot, ka tieši bērna intereses ir prioritāras, nevis Annas ģimenes iegribas. Jau kopš pērnā gada decembra Annai ir skaidrots, ka viņai jādara viss, lai atjaunotu mātes un meitas un tēva un meitas attiecības. Arī pati Elīna iepriekš ir izteikusi lūgumu biežāk tikties ar māsām, kas ticis liegts no Annas puses.
Jā, sākumā tēvs neticis galā ar bērnu aprūpi, izsakot vēlmi, lai Elīna dzīvo pie Annas, taču vēlāk, kad vēlējies iesaistīties, viņam tas liegts. Turklāt Anna nemaz neesot nākusi uz nozīmētajām sēdēm, kur bija plānots lemt par aizgādības noteikšanu par Elīnu. "Viņa sistemātiski neko nedarīja, vien radot šķietamu ilūziju, ka kaut ko dara," tā Krasnogolovs. "Ir bijuši meli, meitene ir spēcīgi iebiedēta. Annas rīcību var uzskatīt par emocionālu vardarbību. Meitenei tika liegtas tiesības uz identitāti. Tuvāka cilvēka kā mātes, meitenei nav," norāda Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs.
Lai Elīnu aizvestu tikties ar māti cietumā, Anna nedarīja neko. Anna visu laiku noliegusi jebkādu iespējamību bērnam tuvināties ar vecākiem. Dienā, kad Elīna no Annas ģimenes tika aizvesta uz krīzes centru vardarbībā cietušiem bērniem, tieši uzbrukumu no Annas ģimenes piedzīvojušas bāriņtiesas darbinieces, norāda Krasnogolovs. "Viņi apvainoja bāriņtiesas darbinieces, draudēja. Bērns tika varmākots no trim pusēm, kā tevi sitīs bērnu namā. Viņi ignorēja, ka bērns atrodas blakus. Gestapo ir no viņu puses, un to visu redzēja pašvaldības policija, kas nodrošināja kārtību tajā dienā," stāsta Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs.
Bērns patlaban atrodas krīzes centrā. "Bērnam, protams, sākumā bija šoks, bet tagad meitene jūtas stabili. Ar viņu strādā psihologs, sociālais darbinieks. Abi vecāki Lieldienās vairākas reizes bijuši pie bērna. Meitene zina par saviem vecākiem, un pagaidām neko nav jautājusi par Annas ģimeni. Meitene jūtas drošāk. Ar viņu ir tik spēcīgi manipulēts, veikts emocionāls spiediens," stāsta Krasnogolovs.
Bērnam krīzes centrā tiks veikta psiholoģiskā izpēte, pēc kā bāriņtiesa lems, ko iesākt ar lietām, kas atrodas viņu lietvedībā. "Tēvam ir aizgādības tiesības un mātei arī. Nevar noliegt acīmredzamo, ka bērnam ir vecāki," uzsver Krasnogolovs.
"Tas nav kaķītis vai sunītis, bet bērns. Viens ir iedot pajumti un ēdienu, bet ne identitāti," tā Krasnogolovs par Annas iegribu paturēt bērnu, kuram ir abi vecāki, kuriem, neraugoties uz pagātni, ir pilntiesīgas tiesības rūpēties par bērniem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
