Pirmklasnieks zaudē mammu. Kā jūtu apmulsumā rīkoties skolotājai un klasesbiedriem  (1)

"Mums klasē notika traģisks gadījums. Septiņus gadus vecs zēns pēkšņi zaudēja mammu. Puika vienmēr bijis dzīvespriecīgs, klasē uzmanības centrā, ļoti gaišs zēns, tāpat kā viņa mamma, kas nu ir zaudēta. Mēs, vecāki un bērni, esam apmulsuši no šīs situācijas. Gribētos arī palīdzēt, sniegt atbalstu klases audzinātājai, bet kā?

Vēlētos rast atbildes uz jautājumiem: kā skolotājai klasē runāt par šo tēmu, ja kāds no klasesbiedriem par to apjautājas, kā atsākt kontaktu, ja bērns noslēdzas, ko darīt, ja bērns atsakās mācīties un ignorē skolotāju, vai skolotāja var piesaistīt skolas psihologu? Vēl jau nevar paredzēt, kā viss izvērtīsies tālāk. Puika ar mammu bija ļoti, ļoti tuvi, smagi mums visiem, tādēļ lūdzu pēc padoma," ar šādu vēstuli portālā Cālis.lv vērsās kāda mamma.

"Kad saskaramies ar nāvi, reakcijas ir neizbēgamas, vienīgi tās var izskatīties ļoti dažādi. Tomēr jebkuras uzvedības izpausmes ir ar mērķi pielāgoties jaunajai situācijai – dzīvei pasaulē, kurā vairs nav šī cilvēka, ko esam zaudējuši.

Tiem, kas ikdienā strādā ar bērniem, ir pilnīgi skaidrs, ka mātes nāve nav fakts, ko varētu ignorēt – nedz attiecībā uz zaudējumu piedzīvojušo bērnu, nedz viņa draugiem klasē, kuriem šī fakta dēļ var rasties jautājumi, trauksme, apjukums. Psihologi apgūst paņēmienus darbam ar satraucošām ziņām bērnu kolektīvos, kā arī prot palīdzēt zaudējumu piedzīvojušajiem. Ja skolā nav psihologa, skola var sarūpēt šādu pakalpojumu darbam ar konkrētu notikumu. Informāciju var meklēt šeit.

Ja runājam ar bērniem par nāvi, tad šī tēma nav liels izņēmums attiecībā uz palīdzošu saskarsmi – sarunai jābūt vienkāršai, skaidrai, precīzai un godīgai. Ir vēlams, ka tā notiek atmosfērā, kas pati par sevi ir mierīga un droša. Nāve ir jāsauc tieši šajā vārdā, tādas metaforas kā "aizgāja" vai "aizmiga", nav vēlamas. Nav nepieciešamas detalizēts stāsts par nāves procesu pašu, – tikai tik, cik bērns var saprast un cik vēlas zināt. Ja klasesbiedra mamma mirusi slimības dēļ, vienlaikus ar skaidrojumu der nomierināt bērnu, ka viņa paša vecāki ir drošībā.

Ja mūsu bērns mācās klasē, kur kādam nomirusi mamma, mēs varam apjautāties, kā viņš ir par to uzzinājis, ko nodomājis tai mirklī. Kā jūtas šobrīd? Te vecāki var palīdzēt nosaukt emocijas – žēlums, apjukums, bailes, skumjas… Varbūt bērnam ir kādi jautājumi, ko viņš gribētu mums uzdot. Tas vienmēr būs drīzāk piedāvājums atvērt šo tēmu sarunai, nevis uzspiesta izprašņāšana. Pirmklasnieks var vēlēties zināt, ko nozīmē līdzjūtības izteikšana un kāda loma ir draugu atbalstam, ko nozīmē sērot.

Skumt un raudāt, kā arī noslēgties un dusmoties ir dabiska reakcija sērojot, bet, lai sērojošais bērns šādu reakciju dēļ nenonāktu izolācijā, ir labi paskaidrot, ka tā mēdz būt, zaudējot mammu, un ka draugs ar to pamazām tiks galā. No zaudējumu piedzīvojušā bērna pārējiem nebūtu jāsāk vairīties, bet arī pārmērīga uzmanība ir lieka.

Bērni informāciju par notikušā emocionālo jēgu nolasa ne tik vien no pieaugušo teiktā, bet arī ļoti lielākā mērā – no uzvedības un reakcijām. Bērnam vairāk palīdzēs emociju izskaidrošana, nevis slēpšana un izlikšanās, ka nekas nav noticis.

Pēc tuvinieka nāves, kas notikusi vardarbības rezultātā, bērnam un viņa draugiem aktuāls jautājums ir drošība. Ja, runājot par nāves procesu, detaļas nav nepieciešamas, tad sarunā par drošību un dzīvi turpmāk tās ir vēlamas. Bērniem, saskaroties ar nāvi, var būt vēlēšanās kādu laiku atkārtoti uzdot vienus un tos pašus jautājumus, lai dzirdētu vienas un tās pašas atbildes, līdz tās kļuvušas saprotamas ne vien ar prātu, bet arī ar sirdi. Piemēram, kāpēc šis cilvēks nomira, vai nomirušo varēs satikt, kur tas tagad atrodas. Par to nav jābrīnās, bet pacietīgi jāatbild."

"Mēdz teikt, ka nelaime nenāk brēkdama. Tādēļ jāsaprot, ka neviens neesam pasargāti no tā, ka mūsu laimīgo ikdienu nepāršķeļ bēdu un zaudējumu zibens. Tomēr arī būt līdzās kādam, kuram dzīvē piepeši atņemts visdārgākais, ir sarežģīti. Skolotāji skolā ir tie, kuri ikdienā vēro savu audzēkņu prieku, smieklus, sāpes, pārdzīvojumus, bēdas un zaudējumus. Skolotājam ir ļoti grūts uzdevums strādāt ar klasi, kurā katram bērnam ir savs dvēseles un pārdzīvojumu skanējums. Kā rīkoties, kad piepeši kādai dzīvespriecīgai sejiņai pāri pārlaidies zaudējuma smagums?

Ja piepeši kādam bērnam klasē nācies sastapties ar vistuvākā cilvēka zaudējumu, skolotājam ir jāspēj adekvāti novērtēt situāciju un rīkoties tā, lai nekādā gadījumā radušos situāciju nepadarītu vēl smagāku. Saprotama ir līdzcilvēku vēlme grūtā brīdī palīdzēt. Tomēr arī palīdzība mēdz būt dažāda.

Svarīgi būtu, pirmkārt, respektēt pašas ģimenes vēlmes un tiesības izlemt, cik plašā lokā viņu situācija tiktu atklāta. Nebūtu vēlami, ka piepeši visi skolas skolotāji un skolēni sāktu izteikt līdzjūtību un katrs atsevišķi mierināt bērnu par māmiņas zaudējumu. Ja ģimene vēlas šo jautājumu neatklāt citiem, tad šis lēmums būtu respektējams. Tomēr jāsaprot un ģimenei jāpaskaidro, ka kontaktēšanās ar vienaudžiem skolā ir neizbēgama, un izvairīties no tā, ka citi uzzinās par notikušo, vienalga nebūs iespējams. Tāpēc labāk būtu samērīgi un ar izpratni attiekties pret notikušo, lai kopīgi rastu veidu, kā pārdzīvot radušos zaudējumu.

Bērni, tāpat kā pieaugušie, ir dažādi. Viens vēlas par saviem pārdzīvojumiem dalīties, cits labāk pārdomā vienatnē vai uzticas tikai tuvākajam draugam. Tāpēc pilnīgi pieļaujama ir bērna dažāda reakcija uz piedāvāto palīdzību. Svarīgi ir bērnam radīt sajūtu, ka gadījumā, ja viņš vēlēsies, esiet gatavi viņu uzklausīt.

Piedzīvoto zaudējumu nav iespējams apjaust un pieņemt vienā mirklī. Cilvēkus savā starpā saista ne tik daudz fiziska kopība, kā emocionālas saites. Fiziska zaudējuma gadījumā emocionālās saites nepārtūkst. Ja bērns zaudējis māmiņu, tad tas ir ļoti, ļoti nozīmīgs zaudējums. Māmiņa bērnam reizēm iemieso visu pasauli – tās kārtību, mīlestību, drošību, prieku, arī sevis apziņu, t.i., pilnīgi visu. Līdz ar to mātes zaudējums septiņu gadu vecumā bērnam tiešām ir smaga traģēdija, kuras apjaušana var prasīt ilgāku laiku.

Sākumā bērns var it kā neko neizrādīt, jo nav iespējams tūlīt apjaust notikušo un izveidot jaunu dzīves modeli. Bērns var censties izvairīties no sarunām par notikušo, jo dabiska ir vēlme sākotnēji šķietami noliegt zaudējumu un censties dzīvot it kā nekas nav noticis. Vēlāk bērnam var parādīties vēlme gremdēties pagātnē un ļoti bieži pieminēt māmiņu, tādejādi it kā kompensējot zaudējumu. Bērni savos stāstos var kļūt pat ļoti izdomas bagāti un nereti ieslīgt pat misticismā, cenšoties katrā sīkumā pamanīt zaudētās mātes klātbūtni. Šajā fāzē ir svarīgi izturēties saudzīgi un saprotoši pret bērnu, jo strauji centieni likt saprast realitāti var vienīgi saasināt situāciju. Bērns pats lēnām izdzīvos šo zaudējumu un pieņems realitāti. Galvenais, lai tā nekļūst viņam nedraudzīga un ļauna.

Skolotājam klasē ir jārūpējas ne vien par katra bērna labsajūtu, bet arī par kopējo mikroklimatu klasē. Tādēļ ir situācijas, kuras jāpaskaidro visiem bērniem. Tomēr arī tas jādara ļoti uzmanīgi. Neieteiktu par klasesbiedra mātes zaudējumu informēt visu klasi paša bērna klātbūtnē. Tas var izsaukt dažādas iepriekš neparedzamas reakcijas gan no paša bērna, gan klases biedru puses, kuras varētu būt vēlāk grūti skaidrot. Nevēlami būtu arī zaudējumu piedzīvojušo bērnu padarīt par it kā ļoti atšķirīgu un īpašu attieksmi prasošu. Jāatceras, ka bērni visu spēj uztvert ļoti vienkārši un tieši. Tāpēc vēlams bērniem īsi paskaidrot notikušo un piedāvāt skaidri formulētu vēlamo uzvedības un attieksmes modeli, kas neliks bērnam justies atšķirīgam, žēlojamam vai citādi pastiprinātu uzmanību prasošam.

Tomēr skolotājiem jāatceras, ka smagi emocionāli pārdzīvojumi tiešā veidā ietekmē domāšanas procesus. Ir pilnīgi iespējams, ka bērna mācīšanās spējas varētu uz laiku tikt traucētas. Sevišķi, ja bērnam sērošanas procesā sāk parādīties depresīvas iezīmes, jārēķinās, ka viņam varētu būt grūtības veikt uzdevumus, kas saistīti ar atmiņas trenēšanu, koncentrēšanos un domāšanu. Līdz ar to būtu uzmanīgi jāseko bērna mācību sasniegumu dinamikai. Skolotājiem jāizlemj, kā vērtēt bērna mācības, ja tās ievērojami pasliktinājušās. Noteikti nepieļaujamas ir frāzes "Kad mamma bija dzīva, tad tu mācījies, bet tagad esi kļuvis sliņķis" vai līdzīgas. Jāsaprot, ka mācību spējas ietekmē ne tikai griba, bet vēl arī daudzi citi faktori.

Grūtā brīdī būt līdzās otram cilvēkam, kurš pārdzīvo dziļas sāpes, nav viegli. Bet galvenais šādos brīžos tomēr ir spēja iejusties otra cilvēka vajadzībās, nevis apmierināt savējās. Būt gatavam uzklausīt vai arī būt gatavam kopā klusēt, ja otrs tā vēlas. Nav būtiski, vai līdzās cieš pieaugušais vai bērns. Vienīgi bērna patiesās vajadzības ir grūtāk pamanāmas, jo parasti pieaugušajiem šķiet, ka viņi zina labāk. Pieaugušie dabiski cenšas pasargāt bērnu no viņa dzīves ciešanām, taču tās tā pat kā prieks ir daļa no kopējā dzīves audekla."