Sešu meitu mamma, kandavniece Dzintra Ābola: audžubērni atnāk jau ar 'zābaciņiem kājās'

Turpinām publicēt stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.

- Kādēļ Kandavā ir tik daudz audžuģimeņu? Varbūt arī ļoti daudz bērnu, kam vajadzīgas audžuģimenes?

Nē. Mums ir ļoti laba bāriņtiesa…

- Kurš gan teiks, ka sava novada bāriņtiesa nav laba…

Nē, nē. Neskatoties uz skandināšanu, ka Kurzemē esot lepni, vēsi, atturīgi cilvēki, pie mums ir ļoti laipni, izpalīdzīgi un atsaucīgi ļaudis. Varbūt tur meklējama tā saikne, kādēļ tik daudz audžuģimeņu.

- Bet nopietni. Ja daudz audžuģimeņu, tad tiešām daudz bērnu, kam pietrūkst ģimenes siltuma.

Kandavas novadā ļoti daudz bērnu audžuģimenēs ienāk no citiem novadiem. Ir līgumi saslēgti pat ar tālām pašvaldībām. Personīgi arī man ir pieci audžubērni un tikai viena, lielākā meitene ir no Kandavas.

- Lielākā meitene ir tā, kura te blakus sēž un smaida? Ko tad nu bāriņtiesa teiks?

Es nenosaucu ne vārdus, ne uzvārdus un pārējais jau neko neizsaka.

- Nu ja. Lielākajai meitenei 10 gadu, bet jaunākajai?

Pusotrs. Tad pa vidu vēl četri, pieci, seši gadiņi. Sāku 2005. gadā, iegūstot audžuģimeņu statusu. Pirms tam man no 1997. gada jau bija aizbildņa pieredze.

- Un tevis pašas bērni?

Sešas meitas un tūlīt būs desmit mazbērni.

- Neesmu saticis nevienu audžuģimeni, kurā pašiem nebūtu savu bērnu…

Es arī ne. Domāju, nav tās pieredzes ar bērniem un neuzdrīkstas. Mazliet attur tā nedrošība, nezināmais – kas būs, kā būs, kā tikšu galā? Ja ir savi bērni, tad tas mazāk baida. Kaut gan ir ļoti liela atšķirība – audzināt savus un audžubērnus.

- Kur slēpjas šī atšķirība?

Gēni. Audžubērniem ir pilnīgi citi gēni. Līdz ar to es viņus īsti nepazīstu. Viņi ienāk pie manis jau "zābaciņiem kājās" un kā balta lapa man. Bet nāk viņi ar savu bagāžu un tur tā atšķirība. Ja savu bērnu pazīstu no dzimšanas un man pietiek jau ar skatienu, es redzu jau, ko viņš domā un grib, tad ar audžubērniem tas neiet cauri. Vajag diezgan ilgu laiku, kamēr viņu iepazīst, saprot, kamēr viņš sāk uzticēties…

- Cik ilgu laiku?

Kā kuram bērnam. Visi nekad nav un nebūs vienādi. Katram arī citādāka situācija. It kā jau izņemam no ģimenes, tādēļ, ka šī ģimene ir nelabvēlīga. Bet katra jau ir nelabvēlīga citādi.

- Cik daudz tu uzzini par bērna iepriekšējo dzīvi?

Visbiežāk ļoti maz. Dažkārt nezinu, cik viņam brāļu vai māsu…

- Bet, vai tas nav, piedod, jūsu novada ļoti labās bāriņtiesas uzdevums – vairāk savākt informāciju?

Tā ir. Tomēr informācija bieži tiek slēpta.

- Kas slēpj?

Bērnu, izņemot no ģimenes, ieliek vienmēr krīžu centrā. Tas ir pirmais ceļš bērniņam. Krīžu centrs sadarbībā ar bāriņtiesu tad lemj par tālāko un kaut kur tā informācija tad pazūd.

- Tad, kurš vairāk slēpj, krīzes centrs vai bāriņtiesa?

Domāju, ka vairāk bāriņtiesa. Viņi grib bērnu ievietot ģimenē, zina, ka tas ir ļoti svarīgi. Bet es kā ģimene drīkstu arī atteikties no piedāvātā bērna ja es izlasu to aprakstu un man šķiet, ka es ar to bērna audzināšanu un aprūpi netikšu galā. Lūk, ja man kaut ko noslēpj, es viņu paņemu un tad sākas manas problēmas.

- Jo plašāka būtu informācija, jo tev būtu vieglāk un bērnam arī būtu vieglāk?

Jā. Jo man nevajadzētu divus, trīs mēnešus, pat pusgadu, ar bērnu, kā saka "rīvēties". Es ātrāk zinātu – kā pieiet, ko darīt, kā izturēties, kā veicināt viņa attīstību.

- Pašlaik mēs identificējam problēmu. Ģimene paņem bērniņu un pēc tam atsakās, kas nemaz nav labi. Bet atsakās tādēļ, ka varbūt nezināja visu informāciju.

Tieši tā. Man pašai tāda pieredze bijusi. Bija divi bērni un es vienkārši sapratu, ka ar viņiem nevaru ilgāk. Pagājuši divi gadi un mums sākas ģimenē problēmas. Arī pārējie šos bērnus nevarēja pieņemt. Es tur vidū par vidutāju. Uzskatu, ka nedrīkstu neviena bērna dēļ pakļaut riskam citus un arī savu ģimeni. Varbūt tā nedrīkst darīt. Tādēļ ir ļoti labi, ka bāriņtiesas atļauj no bērna atteikties, piemeklējot viņam citu audžuģimeni. Dažkārt arī bērnu namu.

- Kā bija tevis pieminētajā gadījumā?

Man aizgāja uz citu audžuģimeni, bet arī tajā ģimenē nepalika. Par tālāko man nav informācijas. Tad ir bijis arī viens gadījums, kad bērniņš aizgāja uz bērnu namu, uz aprūpes centru, kur viņam varēja nodrošināt speciālo aprūpi. Bet tas vairāk bija veselības problēmu dēļ.

- Lielākoties jau izdodas. Bet, ja tev būtu bijis vairāk informācijas, tad varētu būt arī citādāk?

Varēja būt. Man ir pieredze ar desmit gadus vecu meiteni no dzimšanas. Lūk, viņa mūsu ģimenē ienāca septiņu dienu vecumā, šobrīd viņa jau paņemta aizbildniecībā, esmu jau aizbildne, iespējams, sekos adopcija…

- Tas jau gan kā pašas bērniņš…

Jā. Un līdz ar to, neskatoties uz to, ka bērnam ir smagi veselības traucējumi un smagas diagnozes, mums nav saskarsmes problēmu.

- Ir kādi četri ceļi, kas notiek ar bērnu pēc audžuģimenes – viņu vai nu adoptē uz ārzemēm, adoptē Latvijā, adoptē audžuģimenē vai viņš aiziet atpakaļ pie bioloģiskās ģimenes. Kāds būtu, tavuprāt, labākais ceļš? Varbūt nav tāda viena ceļa?

Nav tāda viena ceļa. Nemaz nevar būt. Jo atkal ir – cik bērni, cik ģimenes, tik dažādas situācijas. Arī man ir dažāda pieredze. Ir bērni doti atpakaļ ģimenē, pēc gadiem viņi atkal ir atgriezušies atpakaļ mūsu audžuģimenē otro reizi. Man ir divi bērni, kas izgājuši mūsu audžuģimeni divas reizes. Viens tagad ir adopcijā, otrs nokļuva bērnu namā un tagad grib nākt audžuģimenē trešo reizi, bet nu jau drīz būs pilngadīgs.

- Kā tas nākas, ka bērnam tā jāceļo?

Varbūt nepareizi izdara bāriņtiesa, kad nepietiekami izvērtē situācijas un pāragri atdod atpakaļ bioloģiskajā ģimenē. Daudzos gadījumos pēc tam turpinās staigāšana. Vēl pēc tam bērni nokļūst divās, pat trijās audžuģimenēs.

- Pēc būtības, piedodiet, sačakarē, dzīvi bērnam un arī audžuģimenēm. Ļoti liela atbildība bāriņtiesai.

Tur ir ļoti liela atbildība. No savas pieredzes es gribētu teikt, ka bāriņtiesām vajadzētu vēl vairāk katru audžuģimeni uztvert nevis kā klientu, bet kā sadarbības partneri, kā vienlīdzīgu speciālistu.

- Viņiem gan arī jāuzmana, ja nu kādā audžuģimenē kaut kas nav kārtībā.

Ir arī tādi gadījumi. Diemžēl. Ja es vēl tagad varētu pateikt viedokli par tikko pavīdējušo domu likvidēt visus bērnu namus un uztaisīt tādus ar mazāku skaitu, kuri arī tomēr būtu bērnu nami. Mans viedoklis – katru bērniņu, vienalga kādā situācijā vajadzētu dot audžuģimenē…

- Bet, ja nav tās audžuģimenes?

Var atrast, var atrast. Pietiekami daudz ģimeņu ir izgājušas apmācību un pietiekami daudz audžuģimenes ir, kā mēs sakām, pustukšas vai tukšas. Savukārt bērnu namus varbūt vajadzētu saukt citādāk – par jauniešu centriem vai līdzīgi. Mans viedoklis ir – ja bērns jāizņem no ģimenes, kad viņš jau sasniedzis 15 gadus, tad viņu nevajag likt audžuģimenē, nevajag mocīt audžuģimeni, bet tie jaunieši gan varētu dzīvot tādos jauniešu centriņos, kur par viņiem rūpētos kāds sociālais darbinieks, kāds sociālais pedagogs. Tāpat kā 15 gadus vecajiem, aizejot uz profesionālo vidusskolu. Viņiem taču mammas vairs nav pie sāniem. Tad būtu arī mazāk saskarsmes konfliktu, jaunieti pieņemot audžuģimenē. Tas ir par vēlu – likt 15 gadus vecu jaunieti svešā ģimenē, svešā vidē.

- Kāda varētu būt šī vecuma robeža?

Ja viņš beidzis kādu devīto klasi, nevajadzētu likt vairs audžuģimenē. Tāds mans viedoklis.

- Ir stāstījuši arī veiksmīgus gadījumus.

Protams, ka gadās. Bet tāds ir mans viedoklis. Savukārt mazos bērniņus noteikti audžuģimenē… Nu nav tā, ka nevar atrast nevienu ģimeni un viņš būtu jāvirza uz bērnu namu. Nu nav šodien tā!

Šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāka publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.