Satsanga pasniedzējs Normunds Astra: meklēt laimi – tā ir tāda nelaime

Laime. Mēs visi gribam būt laimīgi. Mēs visi gaidām, ceram un meklējam, ka reiz kaut kur, kaut kad, kaut kā tas notiks – mēs kļūsim laimīgi. Un tad, kad reiz mēs kļūsim laimīgi, to laimi neviens mums neatņems, tā vienmēr paliks ar mums, mēs beidzot kļūsim laimīgi, laimīgi vienmēr, uz mūžu. Visas cerības piepildīsies, meklējumi izbeigsies, būs tikai laime, mūžīgi mūžos mēs to baudīsim – no rīta, pa dienu un vakarā, vienatnē un ar citiem.

Mūsos visos ir izteikta pārliecība, ka mēs esam pelnījuši būt laimīgi. Laime mums pienākas. Tāpēc mēs tik dedzīgi pēc tās tiecamies. Mēs esam pārliecināti, ka laime mums pienākas un mēs esam gatavi par to cīnīties, un to mēs arī darām – mēs cīnāmies par savu laimi. To mums ir mācījuši jau agrā bērnībā mūsu vecāki. Mēs tikām mācīti cīnīties par savām interesēm un tiesībām, mums tika mācīts, ka sava vieta zem saules ir jānopelna un jāizcīna. Un – ka tikai centīgākie, uzcītīgākie saņems galveno balvu, kas ir pati laime. Arī tagad, kad mēs jau esam tik ļoti pieauguši un mums pašiem ir bērni, mēs aizvien meklējam laimi un arī aizvien vēl cīnāmies par to. Laimes vilināti, mēs gājām visneparastākos ceļus...

Es daudzus gadus, mūžīgās laimes vilināts, pavadīju kristīgajā baznīcā teoloģijas studijās un pat klosterī. Un man izdevās pieskarties solītajai laimei, kas bija pati svētlaime.
Man šķita, ka es beidzot esmu atradis to, ko visi tik izmisīgi meklē. Svētlaime, kas ir pašas laimes esence, apņēma mani visu, un beidzot es kļuvu laimīgs. Man šķita, ka nav neviena laimīgāka cilvēka uz zemes. Es un svētlaime bijām neatdalāmi. Es elpoju, es ēdu, es skatījos, es pieskāros, un viss bija laime. Es sajutos kā debesu valstībā. Visa pasaule man šķita kā paradīzes dārzs...

Bet tad notika kaut kas briesmīgs. Es pamanīju kaut ko šausminošu, kas šķietami nesatricināmo laimes sajūtu iedragāja pašos pamatos. Manā paradīzes dārzā iezagās melnas ēnas. Citi nav laimīgi! Mani tuvie un mīļie cilvēki neizjūt to pašu svētlaimību, kuru izjūtu es. Es savā paradīzē biju viens. Vientulības čūska sāka mani žņaugt. Un tā vairs nebija laime. Es nezināju un nebiju tam gatavs, ka, ja visi citi nav tikpat laimīgi kā es, laimības sajūta irst. Un tā saira līdz pamatiem.

Un es atkal biju nelaimīgs nekā citi, pat vēl nelaimīgāks, jo es biju baudījis svētlaimi. Un tagad, kad tās vairs nebija, es vēl asāk un dziļāk sajutu savu un citu nelaimi. Un es meklēju atkal. Es nepadevos. Jau zinot, ka laime tikai sev vienam nav pilnīga. Meklējumi sarežģījās. Man bija jāuzzina ne tikai tas, kā kļūt laimīgam pašam, bet arī – kā mums visiem kļūt laimīgiem. Kristietībā atbildes es neatradu...

Es uzzināju par budismu, sūfismu, vēdantu, advaitu, šamanismu... Es sāku meditēt un veikt visneiedomājamākās prakses. Es izlasīju tūkstošiem grāmatu! Man šķita, ka tur, senajās zinībās, eksotiskajās praksēs un vissenākajos tekstos, ir paslēpta atbilde uz manu galveno jautājumu – kā būt absolūti laimīgam un kā padarīt laimīgus citus. Es biju pārliecināts, ka ir slepenas ezotēriskas zinības un prakses, kas šo manu vēlmi var padarīt par īstenību.

Atbildes tuvums man deva milzīgu spēku. Es ļoti īsā laikā guvu noteiktu meistarību meditācijās un citās garīgajās praksēs. Man atklājās pārcilvēciskas spējas un līdz tam nezināmas maņas. Man sāka šķist, ka es valdu pār dabas spēkiem un ar vienkāršu nodomu varu mainīt cilvēku likteņus. Es jutos kā varens jogs, kā tūkstoš gadus vecs šamanis un, ka beidzot manis atklātie spēki un zinības dos piepildīt manu galveno vēlmi – vēlmi būt laimīgam vienmēr – un ka man ir pietiekami spēju padarīt laimīgus arī citus...

Bet ak, vai! Kā es maldījos! Ko vien es nebūtu darījis, kādus vien spēkus nebūtu pielietojis, es nevienu cilvēku, nevienu dzīvu radību nevarēju padarīt laimīgāku, ne par drusciņu! Pat pretēji – jo vairāk es centos, jo vairāk es pielietoju spēku un zinības, jo vairāk citi kļuva nelaimīgāki.

Tik vienkārša patiesība, ka ar spēku nevienu nevar piespiest būt laimīgam, man nebija zināma. Cīņā ar likteni un brīvo gribu uzvarēja liktenis. Vienmēr. Es padevos...

Es atteicos no visām praksēm. Es pārstāju meditēt. Es izmetu visas zinības. Es atteicos no visām spējām. Es mēģināju uzveikt likteni un cietu sakāvi. Es cīnījos ar Dievu, viņš uzvarēja. Es biju satriekts. Mans sapnis par to, ka cilvēks jelkad var būt laimīgs, tika sagrauts. Es kapitulēju. Padevos. Un samierinājos ar nelaimi, visdziļāko nelaimi kā neizbēgamību. Kā neizbēgamību sev un visai cilvēcei. Nelaime un ciešanas ir mans liktenis. Viss!

Atceroties to dienu, izmisuma dziļāko un tumšāko savā dzīvē, sāpju pilnāko, bezcerības un...
Ak, vai! Kāds brīnums! Kāds pārsteigums, kāds neizsakāms vieglums! Cik dziļš klusums, miers! Ak, vai! Tad ausa gaisma. Viss iespīdējās, pat bezcerības tumsa spīdēja. Tikai gaisma visapkārt un manī spīdēja gaisma. Neredzama, klusa, mierpilna gaisma. Visas sāpes, ciešanas, skumjas un bēdas – viss izzuda. Izzuda viss, palika tikai gaisma.

Vairs nebija alku pēc laimes, ne arī mazākās vēlmes būt laimīgam. Vairs nebija citu cilvēku, kurus tik ļoti gribējās padarīt laimīgus. Viss pazuda. Tikai neredzama gaisma tukšumā. Un, ak, vai! Vairs nebija manis. Nebija kas cieš, nebija, kas meklē, vairs nebija nekā. Tikai neredzama gaisma tukšumā. Viss kļuva par neko. Un tas "nekas" bija viens. Klusums. Nesatricināms klusums. Tas ir viss, kas palika...

Es varu jums teikt, ka meklēt laimi – tā ir tāda nelaime! Saprotiet? Meklēšana, tiekšanās pēc tā, kā nav, ir nelaime. Meklējot laimi, mēs kļūstam nelaimīgāki. Saprotiet? Mēs esam nelaimīgi nevis tāpēc, ka mums nav laimes, bet tāpēc, ka mēs to gribam. Kāpēc mēs gribam laimi? Kāpēc mēs negribam būt tādi, kādi esam jau tagad? Tad, kad mēs neko nemeklējam, mēs neko neesam pazaudējuši. Ja tu neko neesi pazaudējis, tev nekas nav jāmeklē. Ja tev nekas nav jāmeklē, tā ir tāda laime! Tad tev viss ir! Tu esi pilnīgs un pietiekošs...

Es laimi neatradu. Es vienkārši pārstāju to meklēt. Un tā ir tāda laime! Nekas nav jāmeklē. Laimi nevar atrast, jo pati meklēšana padara tevi nelaimīgu. Meklēšana nozīmē, ka tev kaut kā nav, ka tu kaut ko esi pazaudējis, bet vai tā ir?

Tagad, kad es vairs neesmu laimes meklētājs, satiekoties ar cilvēkiem Satsangā, es viņiem norādu uz šādu patiesību: lai būtu laimīgs, galīgi un neatgriezeniski, ir jāpārstāj meklēt! Vienkārši – ir jāpārstāj meklēt. Jo tā sajūta, tā vēlme, tas spēks, kas mūs kārdina ar laimi tur, tālienē, ir nekas cits kā vienkārši doma.

Domas dabā ir tiekties pēc kā cita. Doma vienmēr grib mūs aizvest prom no šejienes. Doma nekad nedzīvo tagadnē. Toties mēs, laimes meklētāji, vienmēr esam tikai un vienīgi tagadnē. Tādēļ, kad mēs ļaujamies domai, mēs esam tik ļoti nelaimīgi. Jo kāda gan nebūtu doma, pat, ja tā doma ir par Dievu, laimi un mīlestību, tā vienmēr mūs aizved prom no tā, kas ir. Domas ir kā sapņi. Domas uzbur mirāžu pilis. Domas mums parāda mērķus un liek pēc tiem tiekties.

Bet patiesība ir tāda, ka šeit un tagad, vienīgajā vietā un vienīgajā laikā, kas reāli ir, kur doma nekad nevar ienākt, klusums ir vienmēr, esības klusums, kas ir pati laime. Tāpēc vienīgais nemiera cēlājs ir mūsu pašu prāts. Saproti?

Nav ceļa uz laimi! "Ceļš" nozīmē, ka tu no kaut kurienes dodies un pēc tam kaut kur nokļūsti, un, ka līdz galamērķim tev ir jāpārvar kaut kāds attālums. Bet tev nekur nav jāiet! Viss, kas ir, ir šeit! Tava nošķirtība no tā, ko tu meklē – laimi – ir prāta apmāns. Tāpēc aizmirsti par visiem ceļiem un tāpat par Laimi. Paliec tur, kur tu esi un tāds, kāds tu esi! Tagad. Te! Tev nav nekur jāskrien! Laime nav citur! Laime vienmēr ir šeit, šeit tagadnē, tur, kur esi tu. Ja tu to sapratīsi, tad tajā pašā sekundē atklāsi, ka tu esi tas, ko meklēji miljoniem gadu.

Tu pats esi laime! Cik skaisti!