Eliša Vilsone Bīča ir septiņu bērnu mamma. Viņa dievina savus bērnus, viņai patīk gatavot garšīgus ēdienus un viņa neieredz mājas tīrīšanu un veļas gludināšanu. Neraugoties uz lielo aizņemtību, viņa veido arī blogu portālā Huffingtonpost.com. Piedāvājam iepazīties ar daudzbērnu mammas 12 atklātām atzīšanām par to, kā ir atrasties vecāku lomā, turklāt audzinot tik prāvu bērnu pulciņu.
Ešlija blogā raksta par visu mammu vienojošām lietām, ar kurām var saskarties ik dienu, bet nereti tām nemaz nepievēršam uzmanību. "Esmu mamma daudzās attiecībās. Man ir divi bērni, kurus esmu dzemdējusi pati, četri ir mana vīra bērni, bet vienu mēs adoptējām. Jā. Tu pareizi saskaitīji: man ir septiņi bērni. Saprotams, ka es mīlu bērnus, taču atrašanās vecāka lomā ir ikdienas rutīna un tā mani ir tā ievilkusi sevī, ka reizēm šķiet, ka esmu viena šai pasaulē.
Es zinu, ka tas skan smieklīgi, bet labi, ka tas man tikai tā šķiet. Līdzko mani sāk piemeklēt sajūtas "esmu slikta māte", es cenšos jebkurā pieejamā veidā vērsties pie citām mammām: caur manu grupu Facebook, pie manu draugu mammām vai vienkārši zvanu savai mammai. Es nevaru pateikt, cik esmu kaut ko stāstījusi citām mammām, bet tas viss tiek darīts tādēļ, lai priekš sevis noskaidrotu faktu: viņa dara tieši tāpat, kā es. Tas var būt tāds sīkums, kā konfekšu slēpšana no bērniem vai arī nopietnāks, piemēram, pēkšņa panikas lēkme.
Un katru reizi es atviegloti uzelpoju, tāpēc, ka pārstāju justies tā, it kā visa mana dzīve sastāvētu tikai no vārda "mamma". Sev esmu izveidojusi nelielu sarakstu ar faktiem par vecāku lomu, kas man palīdz nomierināties un pieņemt visu tā, kā tas ir."
Būt par vecākiem ir daudz "netīrāk", nekā šķiet. Vecākiem jārēķinās ar izlietām asarām, to nosusināšanu, sarūgtinājumiem, izlietu pienu, netīriem traukiem un veļas kalniem. Absolūti visas mammas tam gājušas cauri un no tā izbēgt tev neizdodas. Kas atliek? Visu pieņemt, kā ir, un censties saglabāt veselo saprātu. Un atceries: veselais saprāts ir tava veselība.
Ir ļoti grūti atteikt, pat tad, kad tas nepieciešams. Taču absolūti saprotamu iemeslu dēļ, daudzām mammām ir iedzimta vēlēšanās parūpēties par visiem un censties izdabāt katram: bērniem, vīram, vecākiem, skolotājiem skolā utt. Šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, un mēs esam pārliecinātas, ka mums viss ir pa spēkam. Kā rezultātā, visu velkam pašas.
Kādudien katra mamma sasniedz savu kāpuma punktu. Ir tikai divu veidu mammas: tās, kuras jau to sasniegušas un tās, kurām šis punkts vēl tikai priekšā. Dažas no mums šo ceļu staigā katru dienu, dažas – reti, bet varu ar pārliecību teikt, ka notiek tas absolūti ar jebkuru mammu.
Dažreiz pienāk brīdis, kad nevari saprast, ko darīt. Pat grāmatu kalni, kuras izstudētas, nevar sniegt atbildi. Zini, ka katra situācija nav tāda, kā kādam citam, un katrs bērns ir individuāls. Par nožēlu, nav universālas atbildes, bet padomi, ko atradīsi internetā, bieži vien ir nekādi – tukši.
Kaitīgās lietas mammai ir nepieciešamas, lai izdzīvotu. Šokolāde, kafija, čipsi, televīzijas šovi… Tas saucās "problēmu risināšanas mehānisms" un visi uz to cer. Izvēlies savu "indi" un izmet pa logu ārā savu vainas sajūtu. Galvenais ir zināt mēru un neaizrauties.
Nav tādas izpratnes, kā līdzsvars starp darbu un ģimeni. Tu vari būt rokzvaigzne, bet vienlaikus tavās mājās valdīs pilnīgs haoss. Līdzko tu sāc lielāku uzmanību pievērst vecāku lomai, uzreiz viss pārējais paliek otrajā plānā. Nav iespējams to līdzsvarot, un tev atliek vien iziet šo etapu, pirms tu sajūc prātā, cenšoties atrast zelta vidusceļu.
Tu nevari darīt visu un uzreiz. Mēģinot manipulēt ar visu un uzreiz, kaut ko vari palaist garām vai likvidēt, bet vari "likvidēt visu uzreiz". Jā, visas mammas ir super, taču viņas nav visurgājējas.
Nemiers un atrašanās vecāku lomā iet roku rokā. Kad tu sāc uztraukties par kaut ko, atceries, ka visas mammas ir tādas. Tas ir normāli. Tāds stāvoklis norāda nevis uz tavu nekompetenci, bet tikai apstiprina to, ka esi cilvēks.
Iesaistīšanās katrā bērna dzīves minūtē viņa nomoda stundās – tas ir ļoti smagi, un dažreiz arī garlaicīgi. Mūsdienu "vecāku guru" liek mūs maldīties, apgalvojot, ka vecākiem jāizmanto katra minūte, lai kopīgi padarbotos ar bērniem. Netici viņiem. Bērniem ir jāiemācās spēlēties patstāvīgi, un dažas lietas sasniegt pašiem, bez mūsu pastāvīgās iejaukšanās. Atstāj mantas uz grīdas un ej izdzer savu kafiju, kamēr tā vēl silta.
Televizors dažreiz aizstāj aukli. Kad tu centies "pārplēsties" starp viena bērna barošanu, palīdzēšanu otram bērnam mājasdarbos, bet trešais tajā brīdī tev karājas uz kājas un kliedz… Kāda velna pēc šādā gadījumā jāatsakās no televizora?
Šajā visā ir ļoti viegli aizmirst par savu otro pusīti. Attiecības – tas ir grūts darbs, bet bērnu parādīšanās tās dara daudz stiprākas. Ir ļoti svarīgi blakus just stipru plecu, kurš tevi papildina ar enerģiju. Obligāti velti uzmanību savam mīļotajam.
Mamma bieži izrādās pēdējā sarakstā. Jā, mēs esam galvenās par kārtības nodrošināšanu mājās un ģimenē, taču bieži rūpes par sevi, mēs, mammas, atliekam pēdējā plānā. Tādā gadījumā mums draud izdegšana, kas, savukārt, neko vairāk kā aizvainojumu, nenes. Bet ar to mēs pēc tam saindējam visus ģimenes locekļus. Jā, gadās, ka ir grūti. Taču obligāti ik pa laikam nepieciešami pārtraukumi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
