Kāpēc vieniem laiks velkas, bet citiem skrien? Saruna ar ekstrasensu Ivo Puriņu

Laiks ir tikpat nedefinējams kā jebkura cita netaustāma un nesaskatāma lieta. Tas mūs ieskauj kā gaiss, mēs tajā dzīvojam, jūtam tā ietekmi un redzam sekas. Ir, kas domā, ka laika nemaz nav, tas neeksistē un ka ir tikai pagātnes notikumi, tagadnes mirklis un nezināmā nākotne. Par to, kas ir laiks, diskusiju ir bijis bez gala – prātus nodarbinājuši gan filosofi, gan zinātnieki, gan reliģijas.

Parasti pieņemts, ka laiks ir ātrums, ar kādu notiek kustība vai izmaiņas. Filosofijas vēsturē domas par laiku dalās – vieni uzskata, ka laiks ir daļa no Visuma uzbūves, dimensija, kurā notikumi norit secīgi, un tic ceļošanai laikā, bet otri domā, ka laiks ir daļa no intelektuālās struktūras (līdzīgi kā telpa vai cipari), tas nav mērāms notikumos un nav izmērāms vispār, kā arī noliedz ceļošanu laikā.

Zinātne, kas ir visciešāk saistīta ar laiku, ir astronomija, un varētu teikt, ka tā ir bijusi viena no pirmajām zinātnēm vispār. Saules kustība debesīs, Mēness fāzes, sirdspukstu ritms – dabiskas mērvienības, kuras cilvēki piemēroja, lai varētu laiku konkretizēt. Hronometrija, zinātne par laiku, ietver divus laika veidus – pirmkārt, kalendārais laiks jeb matemātiska abstrakcija laika izrēķināšanai un otrkārt, pulkstenis, fizikāls mehānisms, kas skaita jau tekošo laiku dienas ietvaros. Eksistē daudz dažādu spriedumu, kā celies laiks un kā būtu, ja laika nebūtu. Laika sākums tiek saistīts arī ar Lielo Sprādzienu, un pastāv teorija, ka pirms tā ir bijusi cita laika forma.

Saule un Mēness ir galvenās atskaites laika mērīšanā, jo debesu spīdekļi un Visums nosaka dienu un nakti. No tiem radušies arī pirmie Saules un Mēness kalendāri. Liecības norāda, ka laiks pēc Mēness ticis skaitīts, iespējams, pat 30 000 gadus atpakaļ. Mēness jeb lunārajā kalendārā ir 12 vai 13 mēneši. Solāro jeb Saules kalendāru ieviesa Jūlijs Cēzars, apvienojot kopā dažādas sistēmas. Pastāv arī lunisolārais jeb Mēness un Saules kalendāra apvienojums.

Daudzas senās kultūras izmantoja kādu ierīci dienas laika skaitīšanai, piemēram, Saules ēnas pulksteņi, vai ūdens pulksteņi, kas bija visprecīzākie, jo skaitīja laiku arī naktīs. 11. gadsimtā ķīnieši izgudroja pirmo mehānisko pulksteni. Smilšu pulksteņus izmantoja navigācijā un uz kuģiem tie esot atradušies pat vairumā. Dievnamos un tempļos mēdza izmantot sveču pulksteņus – sveces ar iedaļām. Pavisam vēlāk izgudroja mehānisko svārsta pulksteni. Cilvēki pēc Saules atrašanās vietas precīzi varējuši noteikt laiku un sarunāt, piemēram, tikšanos, bet mūsdienās mēs bez pulksteņa vairs neizejam no mājas!

Stāsta Ivo Puriņš, Objektīvā laika asociācijas vadītājs Latvijā: "Pastāv objektīvais un neobjektīvais laiks. Pirmais ir tas, par ko es cenšos cilvēkiem pastāstīt – to strukturē saskaņā ar tiem procesiem, kas notiek Visumā. Otrais ir sociāli nosacītais, kalendārais laiks, Gregorija kalendārs – tas, pēc kā mēs dzīvojam. Lai runātu par laika īpašībām, vispirms jāsaprot, ka mēs dzīvojam visu cilvēcisko būtņu kopējā realitātē jeb tonālā (K.G.Jungs to devēja citā vārdā – kolektīvā zemapziņa). Laiks ir tā substance, no kuras tiek austa pastāvošā realitāte – kā zirnekļa tīkla pavedieni, kas veido pasaules struktūru. Interesanti, ka laikam piemīt emocijas, un visi vēstures cikli ir šo emociju projekcija telpā. Tam ir arī sava ritmika un pulss. Pasauli veido laiks, tāpat arī tas nosaka mūsu individuālo tonālu jeb pasauli.

Līdz ar to pasaule ir tāda, kā mēs šo enerģiju interpretējam un kādu dodam komandu – labs laiks, slikts laiks, veiksmīgs vai neveiksmīgs. Laiks ir enerģija, kuru pārvēršam pieredzē, bet tas, kāda ir šī pieredze, ir atkarīgs no mums pašiem. Tā ir pati lētāka un visiem pieejamākā enerģija, bet cilvēki to neizmanto. Šajā trīsdimensiju pasaulē laiks pastāv kā garums, jo materiālajā realitātē laiks ir līnijveida. Nu tas kļuvis vienkārši par mērvienību, ar kuru tiek mērīta materiālo vērtību radīšanā ieguldītā enerģija." Kur laikā atrodamies mēs? Izrādās, enerģija plūst no dienvidiem uz ziemeļiem, un pārvēršas matērijā, bet laiks plūst no austrumiem uz rietumiem, un iegūst telpiskumu, tādā veidā šo līniju krustpunktā veidojas fiziskā pasaule, kur atrodamies mēs – šeit un tagad. Ir grūti aprakstīt laiku, jo tajā atrodamies, tāpat kā nevar aprakstīt zemi, kamēr neredzam to no augšas.

Senās civilizācijas laiku uztvēra cikliski (apļveidā un atkārtojoši) un pēc planētu un zvaigžņu cikliem noteica laika struktūru – tas ir kā spirāle un katrā jaunā vītnē atkārto pats sevi, tikai citā plaknē. Ne velti ir teiciens "vēsture atkārtojas". Senās kalendārās sistēmas bija veidotas pēc astronomiskajiem cikliem, galvenokārt, ar mērķi pielāgot cilvēku dzīves ritmu ar kosmosā notiekošajiem procesiem. Saule ir sistēmas centrs, un planētas, ieskaitot Zemi, mijiedarbojoties veido laika raksturu. Cilvēki ir izpratuši laika enerģijas būtību jau ilgi pirms pirmajiem zinātnieku pētījumiem. Spilgtas liecības ir gan Stounhendža, gan perfekti noorientētās senās Meksikas piramīdas un observatorijas. Piemēram, senie maiji izveidoja precīzu kalendāru, kurš bija sinhronizēts ar Saules vēja ritmu, precīzu zemes apgrieziena gadu, Zemes ģeomagnētisko gadu, Saules aktivitātes cikliem, Venēras gadu un citiem planetārajiem periodiem. Dzīvojot pēc šīm zināšanām, viņi pielāgoja savu ikdienu un svētkus kosmosa harmonijas viļņiem. Savukārt, lineārā laika uztvere sākās līdz ar kristietības dominanti Eiropā. Bībelē teikts, ka pasaule sākusies tad, kad Dievs to radījis – tātad laikam ir sākums. Tradicionāli kristietība uzskata, ka laiks izbeigsies līdz ar pasaules galu, taču lielākā daļa mūsdienu kristiešu domā, ka laiks ir kā bulta, kas ietiecas nezināmajā nākotnē. Gadu tūkstošus pastāvējušais cikliskais kalendārs tika aizvietots ar lineāro, pēc tā laiku skaitam arī mēs.

Interesanti, ka šis kalendārs veidojies, pieliekot savu pirkstu daudzām personībām, piemēram, februāri par īsāko mēnesi pataisīja Romas imperators Augusts, kurš no tā pielika dienas savam augusta mēnesim, jo necieta, ka Jūlija Cēzara mēnesis ir garāks par viņa. Patiesībā, februāris vienīgais ir saglabājis īsto dienu skaitu un gadu sākumpunkti vairs sen neatrodas tur, kur tiem būtu jābūt. Ivo Puriņš uzsver, ka šis modernais, sagrozītais kalendārs ir viens no iemesliem, kāpēc mūsdienās cilvēkiem ir "grūti sasniegt gara un miesas harmoniju, jo apziņai uzspiests nedabisks, mākslīgi izveidots laika ritms. Mēs dzīvojam disonansē ar absolūto Laiku, un dabas katastrofas, epidēmijas, indivīdu psiholoģiskais diskomforts, kas rada rūgšanas procesus sabiedrībā, ir tikai šīs disonanses blakusprodukti."

"Zemes ciklā ir sakrālie punkti, konkrēti datumi gadā, kad veidojas ārkārtīgi liela enerģētika no Zemes un Saules mijiedarbības. Agrāk cilvēki svinēja rituālos svētkus – vasaras un ziemas saulstāvjus, rudens un pavasara saulgriežus – konkrētajos punktos, ar nodomu, lai uzņemtu šo enerģiju un rastu spēku un harmoniju no tās. Tas viņiem garantēja citu attieksmi pret realitāti un arī laiku. Laiks ir enerģija, kurā ir kritumi un kāpumi, un pilnvērtīgākai dzīvei vajadzētu izmantot šos vērtīgos brīžus. Kad Roma kļuva kristīga, pašā sākumā tās vadītāji pārvirzīja uz šiem punktiem baznīcas svētkus, lai izskaustu "nevēlamos pagāniskos" rituālus. Taču vēlāk, redzot, ka tautā tradīciju glabātāji izmanto šos datumus, lai uzņemtu zemes enerģiju, baznīcas svētki tika pabīdīti tālāk uz priekšu kalendārā," stāsta astrologs un šamanis Ivo Puriņš.

Rezultātā mūsdienās gadskārtu svētkus, piemēram, Lieldienas un Ziemassvētkus visiem iznāk svinēt baznīcas svētku datumos, jo īstie datumi gluži vienkārši ir darba dienas, nevis valsts noteiktas svinamās brīvdienas.

Astronomiski gada laikā saule apriņķo zemi un enerģētiskajos punktos jeb katra gadalaika centrā atrodas noteiktā debespusē: ziemas saulstāvjos dienvidos, pavasara saulgriežos austrumos, vasaras saulstāvjos ziemeļos, bet rudens saulgriežos rietumos. Katram kalendāram noteiktā kultūrā viens no šiem punktiem bija atskaites punkts, ko tad skaitīja par jauna gada sākumu. Visbiežāk tas ir bijis vai nu ziemā, kad Zeme atrodas savas orbītas visaugstākajā punktā vai arī pavasarī, kad Zeme šķērso debesu ekvatoru.

Laiks ir saistīts ar vairākiem skaitļiem. Tas kā divas spirāles griežas ar 9 vai 13 apgriezieniem, bet ir vēl skaitlis 7, kas saistīts ar laika struktūru. Tāpēc ir 7 dienas nedēļā (tās strukturē) un teorētiski ir jābūt 13 mēnešiem gadā, kas veidotu normālu laika attīstību.

"Saule, kuras enerģētiskajā laukā mēs atrodamies, nepārtraukti pulsē – 13, 13, 13… Tas ir attīstības skaitlis, un, piemēram, maijiem bija 13 dienu sakrālais ritms. Tieši ar 13 skaitļu rindu var attēlot universālo laika straumi matemātiskos terminos. Ja 12 skaitļu rinda apzīmē statisku struktūru, tad 13 apzīmē harmonijas vilni, nebeidzamo kustību un transformāciju, kas pastāv Visumā. 13 – nav skaitlisko vērtību rinda, tie drīzāk ir toņi vai notis, caur kurām Dievs-Radītājs pārvērš enerģiju mums uztveramos laika ciklos. Daudzām sentautām ir bijis 13 mēnešu gads (katrā mēnesī 28 dienas, 4 nedēļas un vēl 1 liekā diena). Romas laikā viens mēnesis tika atmests. Divpadsmit arī ir struktūras skaitlis un sanāk, ka mūsu kalendārajā gadā nenotiek nekāda attīstība un kustība, jo tiek lietoti tikai struktūras, nevis attīstības skaitļi. Senais 13 mēnešu kalendārs ir 260 vienību kalendārs un ir saistīts ar Saules enerģiju," zina stāstīt Ivo Puriņš.

"260 dienās, gluži kā sievietes dzemdē bērns, veidojas arī laiks. Bērna piedzimšana svārstās no 260 līdz 280 dienām, jo viņš gaida, kad ārējās vides enerģija un laika viļņi atbilstu viņa iekšējai enerģijai. Kad tas notiek, tad nevis sieviete dzemdē, bet ārējā vide, laiks sāk viņu vilkt ārā. Mēs domājam, ka laiks ir atsevišķs jēdziens, bet tā nav – tas ir visciešāk saistīts ar mums!" Laika uzskaites sistēmas, lai veido visu sabiedrisko, sociālās realitātes armatūru, jo procesi, kas notiek realitātē, ir balstīti uz kādiem noteiktiem laika rāmjiem. Tāpēc nevajag baidīties no skaitļa trīspadsmit, jo tas savu nelaimīgā slavu ir ieguvis tikai viduslaikos saistībā ar dažādiem mistiskiem kultiem.

Kopš 19. gadsimta ceļošana laikā ir kļuvusi iemīļota tēma grāmatās un filmās – varoņi pārvietojas gan pagātnē, gan nākotnē, un tiek izmantoti dažādi palīglīdzekļi, piemēram, spoguļi, senas rotas, slepenas ejas un laika mašīnas. Dzirdēti dažādi stāsti un pieredzes. Ivo Puriņš: "Matriksā, šajā telpā, kur mēs visi dzīvojam, ir plaisas, un Zeme izplešas, tās garoza, miza plaisā. Bez Zemes garozas pastāv vēl smalkāki Zemes apvalki, tāpat kā cilvēkam auras, un tie arī plaisā. Ja cilvēks nokļūst šajā plaisā, viņš var nokļūt citā laiktelpā. Telpa un laiks ir savstarpēji ļoti cieši saistīti. Ir arī cits variants, kas saistīts ar ceļošanu laikā – uz zemes ir vietas, kas noteiktā laikā aktivizējas, tās ir kā nervu gali, kas jūtīgi reaģē uz laika sirdspukstiem. Sakrālie centri tika būvēti uz šādiem centriem, kur attiecīgā laikā veikti noteikti rituāli. Viens no pieņēmumiem, kāpēc daudzas senās civilizācijas pārstāja eksistēt, ir, ka viņi pārvietojās laikā, kaut arī tas nav pierādams. Šādas lietas notiek ārkārtīgi reti, jo tur jābūt īpašai apstākļu sakritībai vairākos plānos."

Sapņos laika neesot – tur ir cits laiks, kas plūst citādāk. Cilvēks var sapņot desmit minūtes, bet sapnī izdzīvojis jau trīs dienas. Mēdz teikt, ka mēs visi dzīvojam Dieva sapnī… Laika enerģija ir saistīta ar konkrētās realitātes struktūru. Tā realitāte, ko mēs redzam sapnī, objektīvi pastāv, bet tā nav strukturēta. Ja cilvēks sāk strukturēt laika līnijas, tad viņš tāpat var strukturēt arī citu realitāti, respektīvi, var pāriet no vienas pasaules citā. Daudzi runā, ka Meksikas magi bija iemācījušies strukturēt laiku un izmantojuši to – tiecās pēc sapņu kontroles, pavadīja ilgus gadus meditējot un mācoties, dzīvojot vairākās reālās taustāmās pasaulēs vienlaicīgi.

Ne velti par laiku saka, ka tas plūst vai tek – laiku kā upi cilvēki ir apzinājušies jau kopš sirmas senatnes. Tā nes sevī kosmisku enerģiju, kuru katram būtu jāiemācās izmantot, lai varētu dzīvot mierā, saskaņā ar sevi un pasauli, nezaudēt un izkopt savu individualitāti, palīdzot saprast, ka visam ir sava vieta un laiks. Mums būtu jāļaujas laika upes plūdumam, uzmanīgi skatīties uz krastiem, izvēlēties to, ko mēs gribam un mērķtiecīgi uz to iet, netraucējot plūdumam. "Ja jūtamies apjukuši, tad esam pazaudējuši savas laika koordinātas. Mēs nogurstam no dzīves, jo nemākam elpot saskaņā ar laiku – arī sportistiem peldētājiem vispirms iemāca elpot. Arī dienas enerģētikai, laikam ir jāiemācās pielāgoties, sinhronizēties. Ja tas neizdodas, tad diena ir neproduktīva un tikai uz vakara pusi sākam pielāgoties. Tāpēc daudziem vakaros enerģijas ir vairāk un sākas radošais laiks. Laiks plūst, un to nav iespējams apstādināt, jo Zeme visu laiku riņķo ap savu asi, ap Sauli un notiek kustība. Laiks apstāsies tad, kad apstāsies Zeme."

Vārds "laiks" esot cēlies no darbības vārda "likt", ar nozīmi "tāds, kas iepriekš nolikts, paredzēts". Sadzīvē, runājot par laiku, tā konkretizēšanai izmantoja dažādus notikumus vai parādības, piemēram, "pļaujas laikā", "ābeļu ziedēšanas laikā", "vecos laikos", "kad Dievs pasauli radīja" vai "tad, kad pūcei aste ziedēs". Laika orientieris pa dienu bijusi Saule, bet ilgstošākā laikā arī Mēness, zvaigznes un gadalaiki. Jāsaka, mūsu senči bijuši izcili astronomi, jo pēc zvaigznēm spējuši paredzēt arī laikapstākļus un cilvēka nākotni. Ir dažādas ziņas par to, kā agrāk ticis iedalīts laiks.

Vieni saka, ka ir bijušas deviņu dienu nedēļas, citi, ka piecu. Par dalījuma punktiem ņemti saulgrieži un saulstāvji – Lielā diena, Jāņi, Miķeļi un Ziemas svētki, kā arī vēl sīkāks iedalījums starp tiem – Meteņi, Ūsiņi, Jēkabi un Mārtiņi, tādējādi gadu sadalot astoņās daļās. Zinātāji sakot, ka Lielvārdes jostā esot ieaustas zināšanas par laiku.

Grieķiem bija divas laika dievības un principi - Hronos un Kairos.

Indiešu Vēdās par laiku ir teikts, ka Visums iet cauri atkārtojošiem apļiem - radīšanai, destrukcijai un atdzimšanai, un katrs aplis ilgst 4320 miljoni gadu.

Pēc Augustīna domām, laiks ir prāta stāvoklis, kad pastāv pagātnes atmiņas, attieksme pret šodienu un nākotnes cerības.

Viduslaiku filosofi un teologi bija pārliecināti par laika sākumu – laiks sākās ar pasaules radīšanu, tas ir beigas, un vienīga bezgalīgā lieta ir Dievs.

Acteki un maiji būvējuši piramīdas – kalendārus, kur saulgriežos esot novērojamas mistiskas dabas parādības.