Apzinātības skolotājs: vīrieši sajūt – sievietes aug, bet kā tad mēs?

Prem Sambhavo ir psihoterapeits, psiholoģijas zinātņu doktors un kaislīgs pūķotājs. Viņš ir bijis pētnieks un pasniedzējs Florences un Boloņas universitātēs. Pēdējos 20 gadus Sambhavo darbā ar cilvēkiem izmanto dažādas terapeitiskas metodes: īslaicīgo stratēģisko terapiju, traumu novēršanu (somatiskā pieredze), grupu dinamiku, bioenerģētiku, seksuālo traumu terapiju, sākotnējo terapiju (Primal), tantru. Patlaban viņš strādā kā Ošo terapeits, vadot un veidojot grupas Ošo Multiuniversitātē Punā (Indijā) un citās pasaules valstīs.

Ko nozīmē būt vīrietim 21. gadsimtā? Kā veidot attiecības ar sievietēm? Kā sabalansēt spēku un maigumu? Kā būt pašam sev? Šīs un citas tēmas tiks aplūkotas seminārā "Vīrišķības saknes", uz kuru vēl iespējams pieteikties. Gaidot šo pasākumu, ar apzinātības skolotāju sarunājas Ansis Jurģis Stabingis.

– Tātad… Parunāsim par vīriešiem. Vai tu ar šo tēmu strādā jau sen?

Jā, iesāku… Tā patiešām iesāku, kad izgāju intensīvo tantras apmācību. Tas bija 1999. gadā. Sanāk 16 gadi.

– Pastāsti, lūdzu, kas ir tantras apmācība? Lasītājiem izpratne par tantru varētu būt visai dažāda.

Jā, varam izmantot šo nosaukumu vai arī vienkārši teikt – kad intensīvā apmācībā sāku darbu ar seksualitāti.

– Ar savu seksualitāti?

Jā, ar savu seksualitāti. Apjausmu par to, kāda ir mana seksualitāte, kā es jūtos, sastopoties ar sievietēm, kā tas ir – satikt savu pretpolu.

– Kas ir tie jautājumi, kuri tevi nodarbināja?

Pirmkārt, mani mudināja nepieciešamība pārvarēt ieaudzinātos priekšstatus. Zināju, ka tie man dara raizes, jo mani pilnībā satrieca kāds mīlas stāsts. Kad tas beidzās, mani pārņēma tādas sāpes, ka jutu vajadzību izprast, no kurienes šīs sāpes radušās. Tolaik apzinājos un biju aptvēris, ka tām nav nekāda sakara ar konkrēto sievieti, ka es viņā projicēju ko citu, tikai īsti nesapratu, kas tieši tas bija.

– Tev jau tobrīd bija psihologa izglītība?

Jā, tieši tā. Biju absolvējis psiholoģijas fakultāti, manuprāt, man jau bija doktora grāds psiholoģijā. Strādāju universitātē kā jaunais pētnieks un pasniedzējs. Tad arī iemīlējos kādā skaistā sievietē. Viņa interesējās par garīgo dzīvi, meditāciju. Man nebija ne mazākās nojausmas par to, kas tas viss ir – darbs ar seksualitāti un tādā garā. Tantras definīciju varētu formulēt arī kā "seksualitātes apzināšanos, apzinātu seksualitāti".

Īsi sakot, šis mīlas stāsts ilga gadu. Viņas ģimene par mani nebija sajūsmā, jo neprecējāmies. Tā nu pa vārdam vien no viņas ģimenes – gan no mātes, gan no tēva – bija spiediens. Visbeidzot attiecībām pienāca gals. Man tik ļoti sāpēja, ciešanas bija ellišķīgas. Var teikt, man salūza sirds. To tā nevarēja atstāt.

Sāku darbu ar sevi, un viena no lietām, kam pieķēros, lai patiesi izpētītu tā visa būtību, bija pirmsākumu terapija. Tā ir terapija, kas strādā ar bērnībā ieaudzināto, bērnībā gūtajām traumām, ļauj ieraudzīt, kas noticis attiecībās ar māti, ar tēvu u.tml. Mana terapeite vienlaikus vadīja apmācības arī kādā ļoti spēcīgā grupā Punā (Indijā), ko sauca par tantras intensīvo kursu. Viņa to bija izveidojusi kopā ar savu kolēģi vīrieti vārdā Rafija. Apmācības ilga 46 dienas. Tās bija sadalītas 5 vai 6 moduļos, katrs ilga septiņas dienas. Mēs tikāmies ik pēc diviem mēnešiem, lai kopīgi strādātu. 20–24 cilvēki. 12 vīrieši, 12 sievietes. Visi kopā sākām šo ceļu. Tieši tur… Viena no šīm sešām septiņām grupām bija veltīta tikai vīriešiem. Tad arī pirmoreiz strādāju ar vīriešiem. Man tā bija milzu atklāsme. Kamēr mēs strādājām vīriešu grupā, sievietes pulcējās pašas savā grupā.

Guvuši zināmu izpratni, mēs viņas satikām, un tā bija saviļņojoša pieredze. Iedomājies – pēc trim, četrām dienām, kuras šie vīrieši pavadījuši kopā, viņi ienāk lielā telpā, pilnā ar sievietēm… Pfff…. Grandioza pieredze. Acumirklī varēja sajust, kā vīrieši, esot kopā, rada šo spēcīgo, vīrišķo enerģiju. Gluži kā tajās grupās, kuras esmu vadījis Latvijā. Būtībā vingrinājumi nemaz nav tik svarīgi, mēs, protams, arī dalījāmies savos stāstos. Iespējams, ja ieskatās rūpīgāk, nekas tāds jau netika paveikts – vienkārša kopā būšana, kopīgi izbaudīts miers, savstarpējs atbalsts un mīlestība ir tas, kas visu maina. Pamatatslēga ir intimitātes radīšana, lai vīrieši varētu viens otru mīloši apskaut, lai tas būtu iespējams. Saprotams, šādam procesam nepieciešams vairākas dienas laika...

– Tas notiek grupā.

Jā. Pēdējās grupas noslēgumā, kad cilvēki dalījās savos stāstos, visi asarām acīs klausījās viena puiša pieredzē ar savu tēvu, un tas atsaucās visiem… Patiešām varēja sajust, kā vīrišķā enerģija BŪŪŪM! dziļi ieplūda telpā līdz visiem mums. Jūtot līdzi puisim, kuram nav viegli ar savu tēvu, mīlot viņu, vēloties viņu apskaut un teikt: "Eu, vecīt, esmu ar tevi, atbalstu tevi." To visu sajūtot, rodas pieeja fantastiskam resursam. Tieši tā atraisās vīrišķā varenība, ķermenis iegūst savu spēku.
Vai vari paskaidrot, kāds ir tavs skatījums uz vīrieša attīstību?

Māte ir absolūti nepieciešama līdz triju gadu vecumam. Mums vajag māti. Mēs esam zīdaiņi, un māte ir mūsu dzīves pamats. Kā puisīšiem, tā meitenītēm. Taču pēc tam – pēc trīs gadu vecuma – savu nozīmi iegūst tēvs. Zēnam tas ir būtiski, jo zēni tad jau sāk spēlēties. Atstājot tādu puiku savā nodabā, redzams, kā viņš rotaļājas, kaut ko būvē. Spēlējas, paņem zaldātiņus un liek tiem cīnīties. Viņš jau vēlas darboties, kustēties, pētīt. Kurš garantēs viņa drošību? Var jau pētīt, taču – kā viņš var zināt, cik tālu drīkst iet? Cik tālu ārpus dārza atļauts doties, lai pētītu pasauli? Tas ir tēva uzdevums — garantēt drošības sajūtu. Ja zēnam tā ir, zēns var uzdrīkstēties. Ieraugot ko nezināmu, piedzīvojot kāda veida apdraudējumu, iespējams atgriezties drošībā, pie šī resursa, ko iemieso tēvs.

– Drošībā… Pie tēva.

Pie tēva – viņš ir nepieciešamais resurss. Svarīgi apzināties, ka šis ir psiholoģisks jautājums, runa nemaz nav par tēvu kā tādu. Ja gadās savainoties, bērns nekavējoties skrien meklēt atbalstu. Pie kā viņš to meklēs vispirms? Protams, pie mammas. Taču, ja viņš sastapies ar kādām briesmām, nedrošību, tad dosies pie tēva! Tad jādodas pie tēva! Tēvs ir tas, kurš dzīvē var vadīt, kurš pasaka – tur slēpjas briesmas. Neej. Ja tomēr ej, esi uzmanīgs. Tā nu tēvam piešķirta loma mūs dzīvē vadīt, sniegt to atslēgu, kas ļauj atvērt dzīves durvis, kas māca darboties un radīt. Ir jau arī citi jautājumi, kuros tēvs var palīdzēt – kaut ko saprast, nodot zināšanas. Taču šis aspekts ir psiholoģisks, enerģētisks – tēvs šādā ziņā ir neizsakāmi nozīmīgs, jo piešķir vīrišķību. Protams, tēviem ir pašiem savas grūtības, jo arī viņi reiz bijuši zēni.

– Tu droši vien zini Latvijas vēsture līdz ar nemitīgiem kariem, izsūtīšanām uz Sibīriju, bēgļu gaitām. Neskaitāmās ģimenēs tēva trūka, vīrieši gāja bojā frontē. Tādējādi tēva trūkums nav bijis psiholoģisks vien, arī fizisks.

Pilnīgi noteikti. Noteikti. Ja tēva trūkst, tas ir grūtāk. Vīrietim sevī pašā jāatrod kāds cits avots, ar ko savienoties. Tēvišķības avots var būt arī kāds garīgais skolotājs, kurš spēj aizvest pie savas iekšējās būtības, vadīt dzīvē.

– Arī vēlāk, palūkojoties uz visu atbalsta, izglītības, padomdevēju sistēmu, lielākoties zēnus audzina sievietes. Mātes, audzinātājas, skolotājas. Tēvi un vīrieši ir kaut kur prom, vai – ja ir, tad neiesaistās. Vai tam ir savas sekas?

Protams, tas ļoti ietekmē. Ļoti. Kā tad īsti tēvs savam dēlam nodod vīrišķību? Ar mīlestības starpniecību. Mīlot savu dēlu, tiek nodota arī vīrišķība. Tāpat māte caur patiesu mīlestību savai meitai nodod pašas sievišķību. Tā viņa meiteni padara stipru sievišķībā. Beigu beigās mīlestība ir visa atslēga. Jebkurā jautājumā. Tāpat arī terapijā. Var apgūt visu teoriju, kas pieejama uz šīs planētas, taču, neapvienojot savas metodes ar mīlestību, klientā nebūs novērojamas pārmaiņas. Principā nav nemaz tik svarīgi, vai terapeits darbojas biheiviorālās terapijas, psihoanalīzes, Geštalta terapijas vai psihodrāmas jomā. Tas nav pats būtiskākais. Klientam nepieciešama klātbūtne. Šī klātbūtne ir mīlestības izpausme. Klients to sajūt un piedzīvo pārvērtību. Tieši tā mūsu brūces sadzīst. To nodrošina klātbūtne. Patiesībā terapeits, kurš meditē, kurš spēj kultivēt šo klātbūtni, pirmām kārtām, neizdeg, jo viņam ir krietni vairāk resursu, un arī spēj lielākā mērā palīdzēt klientam. Es pats tāpat esmu labāks terapeits saviem klientiem, nekā biju pirms 20 gadiem. Taču tas ir tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mana klātbūtne ir spēcīgāka. Ceļoju pa visu pasauli, tāpēc nereti nav tik daudz laika kā iepriekš. Agrāk es ar cilvēku strādāju 10–15 sesijās. Dažreiz man ir laiks tikai vienai sesijai, un viss. Ar to pietiek!

– Tu esi pieredzējis to, ka visbūtiskā ir klātbūtne?

Tā tas ir. Klātbūtne dod cilvēkam iespēju mainīties.

Nekas nav pielīdzināms klātbūtnei. Mums visiem tas ir zināms. Cilvēkiem, kuri nodarbojas ar meditāciju, piemīt prasme būt klātesošiem pašiem ar sevi, būt klātesošiem kopā ar citiem cilvēkiem. To var sajust, tajā ir savs magnētisms. Šis magnētisms tiešām izpaužas – attiecībās, visur, ko cilvēks dara.

– Savās nodarbībās tu bieži teici, ka klātbūtne, klātesamība ir vīrišķās enerģijas avots.

Tieši tā. Tā ir viena atslēga ceļā uz vīrišķību… Mēs visi redzam, kas īsti vīriešos ir šī vīrišķā enerģija. Viena no atslēgām ir klātbūtne. Iztēlojieties puisi, kurš dodas karā. Viņam tuvojas ienaidnieks, bet viņš vienkārši pēta savus nagus. Saproti, viņš šādā situācijā neskatās uz saviem nagiem, viņš ir tajā klātesošs. Viņš atrodas kaujas laukā un zina, cik izšķirīga ir viena sekunde. Tāpēc klātbūtne ir viena no atslēgām. Šeit arī slēpjas milzu atšķirība starp autobusa šoferi, kurš ir klātesošs, naktī vedot 20 skolēnus ceļojumā, un šoferi, kurš iemieg un ļauj autobusam noskriet no tilta, ļauj šiem 20 skolēniem aiziet bojā. Varbūt šis vīrietis nav par sevi rūpējies, varbūt viņš ir lietojis alkoholu, kas mazina klātbūtni situācijā. Varbūt arī spēlējies ar telefonu.

Redzot vīrieti, kurš ir klātesošs, nevar nesajust viņa milzīgo pievilcību. Viņš ir skaists.

Cita atslēga vīriešos ir mērķa apziņa. Viņš zina, ko dzīvē vēlas sasniegt. Viņš zina, kur vēlas ieguldīt savu enerģiju. Viņam ir skaidrs, uz kurieni viņš virzās. Protams, mērķi var mainīties. Nav jau tā, ka piedzimstot uzreiz zināms, kāds ir dzīves mērķis. Laiku pa laikam tas mainās, taču ir skaidrība par pašreizējo dzīves virzību. Par savu misiju. Iespējams, vīrietis studē universitātē, vēlas iegūt izglītību. Viņam ir sava misija. Un viņš to var sasniegt. Viņš sakoncentrējis visu savu enerģiju mērķa sasniegšanai. Tātad mērķa apziņa ir vēl viena vīrišķības atslēga. Tas dod labu pašsajūtu. Nekas netraucē. Nekas nenovērš uzmanību no savas misijas.

Un vēl cita atslēga var būt savu robežu apzināšanās un to izaicināšana. Piemēram, tu esi pasniedzējs. Tu uzstājies 20–30 cilvēku auditorijā. Bet tu vēlies izaugsmi un pieņem lēmumu runāt ar 100 cilvēkiem, taču tas rada nedrošību, jo simts cilvēki jau ir cita tipa kategorija un enerģija. Tā ir tava robeža. Tu zini, kur tā ir, jo spēlēšanās ar savām robežām izsauc bailes. Vīrieti viņa vīrišķā enerģija pastāvīgi mudina izaicināt sevi šķērsot šīs robežas, īsti negribas palikt uz vietas. Protams, var jau palikt. Var gulēt uz dīvāna un spēlēt kārtis vai pokemonus. Vienalga, ko. Taču vienā brīdī vīrietis sajūt dziņu sevi izaicināt. Tā ir vēl viena vīrišķības atslēga. Sevis izaicināšana, apziņa, ka ir vēl kas nezināms. Iespēja gūt panākumus vai zaudēt. Šādās situācijās cilvēks ir ļoti klātesošs.

– Bet atgriežamies pie pirmās vīrišķības atslēgas, pie klātbūtnes. Kā tas īsti atšķiras no sievietēm, no sievišķās enerģijas?

Sieviete meditējot tāpat kultivē klātbūtni. Taču sieviešu gadījumā ir visai skaidrs – ja sieviete vēlas garīgu izaugsmi, viņai jāaug mīlestībā. Lai ko viņa darītu, tajā nepieciešama mīlestības līdzdalība.

Klātbūtne ir mīlestība. Un mīlestība ir klātbūtne. Lūk, piemērs. Māte, kam līdzās zīdainis, iemigusi. Ārā plosās negaiss, līst lietus, plaiksnī zibens. Taču viņa nemostas. Tiklīdz ieraudas bērns, māte pamostas. Šāda ir mātes klātbūtne, jo viņai ar bērnu ir īpaša saikne, viņa zina – ja bērns raud, bērnam kaut kas ir vajadzīgs vai bērnu kaut kas traucē. Pērkons viņu nepamodina, bet bērna raudas gan. Tāpēc saikne, ko var dēvēt arī par mīlestību, ir klātbūtne. Tieši tāpat ir citiem cilvēkiem. Ja sarunā ar citu tu esi klātesošs, jūs atrodaties mīlestības telpā. Tu sajūti otru, pazīsti viņu, saproti. Tā ir mīlestība. Vai klātbūtne. Viens un tas pats. Klātbūtni meditācijā dēvē arī par mīlestību. Būt klātesošam pašam ar sevi nozīmē mīlēt sevi. Tu piedāvā sev mīlestības vērtību. Kultivējot meditāciju vienatnē, tu kultivē mīlestību pret sevi pašu.

– Mūsdienās meditācija kļūst aizvien populārāka — arī vīriešu vidū.

Man šķiet, meditācija ir tikpat sena kā cilvēka dzīvība uz šīs planētas. Mūsdienās tā iemanto popularitāti tāpēc, ka neskaitāmi zinātniski pētījumi pierāda meditācijas priekšrocības. Psiholoģijas terminoloģijā to sauc par apzinātības praksi. Lai vairotu apzinātību, nepieciešams kaut kam pievērst visu savu klātbūtni. Cik man zināms, pašlaik psiholoģijas jomā ik dienas parādās simtiem zinātnisku pētījumu par meditācijas labvēlīgo iedarbību. Kad savulaik studēju psiholoģiju, no tā visa nebija ne miņas. Viens vienīgs pētījums bez jebkādiem statistikas datiem. Tika pārbaudīti smadzeņu viļņi, tomēr nebija tik akurātu ziņu kā mūsdienās. Pašlaik ir pieejams kāds pētījums – vispirms tiek ievākti siekalu paraugi, lai noteiktu dažāda tipa hormonus, kas cirkulē ķermenī, tad notiek meditācija, pēc meditācijas iespējams novērot pārmaiņas hormonālajā stāvoklī un smadzeņu viļņos – smadzeņu alfaviļņos, ko var redzēt dziļā meditācijā. Vai arī ādas elektrisko pretestību. Pētījumu patiešām ir ļoti daudz.

– Atgriežoties pie vīriešu jautājuma. Kāda ir situācija Latvijā – sievietēm ir pieejamas tik dažādas nodarbības par sievišķību, sievišķo enerģiju, ko tik visu ne – nodarbības, semināri, nedēļas nogales, intensīvie kursi… Vīriešiem nav nekā. Kā ir – arī tu to tā redzi?

Es šo situāciju apzinos. Atceros, līdzīgi bija arī pirms 30–40 gadiem, kad psiholoģija sāka gūt zināmu popularitāti. Psiholoģija, psihoterapija. Psihoterapiju apmeklēja tikai sievietes. Vīrieši ne. Šķiet, šeit notiek kas līdzīgs. Manuprāt, sievietes nez kādēļ ir jūtīgākas mīlestības jautājumos, izaugsmes un sevis izpratnes jautājumos. Taču pēdējā grupā Latvijā bijām jau 18 vīrieši. Tas nav maz. 18 vīrieši, kas kopā veic šādu darbu. Visai unikāli, tas ir kas jauns – pirms dažiem gadiem nebūtu bijis iespējams.

Man šķiet, iepriekš esmu vairākkārt velti nopūlējies. Iepriekš, pirms gadiem četriem — pieciem, neviens uz šādām nodarbībām nepieteicās. Laiki ir mainījušies. Mainījusies izpratne. Vīrieši sajūt – sievietes aug, bet kā tad mēs? Sievietes kļūst sievišķīgākas, bet kā tad ar mums? Lielākā atklāsme ir tāda, ka sievišķība, tāpat kā vīrišķība, nav piesaistīta vecumam, nav atkarīga no formas. Sieviete savos 65–70 gados var būt tikpat sievišķīga kā sieviete 25 gadu vecumā. Ja vien viņa pazīst sevi, ja atveras un ļauj sievišķībai plūst cauri savam ķermenim, arī viņa var būt pievilcīga. Tas pats attiecināms uz vīriešiem.

– Un to dāvā vīrišķā enerģija, kas sakņojas klātbūtnē jeb mīlestībā?

Tā tas ir. Vienīgais ceļš ir apzinātība, dziļāka apjausma par to, kas esi – ja esi sieviete, apzinies savu sievišķību; ja esi vīrietis, apzinies savu vīrišķību.

Vienkārša apzinātība, apziņa par to, kas esi, ļauj atbrīvoties no prasībām pret sevi – kā vīrietim man jābūt tādam un tādam. Man jāsasniedz tas un tas, lai es būtu īsts vīrietis. Ja es ticu, ka vīrietību apliecina Ferrari, bet man nav Ferrari, tad es nejutīšos vīrišķīgs. Tas ir tik muļķīgi.

Šādā aspektā runa ir par sevis pieņemšanu — tāds, kāds esmu, atbrīvojoties no stereotipiem par to, ko nozīmē būt vīrietim, ko nozīmē būt sievietei.

– Ja cilvēks vēlas uzlabot savu dzīvi – ar ko sākt, ko darīt?

Vispirms jau man jāsaka – sāc ar apzinātību, sāc ar meditāciju. Kad atvērsies šajā virzienā, sāksi apjaust savus pagātnes ievainojumus un, protams, apzināties, ka bērnībā tevi kā bērnu ievainoja mamma un tētis. Tālāk jau iespējams strādāt pie šīm brūcēm, lai spertu pirmo soli pretim brīvībai.

Jā, sākot sevi iepazīt, rodas atskārsme – vai dieniņ, tad re, par ko ir runa. Sāk uzpeldēt šis un tas, līdz ieraugi – ahā, tas ir no manas pagātnes. Kāda problēma atkārtojas vēl un vēl, atkal jau man jāsaskaras ar šīm pašām grūtībām. Par ko īsti ir runa? Tā nu rodas jautājumi. Tomēr nepieciešamas tās ilgas, tā izpēte, kas rodas, vienīgi uzlūkojot sevi. Nevar sevi uzlūkot bez iepriekšējas intereses. Esmu drošs, ka šī teksta lasītāji ir cilvēki, kurus interesē pašos notiekošais. Tā tam jābūt. Kāda cita iemesla dēļ lai viņi lasītu šo interviju? Vēlēties uzzināt vairāk, iegūt informāciju. Gūt nedaudz dziļāku izpratni.

– Un kā ar sievietēm? Kā sievietes var palīdzēt saviem vīriešiem?

Palīdzēt vīrietim kļūt vīrišķīgākam iespējams, kļūstot sievišķīgākai. Ja sieviete kļūst sievišķīgāka, vīrietis virzās tuvāk savai polaritātei. Protams, sievietes dažkārt mēdz teikt – lai mans vīrietis sāk pirmais. Lai viņš vispirms kļūst vīrišķīgāks. Bet katram ir jāsāk ar sevi.

No malas uzreiz var redzēt atšķirību starp sievieti, kura sevi pazīst, un sievieti, kura sevi nepazīst. Sievietei, kura sevi pazīst, piemīt grācija, sava veida miers. Tieši tāpat ir arī ar vīrieti. Kad sieviete ir mierā ar sevi, atplaukst sievišķība.

Kad vīrietis ir mierā ar sevi, atplaukst vīrišķība, viņš kļūst pievilcīgāks, skaistāks. Nekas nav jāpierāda. Vīrietis, kura vīrišķība ir ievainota (bet lielākais ievainojums, kas vīrieti var skart, ir kastrācija) centīsies pierādīt, ka ir vīrietis. Un tad viņi nopērk lielus Ferrari un saka – redzi, man ir spēks starp kājām, es tevi pavizināšu. Drīz vien tomēr jāsaskaras ar grūtībām. Tās nekur nepazūd. Jo risinājums nav ārpusē, bet pazīstot sevi — iepazīstot un atklājot savu vīrišķību un savu sievišķību.

Sīkāku informāciju par skolotāja Sambhavo nodarbībām Rīgā meklē šeit.