Politika un ezotērika – kā izdzīvot politizētā pasaulē

– Cik patiesības ir teicienā "mums ir tāda valsts un tāda valdība, kādu esam pelnījuši"? Ja tam nav sakara ar "tēvu vai pašu grēkiem", ar ko tad?

Pēteris Lejiņš (Daugavietis): "Ja runā par kaut ko iepriekšējās dzīvēs nopelnītu vai par tēzi, ka jāatbild pat "tēva grēkiem", neko mēs neesam pelnījuši ! Un atbildēt ne par ko mums nevajag. Mēs nākam uz šo zemi, lai kaut ko labu apgūtu, nevis, lai mocītos.

Savukārt jēdziens "grēks" ir jauns (pat kristietībā tas sākotnēji nebija), un tas ir destruktīvs.

Atrašanās šeit un tagad ir saistīta ar mūsu uzdevumu mācīties: mēs esam sociālas būtnes, paši ievēlam Saeimu un tādējādi turpinām savas apmācības. Jautājums tikai, kā mēs mācāmies – radot vai mokoties. Un tā jau ir katra indivīda brīva izvēle."

Pēteris Draguns: "Atgādināšu, ka mums, atšķirībā no daudzām zemēm un to iemītniekiem, vismaz ir sava valsts, lai arī ko mēs par šo valsti un tās iekārtu domātu.

Pastāv uzskats, ka mums nākas strēbt latviešu sarkano strēlnieku ievārīto putru. Ar viņu palīdzību cariskā Krievija pārtapa par padomju valsti, un, kā zinām, šim notikumam bija smagas un tālejošas vēsturiskās sekas. Par to noteikti jāmaksā, iespējams, arī mums.

Bez šaubām – valsts vadību uzticēt hroniskiem meļiem noteikti ir grēks vai vismaz bezatbildība pašiem pret savu likteni!"

Juris Brants: "Es drīzāk teiktu, ka šādu valdību esam nevis pelnījuši, bet radījuši. Tagadējā Saeima ir mūsu vēlēta, arī iepriekšējās vēlējām mēs vai mūsu vecāki un vecvecāki. Mēs esam veidojuši parlamentu no zināšanām par kandidātiem vai no ticības kādam solījumam.

Ticība politikai bez zināšanām ir absolūti bezjēdzīga, iluzora darbība – līdzīgi sapnim, ko redzam, kuram ticam, bet kurš tā arī nekad nepiepildās, jo nekas netiek darīts sapņa virzienā. Saeima ir jāveido, tāpat kā tā veido savu iekšējo kārtību un struktūru un ievieš to sabiedriskā kārtībā (vai otrādi – nekārtībā).

Valdība savu priekšstatu par sabiedrību veido, balstoties uz VID un tamlīdzīgu struktūru datiem, un šis tēls absolūti nav tāds, kāds tas ir reālajā pasaulē un ikdienā. Tādējādi valdībai ir ļoti grūti pieņemt precīzus lēmumus. Ja vēl tur atrodas cilvēki ar savtīgiem nolūkiem, kuriem rūp pamainīt likumu savam biznesam vai ambīcijām par labu... Tā arī veidojas šis konflikts, plaisa un jautājumi, vai mēs to esam pelnījuši un kāpēc. Es drīzāk teiktu, ka nevajag uzdot jautājumu – kāpēc, bet jautāt – ko es varu darīt un ko bez balss nodošanas es vēl esmu darījis, lai nesastaptos ar to, ar ko sastopos."

Kā reaģēt, kad tie, kas pie varas, pieņem vai gatavojas pieņemt klaji nejēdzīgus lēmumus (kaut vai par nekustamā īpašuma nodokli vai izmaiņām Krimināllikumā)? No vienas puses – netiesā, un tu netapsi tiesāts... No otras – vai tā nevar aiziet līdz absurdam?

Pēteris Lejiņš: "Valdības ļaudis nav no citādas mīklas taisīti – viņi, tāpat kā mēs, vispirms pakļaujas saviem pamatinstinktiem. Maslova piramīdā nav lielās mīlestības uz tautu, tajā viss ir tendēts uz personīgo...

Nav tādas valsts, kurā nav korupcijas. Izejot no tā, top arī aplamie lēmumi – pakārtoti tam, lai tie, kuriem ir attīstīts "sociālais draivs", vairāk varētu dabūt. Neviens neatteiktos no iespējām kaut ko paņemt, jautājums tikai – cik klaji to dara, cik liela ir apetīte un vajadzības. Jebkuram ir liels ego.

Cilvēki pārsvarā dzīvo pēc pamatinstinktiem, viņiem nepiemīt izteiktas, "vienvirziena" altruistiskas īpašības. Pat Māti Terēzi virzīja liela slava, un viņa tāpat nebūt ne slikti dzīvoja... Ekonomikā ir labs definējums – "pieaugot iespējām, pieaug prasības" jeb "apetīte aug ēdot".

Lēmumus sabiedrība varētu regulēt, bet viss atkarīgs no mentalitātes – latvieši neizceļas ar to, ka prot sevi aizstāvēt. Mediķi vai skolotāji aizstāv tikai savas intereses, mazāk izglītotie vispār aktīvi neiebilst. Latvieši ir pieraduši saņemt norādījumus no augstākstāvošajiem.

Mēs neesam tiesneši un neesam tiesīgi tiesāt. Tiesāšana nav izeja, jābūt normālai tiesību sargāšanas sistēmai. Mums jāpiemērojas apstākļiem vai jāreaģē daudz ekspansīvāk. Mainīt situāciju jācenšas, vispirms pastrādājot ar sevi."

Pēteris Draguns: "Man šķiet, ka nepieciešams atrast kopīgu valodu ar tiem, kas lēmumu pasūtina. Ir jāsaprot, kāds ir lēmuma mērķis un vai tā īstenošana nav iespējama ar citiem, cilvēcīgākiem līdzekļiem. Tomēr netiesāšanas māksla, manuprāt, nav arguments, lai mēs nevērstos pret klajām nejēdzībām, kas turklāt skar mūsu pašu labklājību un pārticību."

Juris Brants: "Mūsdienās tikai maza daļa valstu saprot to, ka bez cilvēkiem tā nespēj eksistēt. Valstsvīri, protams, var domāt, ka, apspiežot cilvēka vārda brīvību, tie iegūs sev aizsargu. Taču drīzāk ieguvums būs cilvēku aizbraukšana un atteikšanās no pilsonības, prasot politisko patvērumu citās valstīs.

Krimināllikuma maiņas skaidri parāda, ka cilvēkus grib iedzīt bijībā, jo valdības vīri baidās par to, ko par viņiem runās – ka tiks parādīti traipi uz viņu darba. No otras puses, likums nav tik slikts, zinot to, ka mūsdienu cilvēka vārda brīvība ir kļuvusi gaužām rupja savā izpausmē, – tas liek aizdomāties par tādu vienkāršu lietu kā "domā ko runā". Visumā pastāv likums, ka katra doma ir enerģija ar potenciālu materializēties. Vai cilvēkiem pašiem patiktu, ja par viņiem runātu rupji? Kritika dažkārt ir absolūti nevietā, kas mūsu sabiedrībai ir ļoti raksturīgi. Vērtējam citus, bet pieveram acis paši uz sevi...

Nekustamā īpašuma likums ir ļoti vienkārši saprotams: gan pašvaldības, gan arī citas iestādes redz to, ka darbība notiek, īpašumi maina īpašniekus, bet nauda pašvaldībās un Valsts kasē neienāk. Līdz ar to kā pašvaldības, tā valdība ir spiesta mainīt nodokļu sistēmu, lai no cilvēkiem iegūtu to, ko viņi slēpj. Vienkāršākos divos teikumos par abām situācijām būtu jāsaka vienkārši – 1) domā, ko runā, 2) neslēp to, par ko tāpat jau zināms, nemaksāsi ar labu – maksāsi pēc likuma.

Savukārt uz kopējo absurdo situāciju būtu ļoti vienkārši reaģēt. Ja visi sāktu lamāties un visi TV un radio sāktu klaji runāt pret likumu, vai visus ieliktu cietumā un krimināli sodītu? Var jau mēģināt, bet tālāk par pilsoņu karu / revolūciju / sacelšanos netiks. Tas būtu valdības pirmais krahs.

Vai trešais scenārijs: visi lamāsimies, mūs sasēdinās cietumā, un valsts iegūs īpašumus, tos pārdos ārzemniekiem, un tie jau zinās, kā naudu izvest no valsts (tas jau tāpat notiek). Un ko tālāk? Robs budžetā, un atkal valsts bedrē!

Jebkura darbība, kura valstiskā līmenī nav līdzsvarā ar iedzīvotāju interesēm, agri vai vēlu nesīs valsts bankrotu un/vai iznīcību. Tas ir tikai laika jautājums."

* Maslova vajadzību hierarhija ir psiholoģijas teorija, ko izstrādājis Abrahams Maslovs savā rakstā "Cilvēka motivācijas teorija" 1943. gadā. Saskaņā ar šo teoriju, cilvēks vispirms tiecas apmierināt viszemākā līmeņa vajadzības, un tikai tad nākamais līmenis kļūst par viņa motivāciju.

Kā tu uzskati – vai šobrīd šajā valstī ir iespējams izdzīvot godīgi, maksājot visus nodokļus? Varbūt nodokļi, kas ir muļķīgi, nemaz nav jāuzskata par saistošiem? Kā rīkoties?

Pēteris Lejiņš: "Atkal jau – mēs esam pārāk inerti, lai iebilstu, tādēļ nodokļi ir pārāk lieli. Un atkal jau iedarbojas iepriekšminētais – katrs vēlas vispirms parūpēties par personisko un ģimenes labklājību un vajadzībām, tādēļ pie pārliekas nodokļu nastas izmantos situāciju nemaksāt, ja vien varēs.

Dzimtenes mīlestība ir ar nosacījumiem – ja man būs viss manuprāt vajadzīgais, es mīlēšu. Tā nav bezierunu mīlestība. Mēs to dodam tikai saskaņā ar mūsu vērtību skalu un tad, ja tā nodrošina mūsu vajadzības. Neviens politiķis, pat prezidents, neatteiksies no pamatinstinktiem – ēšanas, ģimenes, labklājības, veselības, tikai tādēļ, lai visi runātu, ka viņš mīl savu Dzimteni. Pirmām kārtām visiem ir "savējais".

Tomēr likumdošana ir jāievēro. Shēma pakļauj mūs, mēs to pakļaut nevaram. Pārkāpjot likumus, jārēķinās ar represijām no augstākajām "kastām". LV ir palicis zināms "kastu" līmenis, valdība un tauta nav vienota. Esmu pret partijām, ticēt var atsevišķam cilvēkam, bet, ja viņi ir grupā, tas ir recidīvs. Jebkura partija ir recidīvistu grupa, kas izmanto savu stāvokli un iespējas, lai pakārtotu likumdošanu savam interesēm. Par konkrētu partiju aktivitātēm – šīs Maslova piramīdas pamatvajadzības un vēlmes visiem ir vienādas, taču iekšējā vērtību skala regulē to, ar kādiem līdzekļiem mēs tās iegūsim."

Pēteris Draguns: "Daudzi domā, ka nē, un nomaina "jumtu": piemēram, pārbrauc uz citu valsti, lai piedalītos citā nodokļu sistēmā. Valsts vara, nodokļu cilpu savelkot arvien ciešāk, protams, riskē zaudēt vēl vairāk Latvijas nodokļu spēles dalībnieku. Tomēr jāatzīst, ka valsts pārvaldes sistēma, kurā dzīvojam, ir izstrādāta pēcpadomju reketieru laikā un pēc līdzīgām bandītiskām shēmām darbojas joprojām. Es domāju, katram jārīkojas saskaņā pašam ar savu sirdsapziņu."

Juris Brants: "Nav neviens nesaistošs nodoklis. Visi nodokļi ir, lai iegūtu līdzekļus, ar ko veidot valsts kopējo struktūru un sistēmu. Vai ir iespējams godīgi izdzīvot, maksājot tagadējos nodokļus? Jā – ir. Ir iespējams izdzīvot, bet ne dzīvot.

Mūsu valsts pašlaik nonāk pretrunā ar Pasaules Veselības organizācijas definīciju – rūpēties par cilvēku labklājību. Labklājība sevī ietver tiešām līdzsvarotu darbību, jo no tās izriet labklājība visiem. Mūsu valstī faktiski viss ir balstīts uz lielajām organizācijām, jo tās ir vieglāk kontrolēt un tās ienes lielāku naudu valsts budžetā, bet mazās saimniecības, mazais bizness tiek burtiski apspiests.

Kā rīkoties? Jāsaka ļoti savdabīgi – gribi dzīvot, proti grozīties. Latvijā var izdzīvot un pat dzīvot, bet tev tik tiešām ir jāmāk to darīt, tev ir jāmāk dzīvot, neapkrāpjot likumu. Tā robeža ir ļoti ļoti trausla, bet to ievērot var un vajag censties, jo bez mums pašiem, latviešiem un arī cittautiešiem, kuri šeit dzīvo, neviens cits neko neizmainīs. Var izmainīt, bet ne par labu mums. Valsts vīriem un dāmām ir jāsaprot, ka mēs esam viena tauta, nevis sadalīts tautas slānis. Katram valstsvīram derētu atcerēties, kāpēc viņš sāka savu politisko karjeru un – vai viņš nav melojis sev un arī tiem kuri viņam ticēja un vēl tic."

Ko mēs katrs varam darīt, lai situācija uzlabotos? Kā virzīt savu enerģiju?

Pēteris Lejiņš: "Ir jāizprot pats mehānisms, jāpastrādā ar sevi, lai nākamreiz prātīgāk izvēlētos tos cilvēkus, kas mūs pārstāv. Tad nebūs tādu kļūdu vēlēšanās un tikai raksti forumos, bet būs jau konkrētas darbības. Negatīva izgāšana pret tiem, kas apbižojuši, dod labu pamatu analīzei tiem, kas ir ieinteresēti izzināt cilvēku attieksmi. Tas ir arī veids, kā nomierināt cilvēkus.

Attīsti sevi, tad tu nepieļausi tādus apstākļus – gan pats vairāk varēsi iespaidot situāciju, gan izskaidrot arī savas prasības. Latviešu tautā tādu cilvēku nebūs, kas tautu var pacelt revolūcijai, tādēļ mūsu ceļš ir attīstīties, un tad arī pilnveidosies valdība. Un šeit es domāju ne vien dvēseles pilnveidošanu, bet arī zināšanu uzkrāšanu, lai kompetenti un analītiski spētu reaģēt uz valdību lēmumiem."

Pēteris Draguns: "Man šķiet, ka liela daļa nemaz netic, ka situācija varētu uzlaboties. Un tas arī nav pārsteidzoši – mēs lielākoties ticam tikai tam, ko esam pieredzējuši. Tādēļ svarīgi uzlabot situāciju katram savā pasaulē un savā dzīvē. Esmu pārliecināts, ka tikai tad, ja paši jutīsimies stabili savās pozitīvajās vērtībās un dzīvosim saskaņā ar tām, līdzīgu stabilitāti varēsim sagaidīt arī no ārpasaules. Enerģiju vērts virzīt dzīvi un dzīvību apliecinošos projektos, tad tā vairojas."

Juris Brants: "Nauda kasē nāks ar mazāku piepūli, ja likumi un nodokļu sistēma nebūs balstīta uz zaglīgumu, korumpētību, iznīcību. Cilvēkiem ir aktīvi jāiesaistās politikā, jo politika ir mūsu valsts un mūsu valsts ir mūsu politika. Mēs kā tauta esam ļoti inteliģenti un, kopā saliekot prātus, varam izveidot visiem izdevīgu politiku, kas liks valstij plaukt. Ir jāsaprot, ka mēs paši veidojam un paši graujam.

Atruna "es neiešu politikā, jo tur visi zog" ir muļķīgs attaisnojums, bet ja cilvēki iesaistīsies, tad mēs būsim tuvāk saviem valstsvīriem, un, jo vairāk mēs runāsim ar viņiem, jo vairāk viņiem būs iespēja pieņemt reālus, situācijai atbilstošus lēmumus apvienojumā ar valsts vajadzībām."