pārdomas
Foto: Shutterstock
Nav noslēpums, ka dzīve reizēm ir kā Raimonda Paula dziesma par šūpolēm: "Šī dzīve ir kā šūpoles!" Ir gaišās un ir tumšās dienas, bet kāpēc tad, kad patiešām iet labi, mēs nevaram atslābt un to baudīt, bet jau satraucamies par tumšo un draudīgo nākotni? Mēs skatāmies romantiskas komēdijas, lasām iedvesmojošas grāmatas, bet, kad pašas esam kalna virsotnē, sabīstamies no tā, ka visu esam ieguvušas, ka viss ir kārtībā un mūs pārņem ļaunas priekšnojautas, kas var realizēties trauksmē vai panikā.

Kā izsakās psihoterapeite, Aina Poiša: "To, cik katrā no mums dzīvo bailes, mēs nevaram izmērīt. Bailes, ja tām ir pārāk lielas acis, ved mūs baiļu ceļos, bet bez bailēm arī nevar, tās mums palīdz izvērtēt dažādas situācijas un krājas no dzīves laikā iegūtajām pieredzēm. Kad esam konkrētā situācijā, mums ir izvēle nepaātrināt laiku un priekšlaicīgi nenonākt negatīvā notikumu attīstībā, bet tad svarīgs ir adekvāts apziņas stāvoklis, ja esam atkarīgi no iekšējām bailēm, tad varam iegūt to, no kā baidāmies. Ir jānotur balanss starp kritisku un reālu situācijas izvērtēšanu, un zemapziņas destruktīvajām negatīvajām priekšnojautām, kā arī vēlmi sabotēt mūsu pašreizējo situāciju."

Kad beidzot tiekam pie tā, ko vēlējāmies, šķiet muļķīgi to neizbaudīt un raizēties par neeksistējošām problēmām. Patiesībā tik daudzas no mums piekopj un spēlējās ar negatīvajām priekšnojautām. Katrai no mums ir bijušas situācijas, kad ļaujamies tām. Tā darīt nevajadzētu un jāatceras, ka ļauties šādām emocijām ir normāli, bet tās ir jākontrolē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!