Kā atradināt bērnu no īkšķa sūkāšanas, nesagraujot viņa pašcieņu

Ārstiem un psihologiem nebūt nav viena konkrēta padoma, kā ar šo problēmu cīnīties. Vieni uzskata, ka bērnam nav jāzīž nedz pirkstiņš, nedz knupis, savukārt citi domā, ka knupis tomēr ir labāks, jo kādu dienu knupi var mazulim vairs vienkārši nedot, atšķirībā no pirkstiņa.

Sūkāt īkšķi ir dabīgi

Vēl kāds pauž viedokli, ka sūkāt īkšķi ir daudz dabīgāk nekā knupi, jo īkšķi mazulis sūkā vēl mātes miesās. Deviņās nedēļās auglis sāk sūkāt īkšķi un var norīt augļūdeni.

Kā zināms, zīšanas reflekss jaundzimušajam ir viens no galvenajiem. Un, ja līdz viena gada vecuma sasniegšanai mazulis pirkstiņu sūkā, tad acīmredzot zīšanas reflekss netiek pilnībā apmierināts. Biežāk īkšķīti sūkāšanai izvēlas tiem mazuļi, kas tiek baroti ar pudelīti, bet arī barošana ar krūti nebūt pilnībā neaizsargās no šīs problēmas. Ko tādā gadījumā var ieteikt?

Vislabāk tomēr būtu atradināt mazuli no nodarbes sūkāt īkšķi, pirms tas ir kļuvis par paradumu. Ja bērniņš sāk sūkāt īkšķi aptuveni 3 mēnešu vecumā, tas var tikt darīts sevis izzināšanas nolūkā. Savu roku izzināšana varētu ilgi līdz par 10 mēnešiem, kad bērns visu bāž mutē, attīstot acu, roku un mutes sadarbību.

Kā atradināt

Ja vairākkārt ir redzēts pirkstiņš mutē, apsveriet iespēju pagarināt barošanas laiku. Ja barojat ar krūti, mēģiniet mazuli turēt pavisam nedaudz tālāk no tās. Ja bērns ēd no pudelītes, pārliecinieties, vai caurumiņš knupī nav pārāk liels. Jo, ja tā ir, maisījums tiek izēsts pārāk ātri un zīšanas reflekss netiek pilnībā apmierināts. Pārbaudiet knupīti: no tā būtu jāiztek 2-3 pilieniem sekundē. Ja izrādās, ka caurumiņš ir pārāk liels, nopērciet knupi bez caurumiņa un izduriet to pati.

Neatkarīgi no tā, vai mazuli barojat pati, vai no pudelītes, palieliniet ēdienreižu daudzumu. Šajā gadījumā tiem bērniem, kuri ēd piena maisījumu, var samazināt porcijas daudzumu.

Ja vecāki nonāk izvēles priekšā – dot bērnam knupīti vai nē, tad nav iespējams uz to atbildēt pilnīgi viennozīmīgi!

Ja var iztikt bez knupīša, nav vajadzības mazuli pie tā pieradināt. Bet, ja mazais sāk zīst pirkstiņus, segas stūrīti vai kļūst nemierīgs, knupis var noderēt; tātad kaut kādā veidā netiek apmierināts zīšanas reflekss barošanas laikā. Katrā ziņā atradināt bērnu no knupīša būs vieglāk, nekā aizmirst pirkstiņa sūkāšanu.

Ja iemesli nopietnāki?

Ja pēc viena gada vecuma sasniegšanas bērns sāk (vai turpina) zīst īkšķi, tad iemesli tam var būt vairāki.

Katrā ziņā viennozīmīgi noteikt, kāpēc bērns zīž īkšķi, nebūs viegli, jo iemesli tam var būt vairāki, tāpēc pareizāk, ķeroties klāt pie šīs problēmas risināšanas, būs to aplūkot no vairākām pusēm.

Pirmkārt, ģimenes mikroklimatam jābūt labvēlīgam, atmosfērai – patīkamai un mierīgai. Bērna klātbūtnē nestrīdieties, jo mazuli skaļa savstarpējo attiecību risināšana ārkārtīgi uztrauc, un tad viņam jāmeklē mierinājums, kas var izrādīties arī īkšķa sūkāšana.

Otrkārt, pēc iespējas vairāk laika un uzmanības veltiet savam mazulim; spēlējaties ar viņu, pieskarieties viņam, glāstiet, apskaujiet. Radiet pozitīvas emocijas.

Treškārt, nesteidzieties pēc iespējas ātrāk atradināt bērnu no krūts, lai uzsāktu pudelītes lietošanu. Lai gan zīšanas reflekss pēc viena gada vecuma sasniegšanas nav tik izteikts, nav ieteicams no tā atteikties pavisam.

Šķiet, būtu gandrīz lieki pieminēt slavenā psihoanalītiķa Zigmunda Freida pārliecību par mutes nozīmi cilvēka attīstības procesos. Viņš to nosauca par "baudas principu", kas nebūt nav tikai bērnībā, bet turpinās arī vēlākos gados, kad cilvēki gūst baudu skūpstoties, ēdot, košļājot košļājamo gumiju, smēķējot...

Vārdu sakot, kad cilvēkam apmierinājumu sniedz mutes veiktās darbības. Pie tam pētījums ir tāds: jo "sāpīgāk" ir notikusi mazuļa atradināšana no krūts, no knupīša vai tml., jo lielāka ir iespējamība, ka vēlākos gados cilvēks būs tendēts uz šo "baudas principu", kas bērnībā ir ticis traumēts. Vēlāk jau tas var izpausties kā tieksme pārēsties, smēķēt utt.

Ceturtkārt, ja īkšķa zīšana jau ir izveidojusies par paradumu, tātad mazulis no tā gūst mierinājumu, un likt viņam to aizmirst var nebūt viegli. Arī tajā gadījumā ne, ja cēloņi, kas izraisījuši pirksta zīšanu, jau ir novērsti.

Mūsdienās psihologi un pediatri vairs neiesaka kaut kā negaršīga smērēšanu uz pirksta, lai tādējādi palīdzētu bērnam šo paradumu aizmirst. Jo tas grauj mazuļa pašcieņu un zināmā mērā pazemo viņu, tāpat tas arī vairo diskomfortu. Bez tam nebūt nav izslēgts, ka, līdz ko uz pirkstiņa vairs nebūs uzsmērēts kaut kas rūgts vai negaršīgs, mazulis neatgriezīsies pie zināmās pirkstiņa sūkāšanas ar divkāršu prieku un aizrautību.

Dienas laikā būtu jācenšas bērna uzmanību pievērst aizvien jaunām nodarbēm, taču tas būtu jādara pašsaprotami, nevis katru reizi, kad pirkstiņš no jauna tiek ieraudzīts mutē, drudžaini jāsteidzas parādīt mazulim jaunu rotaļlietu.

Ja vakaros bērns iemieg ar īkšķi mutē, izņemiet to no mutītes, tiklīdz mazulis ir cieši aizmidzis. Ja bērns pirkstu liek mutē īsi pirms iemigšanas un vien nedaudzas reizes dienas laikā, un ja tajā pašā laikā viņš ir pozitīvi noskaņots, jautrs, smejas, labprāt kontaktējas ar tuvākajiem cilvēkiem un ir vesels, nevajadzētu īkšķa sūkāšanu uzskatīt par problēmu.

Laiku pa laikam atgādiniet savam mazulim, ka drīz viņš būs liels un īkšķīti tad vairs nesūkās, jo lieli bērni tā vienkārši vairs nemēdz darīt. Nerājiet bērnu.

Draudzīga attieksme un labvēlīgs ģimenes mikroklimats ir pamatā visam, arī, lai tiktu galā ar šādu problēmu.

Raksta tapšanā izmantota informācija no Parents.com