Gādāt par zirgiem, gaiļiem un auglību – Jurģu svinēšana pēc senču priekšrakstiem

Bet vispirms – mazliet par to, kas ir Ūsiņš. Mūsu mitoloģijā Ūsiņam tikusi gaismas un pavasara dievības, auglības simbola, zirgu un bišu aizgādņa loma. Ūsiņš mūsu zemītē ir gaidīts viesis, kurš ciemakukulī atnes zāles zaļumu, lapu plaukumu un pirmo pieguļā jāšanu. Vasarā Ūsiņš sukā un baro kumeļus, jāj pieguļā, rūpējas arī par bitēm un dāsni dalās savās bagātībās ar tiem, kas viņu godina, tāpēc šajos svētkos īpaša uzmanība piegriežama mielastam, kurš pilda ziedojuma lomu. Ūsiņš tad palīdzēs ar zirgiem, labu miežu ražu, lopu auglību, olām un citām būtiskām lietām.

Pirmajiem jāceļas saimniekam ar saimnieci – ja kāds cits uzcēlies agrāk par viņiem, mājās gaidāma nelaime. Ir arī tāds ticējums – kurš pirmais no rīta iekurs krāsni, lai dūmi izskrien pa skursteni, būs laimīgs.

Ja Jurģu rītā pirms saules (tātad jāpaspēj līdz 5:57) krusteniski pār tīrumu pārdzenot vagas, tad nebūšot nevienas usnes. Ir vērts papūlēties, vai ne?

Rīta agrumā uz visu istabu durvīm jāsavelk lietuvēna krusti un pēc tam tās stingri jānobultē.

Brokastis cenšas paēst ļoti agri, iekams kāds svešs cilvēks nav ienācis sētā, jo agrs viesis nes nelaimi.

Jurģu dienas rītā nedrīkst dot svešam ne uguni, ne ūdeni, jo līdz ar to tiek aizdota projām mājas svētība.

Gailis Ūsiņa mielastam kaujams no rīta, tāpat arī jāizcep karašas.

Lai cīnītos pret ļaunām raganām, Jurģu rītā zem sliekšņa jāpaliek atvāzts nazis, cirvis vai izkapts ar asmeni uz augšu.

Jurģi ir arī linu sējamā diena, bet citus darbus šajā dienā darīt nedrīkstot, citādi vilki plēsīšot jērus.
Vienīgais darbarūķis Ūsiņa dienā ir ganiņš, jo šajā dienā lopus pirmo reizi laiž ganos. Saimniece viņam dod līdzi tik olu, cik galvu ganāmpulkā, – arī tas ir draudzīgs mājiens Ūsiņam, lai palīdz pieskatīt lopiņus.

Citviet bijis šāds paradums – olas vārot, katru apzīmēt ar zirgu vārdu. Katrs lobījis to olu, ar kuru zirdziņu vairāk strādā: ja lobās labi, zirgam klāsies labi, ja ne, – tad to labāk atdot projām.

Vispirms gani pārdzen govis sētā, un, kad tās ielaistas kūtī, seko rumulēšanās. Ticējums vēsta, ka tā pasargās no odu košanas vasarā.

Un tad jau arī klāt laiks Ūsiņa mielastam. Galdā liekams no rīta kautais gailis (tas jānotiesā viss, turklāt to dara vīrieši, jo zirgi vairāk ir viņu pārziņā), alus, olas un karašas. Abas pēdējās tāpēc, lai tādi paši apaļi augtu zirgi un govis. Vēl arīdzan jāizvāra saldena putra (lai mājās saticība) un cūkas kāja (lai saime mudīga).

Šajā dienā mājās ierodas arī jaunie palīgi – kalpi un kalpones, puiši un meitas. Lai atnācēji paliktu ilgi un sētā valdītu saticība, galdā liek skābētus kāpostus un jaunajiem kalpiem dod ceptas olas. Zivis gan labāk nedot, tad gājēji drīz aizies.

Protama lieta, ka svinību mielastā lūdz piedalīties arī pašu Ūsiņu un izsaka sirsnīgu pateicību par visu labo, ko viņš zirgu un saimes labā paveicis.

Pēc mielasta puiši gatavojas pirmo reizi šajā gadā jāt zirgus pieguļā. Līdzi ņem olas – tās noderēs zintēšanai un pieguļas ēdiena pantāga gatavošanai par ziedu Ūsiņam: viena ola jāiemet kārkla cerā, lai zirgi labi barotos, savukārt ozola dobumā ielikta ola došot zirgiem spēku un izturību.

Pirmajā vakarā pie pieguļnieku ugunskura sapulcējas vairāku sētu ļaudis, lai daudzinātu Ūsiņu, dziedātu, ēstu dzertu un zintētu. Ja kāds puisis pieguļā pūta tauri, citiem tapa skaidrs, ka viņš tovasar nodomājis iet precībās.

Tradicionālo Ūsiņa pantāgu gatavoja pats saimnieks vai vecākais no pieguļniekiem. Pirmais pantāga kumoss ierokams zemē kā ziedojums, un tikai tad paši varējuši ķerties pie maltītes.

Pantāgs jācep uz atklātas uguns āra pavardā vai ugunskurā. Parasti lieto apaļu čuguna pannu garā kātā. Sakarsētā pannā iesit olas, sakuļ dzeltenumu kopā ar baltumu un garšvielām, dažkārt pievieno arī speķi. Pantāgam lieto īpašas garšvielas – klāt jāliek tas, kas pērnajā gadā pietrūcis.

Veci ļaudis saka – ja Jurģu dienā spīd saule, labi padosies lopi, bet ja līst – būs slapja vasara, meža pļavās nebūs zāles. Sauli derētu redzēt kaut tik, lai laiks zirgu apseglot – tad būšot gana garš siena laiks, savukārt ziedos tērpies Jurģis pareģo aukstu un slapju maiju.

Vēl ir tāds vērojums: ja pirms Jurģiem ir pērkons, būs bada gads. Jāteic, pērkons šopavasar jau bija, taču ne visā Latvijā. Varbūt tā ir laba ziņa?...

Šajā dienā nosakāms arī gada valdošais vējš.

Ūsiņa zīme ir gaismas zīme, kas atveido Saules zirgus, kuri velk Sauli debesu kalnā. To sauc arī par Atslēgas zīmi, jo Ūsiņš atslēdz durvis vasarai – atnes kokiem lapas, zemei zāli. Ūsiņa zīme dod īpašu spēku ceļā un darbos, tā mudina vērot, saprast un darīt, lai gūtu svētību. Pazīstama arī kā Dzīvības zīme, tika vilkta gan šūpuļos, gan uz sliekšņiem, gan citur kā aizsardzības zīme. Šī zīme dod spēku vārgajiem, dziedē slimības un stiprina savienības.

Mūsu sentēvi šo zīmi iestrādāja zirglietās, staļļos, bišu stropos, māju sliekšņos, bērnu šūpuļos un gultiņās. Cimdus ar Ūsiņa zīmi sauc par atslēgaiņiem, un tie valkātājam dod īpašu veiksmi ceļā.

Raksta tapšanā izmantoti folkloras materiāli un informācija no www.dievturi.org, www.laimesliesana.lv, "Mistērija", "Citādā Pasaule"