Stress kā visu nelaimju cēlonis. Psihoterapeites padomi veselu un laimīgu bērnu audzināšanai  (1)

Strīdi ģimenē, agrīna māmiņu atgriešanās darbā, autoritāra tēva uzvedība, ilgstoša atšķirtība no vecākiem, bērna fiziska un emocionāla atstumšana ir tikai daži no iemesliem, kas būtiski ietekmē ne vien bērna psihoemocionālo, bet arī fizisko veselību, atstājot nopietnas sekas uz bērnu jau pieaugušā vecumā.

Pētījumi apliecina, ka distress bērnībā automātiski nozīmē, ka, būdams pieaudzis, bērns vairāk slimos ar dažādām mentālām un fiziskām saslimšanām. Vislielāko stresu bērniem rada strīdi ģimenē, kuru laikā bērns jūtas emocionālā diskomfortā. Bērniem rodas bailes, jo viņiem ir grūti saprast, kas notiek. Tas savukārt rada izmisumu, kas bieži tuvojas panikai, īpaši, ja vecāki strīda karstumā izmet jautājumu par to, pie kura no vecākiem bērns vēlēsies dzīvot gadījumā, ja vecāki vairs nedzīvos kopā. Pat, ja vecākiem tā nešķiet, viņu strīdi bērniem ir ļoti smags pārdzīvojums.

Tāpat jāizceļ mātes atsākšana strādāt bērna pirmā dzīves gada laikā. "Diemžēl mēs mēdzam aizmirst, ka bērns nav plīša lācītis, viņam ir milzīgas vajadzības pēc otra cilvēka klātbūtnes. Pretējā gadījumā var izaugt tikai "mauglis"," uzsver profesore Gunta Ancāne. Savukārt autoritāra uzvedība no tēva puses automātiski ģimenē ieviešot zināmu sadomazohistisku attiecību modeli.

Lai bērni nenonāktu distresā, svarīgs bērnu attīstības priekšnoteikums ir attiecības un patīkamas izjūtas. Vēlāk šīs sajūtas pārvēršas par nosacījuma refleksu, ka bērniem ir patīkami būt kopā ar cilvēkiem. Tādējādi bērniem tiek ielikti pamati psihiskajai veselībai, lai viņi nebūtu tā saucamie biklie, nedrošie, kautrīgie cilvēki, bet viņi augtu droši, par sevi pārliecināti un pašcieņas pilni.

Vecākiem ir svarīgi apzināties – ja bērns jūtas atstumts (emocionāli un fiziski) no sev svarīgiem cilvēkiem, tad bērnam veidojas hronisku sāpju sindromi, kas var būt hroniskas sāpes un tādi simptomi kā miega traucējumi, urīna nesaturēšana naktī, biežas vēdera un galvas sāpes, uzmanības un koncentrēšanās traucējumi.

Tāpat bērna smadzenēs ierakstās visi emocionālie pārdzīvojumi – viss patīkamais, jaukais, kas var būt, atrodoties mīlošas mammas rokās, gluži tāpat kā viss nepatīkamais, nonākot tādas mammas rokās, kuras iekšējā pasaulē nav vietas šim bērnam un viņa vajadzībām. Diezgan bieži otrajā gadījumā bērni tiek vesti pie pediatra vai psihosomatologa – psihoterapeita ar sūdzībām par hroniskām galvas un vēdera sāpēm, miega traucējumiem, urīna nesaturēšanu vai hroniskām locītavu sāpēm, no kā ārsti secina, ka visas šīs problēmas patiesībā ir izraisījušas ilgstošas emocionālas sāpes.

Asociētā profesore Gunta Ancāne atgādina, ka pieaugušie veido vidi, kura ir vai nu emocionāli patīkama, vai emocionāla stresa pilna. Starp citu, lai nodrošinātu emocionālo labsajūtu, bērnam ir svarīgi just, ka viņa vecāki jūtas priecīgi un laimīgi. Cilvēki, kuri dara to, ko vēlas, un īsteno savus mērķus, ir daudz konstruktīvāki, viņiem neatliek laika dzīvot distresā un radīt to saviem bērniem. Vecāki, kuri nespēj priecāties un baudīt dzīvi, pārsvarā ir īgni, neapmierināti, sarūgtināti un pilni personīgā stresa, kā rezultātā tas izpaužas pret bērnu, un bērns jūtas atraidīts.

Tāpat vislielākā emocionālā trauma var rasties tad, ja bērniem neizdodas iepatikties, izsaucot otrā cilvēkā empātisku atbildes reakciju. Tad tādas emocijas kā dziļš, pārpludinošs kauns, absolūta sliktuma sajūta un noraidījums iegulstas bērna personības pamatos. Šāds bērns pusaudža vai pieauguša cilvēka vecumā apzināti vai nepazināti jutīsies kaut kādā ziņā sliktāks par citiem, kā arī atstumts.

Sabiedrībā bieži vien dzirdams, ka vecāki sūdzas – bērns skolā nespēj iegūt labu atzīmi, lai gan mājās viņš visu zina. Diemžēl nespēja iziet klases priekšā nāk no mājām. Esot mājās, kur ir mazliet mazāks stresa līmenis, bērns var kaut ko vairāk. Šīs jūtas, ja tās nāk no mājām, pārpludina bērna psihi un tās darbību apstādina.

Tāpat Ancāne aicina vecākus pārdomāt jautājumu par jūtīgajiem bērniem. Jūtīgie bērni ir tie paši bērni, kas dzīvo hroniskā distresā un kuru distress "nāk ārā caur emocionāliem simptomiem". Diemžēl vecākiem ir vieglāk pateikt – viņš ir jūtīgais bērns, nevis meklēt un risināt īstos cēloņus, jo tā vecāki var par savu bērnu labsajūtu nedomāt, bet pievērsties paši savam komforta stāvoklim un tā uzlabošanai.

Jo vairāk neveiksmju cilvēkam rodas bērnībā, jo biežāk cilvēks sāk justies neveiksmīgs, atstumts, ļoti satraucies, ir kauna vai vainas pilns. Viņš arvien vairāk pakļausies dažādām stresa situācijām, aktualizējot mazvērtības sajūtu. Jo augstāka būs bērnu pašvērtība, jo spēcīgāks tas jutīsies, tiekot galā ar jaunu stresa situāciju.

Mūsdienās, kad katram ir savas grūtības, vienīgais, kas patiešām ir vajadzīgs, ir laba psihiskā veselība - pirmkārt, vecākiem, kuri to var nodot saviem bērniem.

"Protams, arī vecākiem nav viegli, jo nav jau vienas mācību iestādes, kurā apgūt nepieciešamās zināšanas par bērnu audzināšanu un no kuras droši izsoļot laukā, apgalvojot, ka tagad zināsim, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā. Taču ir jāsaprot, ka bērniem emocionāla vecāku klātbūtne ir ļoti nozīmīga un ar savu piemēru viņi bērniem parāda, kā reaģēt dažādās stresa pilnās situācijās," skaidro Ancāne. Galvenais esot atcerēties – neveiksmes notiek un notiks, taču nevajadzētu ļaut tām izkropļot savu un savu bērnu paštēlu.

Plašāka informācija par bērnu un pusaudžu stresa cēloņiem, sekām, ārstēšanu un profilaksi, tostarp magnija nepieciešamību stresa vadībai/noturībai, meklējama mājaslapās: www.stress.lv un www.psihosomatika.lv .