800 bērnu rindā uz zobu labošanu vispārējā anestēzijā. Cik tā nepieciešama?

Tomēr institūta speciālisti ceļ trauksmi par to, ka ne visiem šajā rindā vajadzētu nonākt. Vispārējā anestēzija zobārstniecībā rekomendējama gadījumos, kad bērnam ir garīgās attīstības traucējumi vai kādas citas veselības problēmas. Taču šie bērni veido tikai aptuveni 14 procentus no rindā esošajiem. Pārējie ir bērni ar ļoti ielaistām zobu problēmām, kam vienlaikus jālabo daudz smagi bojātu zobu, kā arī tādi, kuri baiļu vai citu iemeslu dēļ zobārsta kabinetā nesadarbojas ne ar ārstu, ne vecākiem, līdz ar ko zobu labošana citādi nav iespējama.

RSU Stomatoloģijas institūta bērnu zobārste un RSU Zobu terapijas un mutes veselības katedras asistente Jūlija Kalniņa, kura ikdienā veic zobu labošanu bērniem vispārējā anestēzijā, stāsta: "Strādājam ar vissarežģītākajiem gadījumiem. Pacienti brauc no visas Latvijas. Ja citviet ar bērnu netiek galā – sūta pie mums."

Zobārste arī brīdina par nepatīkamu tendenci. "Pudeļu kariess sastopams aizvien jaunākiem pacientiem. Ja kādreiz tie bija bērni četru līdz piecu gadu vecumā, tagad nopietnas kariesa problēmas konstatējamas pat divus, divarpus gadus veciem bērniem. Kad saldumu un saldu dzērienu ilglaicīga lietošana zobus pilnībā sabojājusi tik mazam bērnam, neatliek nekas cits, kā labot pilnā narkozē, jo ielaists iekaisums mutes dobumā var novest pie nopietnām veselības komplikācijām. Taču, kad redzam, ka, dodoties prom no zobārsta, bērnam uzreiz tiek iedots čupačups vai kāds cits saldums, tad gan nolaižas rokas... Diemžēl netrūkst arī tādu pacientu, kuriem zobi vispārējā anestēzijā tiek laboti atkārtoti."

Statistika liecina, ka visbiežāk zobu labošanu vispārējā anestēzijā nākas izmantot četrus līdz septiņus gadus veciem bērniem. Būtībā šis ir vecums, kad bērns jau kļūst pietiekami saprātīgs un varētu ļaut zobārstam darboties, ja vien pie zobārsta apmeklējuma būtu mērķtiecīgi radināts. Taču ļoti bieži mazie pacienti neļauj pat zobus apskatīt.

Bērns jau no pirmajiem dzīves gadiem ir mērķtiecīgi jāradina pie sadarbības ar zobārstu, regulāri apmeklējot zobu higiēnistu, sagatavojot mazo katrai vizītei, stāstot par to, kas notiks, ko un kāpēc zobārsts darīs. Arī tas, ka vecāki ikdienā regulāri pārtīra bērna zobus, sniedz rezultātu: pirmkārt, tiek nodrošināta pienācīga zobu kopšana, otrkārt, bērns iemācās ļaut kādam darboties ap saviem zobiem.

Lai gan zobu higiēna un psiholoģiskais darbs ar bērnu prasa ne mazums pūļu, tas tomēr ir ļoti nozīmīgs ieguldījums viņa veselībā. Gadījumos, kad bērns vienkārši nesadarbojas, vispārējā anestēzija noteikti nav ilgtermiņa risinājums, jo zobārsts viņam būs jāapmeklē regulāri visu atlikušo mūžu.

"Ar bērnu ir jāstrādā," uzsver RSU Stomatoloģijas institūta Terapeitiskās stomatoloģijas klīnikas un RSU Zobu terapijas un mutes veselības katedras vadītāja profesore Anda Brinkmane. "Tas protams prasa daudz laika un pacietības. Tomēr nereti redzam, ka vecāki labprātāk izvairās no atbildības un vēlas visu atrisināt vieglāk un ātrāk. Ikdienā redzam, ka bailīgie bērni kliedz tāpat – vai viņus vienkārši ved pie zobārsta, vai uz narkozi. Ja vecāki bērnu būtu pienācīgi sagatavojuši un ar savu nostāju demonstrētu zināmu stingrību, ka process jānoved līdz galam, zobus varētu salabot un bērns mācītos, pamazām pierastu.

Taču bieži bailes bērnā sēj tieši pašu vecāku attieksme un uzvedība zobārsta kabinetā. Arī jāatceras, ka mājās dzirdētais par vecmāmiņu seno pieredzi ar zobu raušanu vai vecāku šausmu stāsti par bērnībā pieredzēto kājminamo urbjmašīnu bērnā rada priekšstatu par zobārstniecību kā kaut ko baisu. Arī otra galējība – stāsti, ka viņam neko nedarīs, neko nejutīs, nekas nesāpēs – bērnam nepalīdz, jo objektīvi nesagatavo gaidāmajai pieredzei."

Lai gan vispārējā anestēzija zobārstniecībā kopumā uzskatāma par drošu metodi, tomēr tā ietver zināmus riskus. Īpaši nopietnas komplikācijas draud gadījumos, kad nav ievērots cieši piekodinātais nosacījums neēst un nedzert operācijas dienā. Kā stāsta institūta speciālisti, nereti vecāki pat neatzīstas, ka bērns nav ieradies gluži tukšā dūšā, jo uzskata, ka iedzertais ūdens malks vai brokastīs apēstais pīrādziņš neskaitās īsta maltīte. Tomēr arī šāda, it kā nenozīmīga pārkāpuma dēļ var tikt apdraudēta bērna dzīvība, šķidrumam vai ēdienam nonākot elpceļos.

RSU Stomatoloģijas institūta Anestezioloģijas nodaļas vadītājs dr. Juris Svaža stāsta: "Zobārstniecībā cenšas pēc iespējas izvairīties no pilnas narkozes izmantošanas, jo zobus ļoti labi var salabot arī ar vietējās anestēzijas palīdzību. Ja tomēr tas nav iespējams, daudzos gadījumos alternatīva var būt sedācija, kas ir ērtāka, drošāka un lētāka par narkozi. Sedācijas laikā pacients saņem nomierinošu medikamentu vai gāzi, kļūst miegains, mazinās stress un bailes, taču pacients paliek pie samaņas, spēj reaģēt un sadarboties ar ārstu.

Par īpaši perspektīvu metodi uzskatāma jautrības jeb smieklu gāzes izmantošana, kas ir vieglas sedācijas veids, turklāt tā gan nedaudz apreibina, gan atsāpina. To šobrīd sekmīgi izmantojam pieaugušo zobārstniecībā. Gadā pieaugušajiem veicam 100–200 narkozes, turpretī sedācijas – vairāk nekā 1000 reizes. Bērnu zobārstniecībā pagaidām narkožu skaits ir salīdzinoši augsts, taču pamazām ienāk šīs alternatīvās metodes, kuras pasaulē jau tiek plaši lietotas."

Pasaules vadošo bērnu zobārstu organizāciju veiktie pētījumi un izstrādātās vadlīnijas atzīst smieklu gāzi kā drošu un piemērotu izmantošanai bērniem un ar to pakāpeniski varētu aizstāt lielu daļu no narkozes lietošanas gadījumiem. Vienīgais kritērijs smieklu gāzes izmantošanai ir tas, ka bērnam ir jābūt gatavam sadarboties – tātad to var sākt izmantot bērniem no četru vai piecu gadu vecuma. Jaunākiem bērniem vienīgais veids, kā izvairīties no pilnas narkozes zobu labošanā, ir un paliek rūpīga zobu tīrīšana ikdienā, regulāri higiēnista apmeklējumi (reizi gadā šo pakalpojumu bērnam apmaksā valsts) un stingri ierobežota saldumu un saldo dzērienu lietošana. Īpaši pēdējā nosacījuma ievērošanai nekādu atrunu nevar būt – tas neprasa no vecākiem ne papildu laiku, ne resursus, bet tikai izpratni un attiecīgu rīcību.