Labi padarīta darba sajūta. Evitas un viņas dēla Gvido stāsts par audžubērnu uzņemšanu

Vai skolā biji teicamniece?

Nu gandrīz. Centos pēc iespējas labāk. Mammai ar mani nebija problēmu ne pusaudža vecumā, nekad.

Vai arī audžubērnu audzināšanas receptē tev ir perfektums?

Gribētos. Bet es arī saprotu, cik katrs bērns spēj. Nevaru prasīt perfektumu, ja viņš ir nācis no nelabvēlīgas ģimenes un viņam ir bijuši pavisam citādi apstākļi. Tomēr pamazām audzinot, es to visu lieku iekšā.

Bet sākumā tikko sāki, nebija tāds iekšējs konflikts? Gribi, lai mazais ir perfekts un viņš tāds nav un…

Man nebija mazais! Pirmais audžudēls bija 16 gadu vecs. Mums pašiem bija tikai astoņu gadu starpība.

Tad jau vēl vairāk. Sešpadsmitgadīgam jau savi dzīves funktieri un savas vērtības…

Nē, tas bija ļoti interesants un ļoti pozitīvs stāsts. Viņš pats bija gājis uz bāriņtiesu un lūdzis, lai viņu ievieto audžuģimenē, jo viņam bija problēmas, viņu sita. Viņš bija krievu tautības, mācībās gāja grūti latviešu skolā. Nevarēju no viņa tādā ziņā prasīt perfektumu.

Cik kopā tev bijuši audžubērni?

Trīs. Pie tam viņi nav bijuši vienlaicīgi. Kā viens aizgāja, tad tik nāca nākamais.

Savi bērni?

Jā, man ir vecākais dēls Gvido, viņam tūlīt būs 20 un divi puikas dvīnīši, kuriem ir pieci gadi.

Gvido ir šeit?

Jā, Gvido ir šeit, mūsu sarunā.

Vai Gvido arī ir kāda ietekme uz tavu lēmumu par audžubērnu pieņemšanu?

Īstenībā viņš ļoti vēlējās, lai būtu māsiņa vai brālītis. Viņš pat man to lūdza, bet man tajā laikā posmā pašai sarežģījās dzīve, biju šķīrusies no Gvido tēva un šāda veida lūgumu nevarēju izpildīt. Viņš ļoti vēlējās.

Gvido, atceries to laiku?

Jā, es atceros, ka es jau mazajās klasītēs biju izfantazējis, ka man būs kāds brālis vai māsa. Un sastāstījis savas fantāzijas skolotājām.

Nu, bet tomēr biji neatlaidīgs un pieprasīji…

Jā, ar visiem audžubērniem, kas bijuši, labi sadzīvojām. Protams, kādreiz kādas mantas nesadalījām. Pirmā bija meitene, ko ģimenē pieņēma vēl mana vecāmamma. Mums toreiz bija kādi četri, pieci gadi. Uzaugām kā brālis ar māsu, kaut arī tāds īsts kontakts neizveidojās. Bet kopumā bija labi, cēlām smilšu pilis…

Cik tev bija gadu, kad mamma pieņēma pirmo audžudēlu?

Tad kad pieņēma – kādi pieci gadi man bija. Un viņam 16.

Sanāca tā, ka audžudēls pieskatīja tavu īsto dēlu?

Evita: ne nu gluži pieskatīja, bet kopā viņi skrēja. Gvido pat nesa viņam končas, lai varētu kopā skriet un sportot. Man visi audžubērni ir sportisti, arī pēdējais, kam tūlīt 18 gadu paliks - vismaz ar 50 diplomiem, tai skaitā starptautiskiem.

Ja man būtu 16 gadu, nez vai patiktu, ja piecgadīgs knariņš tenterē pakaļ.

Nē, viņi ļoti labi satika. Viņš taisni gribēja Gvido piesaistīt. Tas jau bija interesanti – biju prasījusi bāriņtiesai mazu meitenīti, man atveda lielu zēnu – lūk, vajadzētu viņam palīdzēt. Vai būtu ar mieru ņemt?

Varēji arī atteikties…

Grūti pateikt, viņš tik jauki izskatījās (smejas), atvests viņš bija… Tad jau arī nebija to brīdinošo stāstu, cik grūti ar audžubērniem. Mūsu pusē biju viena no pirmajām audžuģimenēm. Kaut kā ļoti pozitīvi viss risinājās.

Tie brīdinošie stāsti tagad jau daudz dzirdēti…

Nebija man toreiz tās pieredzes. Viņš tiešām nāca ar smagu raksturojumu. Grūti audzināms, grūti tikt galā skolā. Īstenībā es nezinu, kāpēc viņu paņēmu, bet esmu ļoti apmierināta. Viņš izauga, nodibināja savu firmu, tagad gatavojas uzsākt biznesu Islandē.

Izklausās ļoti spoži...

Jā, tas ir spožs stāsts. Protams, visi nav tik spoži. Ar otro audžudēlu nācās pielikt ļoti, ļoti lielas pūles. Viņš bija ar speciālām vajadzībām un invaliditāti, runas problēmām…

Šajā gadījumā vairāk bija problēmas speciālo vajadzību, ne uzvedības aspektā?

Jā, šajos desmit gados ieliku ārkārtīgi daudz enerģijas.

Ja tev ir iespējas izvēlēties – kādēļ izšķiries palīdzēt cilvēkam, kuram garīgas problēmas?

Arī šeit bija tā – piedāvāja. Tagad jau ir tās iespējas satikties, iepazīties, izvēlēties. Iepriekš risinājās kaut kā savādāk. Ieraudzīju, kad bija atvests pie mums uz dzīvošanu. Īstenībā arī no divām, trim tikšanās reizēm grūti pateikt. Man arī bija tik laba pieredze ar Artjomu, ka man nelikās riskanti. Arī ar otru audžudēlu viss ir labi. Vienkārši man tas prasīja daudz enerģijas. Redzi, viņiem nav bailes par risku. Viņi var skriet, kāpt, krist, viņiem nav pašaizsardzības. Tad arī es to perfektumu, ko gribēju ieaudzināt – ka nav alkohola, nav cigarešu, visi sporto… Tas arī īstenībā līdz tiem septiņpadsmit ar pusi gadiem man ir izdevies, kas speciālas aprūpes bērniem ir ļoti, ļoti grūti. Viņš kā balta ūdensroze ziedēja skolā visiem par paraugu.

Kā tu domā, kāpēc izdevās?

Man ģimenē nelieto alkoholu, nesmēķē…

(uz Gvido) Tu arī nesmēķē? Kā alus garšo, zini?

Nesmēķēju, nav vajadzības. Kā alus garšo zinu, bet negaršo. Es vairāk uz saldumiem.

Evita: man arī vīrs ir sporta skolotājs. Gan Gvido, gan pārējiem ir diplomi visos sporta veidos – tāllēkšanā, augstlēkšanā, citās vieglatlētikas disciplīnās.

Gvido, kas tev ir atmiņā, kad ģimenē ienāk cilvēks, kurš mazliet savādāks kā citi?

Bija nedaudz neierasti redzēt, jo ar tādiem cilvēkiem nebiju īpaši saskāries.. Bija nedaudz… ne gluži bail, bet interesanti skatīties no malas, kā viņš noteiktā vecumā tomēr rīkojas mazliet bērnišķīgi, neierasti visiem apkārtējiem. Kaut kāda savam vecumam savādāka uzvedība. Ar laiku jau pieradu. Kopā ar riteņiem braucām, visus lauku darbus darījām.

Fiziskā ziņā viņš turēja līdzi?

Evita: Jā fiziski attīstīts, sportisks puisis. Mājas visu izdara – uzrok, aizved un kas nu nepieciešams. Īstenībā viņam pat patīk, viņš grib būt vajadzīgs.

Kā dzīvē ies tālāk? Nupat astoņpadsmit gadu.

Viņš pabeigs skolu un tad viņam ir plāns braukt uz ārzemēm. Skolā viņš ļoti labi apguvis angļu valodu. Ir kāda iespēja, kur braukā draugi – kāda noliktava un kraušanas darbi. Ir vēl arī otra versija. Varētu Līvbērzē dot dzīvokli, un tad viņš strādātu lauksaimniecības darbos. Mums pašiem ir lauku saimniecība, kur šie darbi apgūti. Īstenībā lauku māja ir ļoti laba vieta speciālas aprūpes bērniem. Te viņi atpūšas, relaksējas, iemācās darbus…

Un trešais audžubērns?

Jā, trešā mums bija meitene, kas bija vienu gadu jaunāka par Gvido, audzināju apmēram septiņus gadus. Viņu paņēma atpakaļ mamma. Viņas bija dvīņu māsas, viena pie manis, otra pie manas mammas. Lūk, kad mamma izrādīja interesi, tad viņas uzreiz sāka smēķēt, neklausīt, visādi manipulēt!

Kādēļ tā? Uztraukums?

Es domāju, meitenēm parādījās citas vērtības, jo īstā mamma to visu darīja. Jāņem vērā tas, kas bijis bērna nēsāšanas periodā un vecumā līdz vienam gadam. Es esmu mācījusies maģistrantūrā, rakstot darbu par audžubērniem, šo pētījusi – bērni ļoti atpazīst to, kas bijis līdz gada vecumam un atkal parādās. Viņš ir paņēmis sev līdz ļoti daudz šīs sākotnējās informācijas.

Tavs kopējais audžuģimenes stāžs?

Sešpadsmit gadu.

Esam runājuši ar audžuģimenēm, kurās bijis vairāk nekā desmit, 15 bērnu. Tev ir trīs.

Es tā uzskatu – ja es to daru, tad jādara pēc iespējas maksimāli kvalitatīvi. Es lieku iekšā visu tieši tam vienam bērnam. Nu, ja man desmit konfektes un desmit bērnu, tad katram tikai pa konfektei. Ja man divi, katram tiek vairāk. Arī laika cilvēkam ir tik, cik ir… Nezinu, es nestādos priekšā, kā es to varētu.

Gvido, nosauc pirmo, kas nāk prātā, ko tu gūsti no tā visa?

Es iegūstu jauniešu kompāniju, iegūstu iespēju redzēt un vērtēt to vecumu starpību. Arī vecāsmammas ģimenē ir audžubērni. Kad vasarās visi sabrauc – būs pāri 20. Visa viena liela kompānija, kur var darīt darbus, braukāt ar riteņiem, iet peldēt, trakoties un dulloties…

Evita, ko tu pati gūsti no tā?

Labi padarītā darba sajūta. Man vismaz tā liekas. Esmu iedevusi bērnam iespēju redzēt citādāk. Viņa izvēli tālāk es nevarēšu ietekmēt, tas ir atkarīgs arī no paša bērna. Tomēr viņš būs redzējis – kā var citādāk.

Šis stāsts ir daļa no nodibinājuma "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāk publikāciju sērijas "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāsta par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus var klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu ģimenes vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunājas Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.