kritiskā domāšana
Foto: Shutterstock
Nereti mūsu lielākais šķērslis izaugsmei ir nevis ārējie faktori, bet tieši mēs paši. Vairums no mums savās galvās nepārtraukti risina iekšējus dialogus. Šīs sarunas var būt pavisam ikdienišķas, reizēm – iedvesmojošas, nereti – kritiskas un mūsu šaubas vai bailes apstiprinošas. Tas var notikt pat neviļus: ja esi radis būt pats sev bargākais kritiķis, tā arī būs pirmā balss, kas vienmēr ieskanēsies, reaģējot uz ārējiem notikumiem. Un kas ir ļaunākais? Tieši šādā, neapzinātā veidā cilvēks sevi nolemj neveiksmei.

Ja tavs iekšējais monologs skandē: "Es baidos iet uz svarīgu pieņemšanu vai kārtējo darba ballīti, jo negribu izskatīties muļķīgi, un varbūt neviens negribēs ar mani runāt, jo tur būs daudz svešinieku," vai arī: "Nav ko sacerēties, ka dabūšu to darbu, jo diezin vai viņi mani novērtēs," tu jau sagatavo sevi attiecīgi uzvesties un reaģēt. Lai gan darba intervija vēl nemaz nav notikusi vai arī ballītē neviens svešinieks tevi pat neplāno izsmiet, tu jau esi ieņēmis aizsargpozīciju un neapzināti pats radi situāciju, kurā tavas iekšējās bailes apstiprināsies. Un tad iekšējais kritiķis uzvarošā balsī paziņo: "Vai es neteicu?! Es taču zināju, ka nekas nesanāks!"

Patiesībā tā ir domāšanas kļūda, ko vari mainīt, ja vien apņemies sekot līdzi vārdiem, ko sev klusībā velti. Ja ilgu laiku sev iegalvo, ka tev neveiksies vai ka neesi tā vērts (atšķirībā no citiem – veiksmīgākiem cilvēkiem), pazemināsies tava pašvērtība, un tas kavēs tevi tikt galā ar bailēm.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!