Pasākums Krimuldas pašvaldībai piederošajā dendroparkā notika otro gadu. Šogad pasākumā pulcējās ap 200 interesentu no Inciema, Raganas, Vidrižiem, Siguldas, Salacgrīvas, Rīgas, Murjāņiem, Smiltenes un arī no aizrobežas. Raganiņas ieradās ar visdažādākajiem braucamrīkiem: gan tradicionālajām maiju jeb bērzu zaru slotam, gan istabas birstēm, viena pat bija atlaidusies uz pūderslotiņas, bet visvecākā, kuras mugurkauls veidots no tauru govs kauliem, par lidaparātu izmantoja savu trešo kāju! Miniet nu, kā tas iespējams!
Virsragana Dace Mazcirīte atklāja sabatu, no dižā Mudurgas akmens uzrunājot sabata dalībniekus, iepazīstināja ar veicamajiem uzdevumiem, par kuru izpildi bija atbildīgi viņas ieceltie vietnieki. Pa parka dendroloģiskajiem retumiem pēc tautas ticējumiem orientēties lika vadātāja un folkloriste Kaija Brisone. Kura raganu slota tika meistarīgāk un tālāk aizmesta, to uzpasēja Jānis Rubīns. Parka pastāvīgās raganiņas Rūta Ločmele un Sarmīte Kauliņa mājas pavarda aizsardzībai mācīja taisīt kvēpeklīšus, siet kadiķu slotiņas, stāstīja par tēju eliksīru un citu uzlējumu vērtīgumu, kā arī iepazīstināja ar senajām latvju tautas zīmēm un skaidroja rūnas.
Gara jo gara rinda bija sastājusies pie zintnieces – likteņa teicējas Māras. Veicot dažādus rituālus dabas godināšanai un auglībai aizsardzībai, tika dziedātas dziesmas un izgriezts pa dancim folkloras kopu Putni un Rudzupuķe vadībā.
Kad vakars sāka krēslot, pa apli sabata vietai tika aizdedzināti meistara Induļa gatavotie uguns stabi, sadegtas lāpas un sveces. Protams, tika varīta arī raganu dzira, kas sastāv no 21 turpat Dendroparkā ievākta auga. Un, kad tika nobaudīts Valpurģu nakts pavasara zaļumu strebēklis, ko savārīja slavenās Krimuldas saimnieces, tad tiem, kas uzdevumus cītīgi pildījuši, tika arī mazas balviņas no maiznīcas Flora.
Visam pa vidu gadījās arī divas palaidnīgas raganas, kuras nepalika līdz sabata beigām... Viņām slotas tika atņemtas un sārtā sadedzinātas. Lai kājām velk uz mājām!
Rīkotāji priecājas, ka Valpurģu nakts pasākums ļoti izdevies: nakts bijusi skaidra un zvaigžņota, dalībnieki – atraktīvi, atvērtām sirdīm un sirsnīgām dvēselēm. Savukārt raganiņas pastāstīja – bija tik jauki sēdēt pie Mudurgas dižakmens, raudzīties uguns liesmās, klausīties putnos un dziedāt ,,Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt,'' bet kavēties, vēl un vēl kavēties...
Pasākumā uzrunātais dziesminieks no Rīgas atzina – viņš šaubījies, vai kristīgam cilvēkam pienāktos braukt uz šādu pasākumu?... Tomēr interese viņu esot pievārējusi, un tad nu viņš ar savu ģitāru un izturīgākajām raganām pie ugunskura palicis teju līdz pirmajiem gaiļiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
