Mārupieši Benita un Andris Mucenieki gatavi ģimenē uzņemt kādu bēgļu bērnu  (13)

Šis ir pēdējais audžuģimenes stāsts projekta "Drošu ģimenes vidi Latvijas bērniem" pavasara ciklā. Vasarā vāksim informāciju, lai šo sirdi aizkustinošo seriālu turpinātu septembrī.

Cik ilgs ir jūsu audžuģimenes stāžs?

Andris: Seši gadi.

Kā izlēmāt spert šo soli?

Mums jau astoņus gadus bija apmaiņas skolēni no ārzemēm. Tās ir tādas programmas, kuru ietvaros skolēni braukā pa visu pasauli. Pie mums viņi dzīvo no augusta līdz jūnijam, visu mācību gadu. Konstatējām, ka mums tomēr izdodas ar svešiem izveidot kontaktu.

Kādēļ sākāt? Labi maksāja?

Nē, mums par to nekas nav (smejas). Sākās ar to, ka mums atbrīvojās istaba un meita redzēja avīzē sludinājumu, ka apmaiņas skolēniem meklē viesģimeni. Nolēmām – nu, pamēģināsim. Tā aizgāja.

Tā tomēr nav īsta audžuģimene. Viņi pēc būtības ir tādā kā komandējumā.

Nē, ar to mēs sākām, lai noskaidrotu, vai spējam. Viņi ir 15–16 gadus veci bērni.

No kurām valstīm?

Mums ir bijuši… Tātad – Vācija, Nīderlande, Taizeme, Turcija, Argentīna, Austrālija, Brazīlija…

Un tas bija pirms audžuģimenes statusa?

Jā, četrus gadus mums bija gan audžubērni, gan apmaiņas skolēni.

Tomēr audžubērni ir nākamā tuvības pakāpe. Tā ir pakāpe, kur jauni cilvēki jūs sauc par tēti un mammu, turpretī apmaiņas programmas skolēni vienkārši ir apmaiņas programmas skolēni.

Mūsu ģimenē ir tāda koncepcija, ka mēs audžubērniem uzreiz pasakām – mēs neesam mamma un tētis. Viņi to ļoti labi zina, ka mēs esam audžuvecāki, bet neesam mamma un tētis. Tas tiek pateikts uzreiz. Viņi mūs sauc vārdos – Benita un Andris. Viņi zina, ka ir pie mums uz laiku, kamēr atradīs sev, kā viņi saka – jaunu mammu un tēti.

Un cik jums šādi audžubērni ir bijuši?

Laikam divpadsmit… Jā, divpadsmit.

Kādā vecumā viņi ienāca jūsu ģimenē?

Andris: Pirmais puisis bija 11 gadus vecs. Pēc tam bija vairāk mazāku bērnu – divus, trīs gadus veci, viena desmitgadīga meitene. Tagad ir divi skolas vecuma un divi bērnudārza vecuma bērni, un viens, kurš vēl neiet bērnudārzā.

Vai tie mazākie tiešām negrib jūs saukt par mammu un tēti?

Mēs no tā tomēr atvirzām. Lai bērnam pēc tam galvā nebūtu putra – jaunais tētis, vecais tētis, jaunā mamma, vecā mamma… Pēc tam ļoti grūti salikt visu pa plauktiņiem.

Vai šie bērni pārsvarā ir no krīžu centriem vai bērnu namiem?

Mums ir no ģimenēm izņemtie, no krīžu centriem. Bērnu namu bērnu mums nav.

Kā tā?

Tā ir sanācis, strādājot kopā ar bāriņtiesu – zvans un "paņemiet lūdzu". Tie, kas jau ir bērnu nama bērni, viņi jau tomēr ir citādi.

Ar viņiem grūtāk?

Grūti pateikt, mums nav pieredzes.

Kas ir tas gandarījums? Ja jūs ņemat tik daudz un atkal, un atkal… Kaut kas jums ir iepaticies?

Prieks redzēt, kā tie bērni izaug un mainās. Pirmais mēnesis pēc izņemšanas no ģimenes ir ļoti smags. Tur nāk visādi brīnumi ārā. Meitene 11 gadu vecumā spēj pateikt tā, ka man mute atveras un neiet vairs ciet…

Nu, un ko tad jūs darāt, ja meitene tā riktīgi nodod?

Tad mēģinām skaidrot, ka tie vārdi varbūt nav tie labākie, pirmā brīdī katrā ziņā pārsteigums ir liels.

Benita: Tas bērns jau nezina, ko tas vārds nozīmē.

Tiešām?

Andris: Nezina, nezina. Viņa tad prasa, ko tas vārds nozīmē. Tētis tā esot mammu saukājis.

Benita: Tad nu mēs skaidrojam, kur tas vārds cēlies, kā pareizi skan pēc vārdnīcas…

Kuras ir bijušas lielākās vilšanās?

Benita: Varu pateikt. Kad jāatdod bērns atpakaļ vecākiem, bet bērns no viņiem tā baidās, ka nav spējīgs uzturēties vienā telpā.

Kā tā var notikt? Par to arī lemj bāriņtiesa?

Benita. Redz, ka notika…

Andris: Pie mums bija meitene. Vecāki gribēja laboties. Ļoti labi un skaisti. Tomēr pāridarījums bērnam laikam bija tik liels, ka, ieraugot savu mammu un tēti, bērns sāka trīcēt un drebēt, manai sievai ap kaklu un nekādas iešanas…

Pag, tad gandrīz policija nāk un rauj to bērnu nost?

Andris: Bezmaz vai tā.

Benita: Šie vecāki vēl joprojām raksta sūdzības visām instancēm – Valsts prezidentam, Satversmes tiesai, citiem, ka viņiem nepareizi atņemts bērns.

Bet atdeva taču atpakaļ?!

Andris: Pusgadu izturēja un tad atkal bērnu no ģimenes izņēma.

Tagad jautājums mūsdienu politikas kontekstā. Jūs varētu pieņemt audžubērnu – bēgli?

Benita: Jā. Mēs jau esam pieteikušies. Bet maziņu – no dzimšanas līdz aptuveni desmit gadiem.

Andris: Ne vecāku. Tas vēl ir vecums, kad vēl var ielauzīt. Mums bija arī turku puisis, kur mēs redzējām, kas ir musulmaņu vīrietis. Tas ir atkal viens īpašs stāsts. Kopumā satikām labi. Mums šis tas bija pārsteigums, viņam šis tas bija pārsteigums.

Benita: Viņi ģimenē ir musulmaņi, bet lūgusies esot tikai māte. Viņi ar tēvu pa to laiku gājuši ēst kebabus.

No mērenā spārna…

Andris: Jā, gan. Stipri mēreni (smejas).

Benita: Tomēr arī sievietes Turcijā nav ļoti ticīgas, viņas saka – kādēļ jūs par mums tā domājat?

Tātad varētu būt situācija, ka pie jums atved kādu mazu puisīti vai meitenīti no Eritrejas vai Sīrijas?

Andris: Nu, jā. Bērnam taču kaut kur jāpaliek.

Benita: Bērns paliek bērns, lai kādā ādas krāsā, lai kur dzīvojis.

Kādās valodās sazināties ar apmaiņas skolniekiem?

Benita: No sākuma angļu, vācu. Tad pēc iespējas vairāk latviešu. Pēc deviņiem mēnešiem viņi visi ļoti labi runā latviski. Tagad pat pēc astoņiem gadiem viņi raksta latviešu valodā. Vienalga, no kuras pasaules malas – man raksta tikai latviski.

Vai jums ir informācija, kas tālāk noticis ar jūsu audžubērniem?

Andris: Par dažiem informācija ir, par dažiem nav. Par tiem adoptētajiem, kur ir informācija, teiksim tā – ir prieks, ka bērniem paveicies. Arī ASV veiksmīgi – sazvanāmies aicina ciemos.

Daži audžuvecāki šķendējas, ka tomēr tik daudz bērnu tiek adoptēti uz ārzemēm.

Protams, jaukāk būtu, ja adoptētu Latvijā, bet, paskatoties uz situāciju pie mums, vienu bērnu Latvijā adoptēs, bet tikko viņi ir divi vai trīs, parādiet ģimeni Latvijā, kura būtu gatava adoptēt trīs bērnus.

Dzirdu, ka daži audžuvecāki ar adoptētiem bērniem vairs nekontaktējas, lai neradītu psiholoģisku traumu.

Mums arī viens tāds gadījums ir. Viņi (adoptētāji – autora piezīme) negrib, mēs arī neuzmācamies. Tas ir viņu lēmums.

Tas jūsu lielais ieguvums ir gandarījums, redzot, kā bērns attīstās jūsu gudrajā vadībā?

Benita (smejas): Bet viņi tiešām ir gudri. Ir bijis tā, ka līdzi ir papīrs, ka bērns ir muļķis un trīs gados nespēj runāt, tikai guļ uz grīdas un bļauj. Tāds gudrs puisis, pat gaišreģis!

Andris: Viņš patiešām trīs reizes mums precīzi pareģoja par nākamajiem adoptētājiem. Arī galva viņam bija vienkārši fantastiska.

Benita: Savukārt līdz triju gadu vecumam viņam bija pierakstīta bieza burtnīca ar visādām diagnozēm.

Kādi iemesli tādām kardinālām izmaiņām?

Andris: Protams, paipuisītis viņš nebija. Ar viņu bija jāstrādā. Jārunā, jārāda. Visu laiku. Teiksim – tā nedrīkst, labāk darām šitā. Ja darīs tā, sanāks citādi, bet, darot šādi, būs labāk. Galva bija vienkārši fantastiska. Ja to visu viņam attīstītu…

Kāds ir šī bērna tālākais ceļš?

Andris: Viņam mazliet nenoveicās. Mammai atradās māsa, kas viņu paņēma aizbildniecībā. Varbūt jau veiksies, bet pirmais brīdis likās, nu tā…

Benita: Ja viņam kaut kas nepatīk, tūlīt arī saka.

Varbūt esam liecinieki jaunam brīnumbērnam?

Benita: Noteikti. Ja tik ievirzīs pareizā gultnē, domāju, par viņu vēl dzirdēsim.

Šo stāstu uzdevums ir iedrošināt cilvēkus pieņemt audžubērnus. Ko varētu pateikt cilvēkiem, ja gribam iedrošināt?

Benita: Es varu pateikt recepti, kas ļoti labi nostrādā. Pārbaudīta. Vispirms uzņem mājās apmaiņas skolēnu. No viņa var atteikties jebkurā momentā. Viss normāli, nevar sadzīvot. Mēs zinām, ka tā var būt. Viņi zina, ka tā var būt. Audžubērns pieķeras tomēr ar visu sirsniņu, un viņam tas ir sāpīgi. Taču! Ja varēsi sadzīvot ar apmaiņas skolēnu, varēsi sadzīvot arī ar audžubērnu.

Šis stāsts ir daļa no nodibinājuma "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāk publikāciju sērijas "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāsta par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus var klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu ģimenes vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunājas Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.