Jaunā Intas Blūmas grāmata 'Ardievu, karma!' aicina izkāpt no vecajām kurpēm  (1)

Par savu jauno grāmatu autore saka tā: "Šī grāmata ir gan kā turpinājums pirmajai, gan arī kā atsevišķa tēma. Šoreiz ne tikai sievietei. Šajā grāmatā mēs atkal pieskaramies visām dzīves svarīgākajām jomām, dodamies dziļāk un tālāk, paverot priekškaru tai dzīvei, kuras radītāji paši varam kļūt... kad būsim izkāpuši no vecajām kurpēm un iemācījušies rīkoties ar brīnumnūjiņu. Šī jaunā grāmata nes pavisam citu enerģiju, proti, tās mērķis ir transformēt apziņu, mainīt iesīkstējušos priekšstatus un rāmīšus, lai spētu šķērsot to robežlīniju, kas šķir divas pasaules un laikmetus, atvērt sirdi, stiprināt paļāvību, ticību, iedvesmot un iedrošināt pārmaiņām."
Ieskatam piedāvājam fragmentu no grāmatas.

Radītājs bija iecerējis materiālo pasauli pieredzēt ar dzimumu starpniecību, ar konkrētām enerģijām, to pretstāvēšanu, cīņu, pieņemšanu un, visbeidzot, sadarbību un kopradīšanu. Arī tas ir evolūcijas ceļš.

Tā kā esmu sieviete, arī man vīriešu pasaule ir cita planēta, tādēļ nekādā ziņā neņemšos analizēt, vērtēt vai dot padomus vīriešiem. Es ļoti ceru, ka arī pie mums parādīsies vairāk kvalitatīvas informācijas vīriešiem, kā dzīvot šajā nebūt ne vieglajā pārmaiņu laikā, un būs semināri, kurus vadīs viedi un zinoši vīrieši, kas paši jau būs nogājuši šo ceļu, izdziedinājušies un pieņēmuši paši sevi, uzņēmušies atbildību par savu dzīvi, līdzsvarojuši abas enerģijas un iemācījušies mijiedarboties ar pretējo dzimumu uz sadarbības principu pamata.

Paralēli sievietes pasaules izpētei nemitīgi vēroju un cenšos izprast vīriešus, daudz lasu un meklēju sev atbildes uz jautājumiem: kāds ir vīrieša ceļš šajā laikā, ko vēlas viņa Dvēsele, kā mainīsies vīrietis, viņa loma attiecībās un sabiedrībā nākotnē?

Sākoties jaunajam laikmetam, pamazām sāk atgriezties un dominēt sievišķās enerģijas, sievietes sāk atmosties, apzināties savu spēku, varēšanu un spēj likt to lietā. Viņas vēlas izdziedināt visas tās rētas, kas radušās, tūkstošiem gadu esot pakļautā un otršķirīgā stāvoklī. No pirmajiem feminisma aizsākumiem, kas modināja sievietes apzināties sevi (kaut gan ierāva pretējā – vīrišķo enerģiju – grāvī), līdz seno mācību atdzimšanai (otrā grāvī) mēs katra, šūpojoties augšup un lejup un reizēm kļūdoties, meklējam savas atbildes, savu svaiga gaisa malku, savu būtību un savu iekšējo brīvību.

Jo vairāk redzu, kā mostas un ceļas sievietes, jo vairāk man sāp sirds par daudzajiem dezorientētajiem un nelaimīgajiem vīriešiem. Es vēl neesmu droša par to, kā vislabāk palīdzēt, bet zinu, ka dziedināšana, rūpēšanās un mīlestība – tā ir mūsu, sieviešu, atbildības joma. Kad notiek strīdi vai kādas nesaskaņas, vienmēr kādam pirmajam ir jāpadod roka. Laikmeti ir mainījušies vairākas reizes, enerģijas ir mainījušās. Ir bijuši matriarhāta laiki, tad atkal dominējošās bijušas vīrišķās enerģijas. Ja mēs ticam, ka ejam uz vienotības, līdzsvara, harmonijas un mīlestības laikmetu, kādam pirmajam ir jāpadod roka. Tikai tad, kad tas, kam nodarīts pāri, padod roku (pagriež otru vaigu) savam pāridarītājam, karma tiek dzēsta. Mūžīgais tu man, es tev pretī rats pārstāj griezties.

Tāds enerģiju disbalanss – sievietes aiziet vīrišķajās enerģijās un otrādi – nepastāv visur pasaulē. Tas vairāk ir raksturīgi Rietumu pasaulei (Eiropai, arī Amerikai un Krievijai), tādēļ problēmas, ar kurām jāstrādā abu dzimumu Dvēselēm, atšķiras.

Esmu daudz prātojusi par cēloņiem, kas radījuši šo enerģiju disbalansu, jo agrākos laikos taču arī mums bija stingri nodalītas sieviešu un vīriešu lomas. Protams, liela nozīme ir diviem pasaules kariem pēdējo simts gadu laikā, kad daudzi vīrieši gāja bojā un sievietēm vajadzēja pašām stāties pie arkla un rūpnīcas darba galda. Vairākas paaudzes zēnu ir redzējuši spēcīgas, visu varošas, valdonīgas un nelaimīgas mātes. Mātes, kas ir nogurušas, mūžam neapmierinātas un kas visu vainu noveļ uz vīriešiem.

Esmu daudz domājusi, kā mātei būtu jāaudzina dēls, lai viņš izaugtu, apzinoties savu enerģiju un mākot to likt lietā pareizi. Semināros saku: mīļās dēlu mammas, ļaujiet savam pirmklasniekam pašam nest savu somu (ja patiešām smaga, izņem kādu grāmatu), ejot pastaigāties, pat trīsgadniekam ļaujiet pieņemt lēmumu, pa kuru ielu iet, lai viņš jau mazotnē sāk atšķirt vīrišķās enerģijas un sajust, kā tas ir ‒ pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību! Lai viņš iepazīst savu iekšējo vīrišķību un lai mūsu meitām būtu, ar ko precēties! Bez šaubām, mamma var darīt ļoti daudz ko, nemazinot savu sievišķību, tomēr bērniem vissvarīgākais ir paraugs. Un tas šajā stāstā ir tas skumjākais. Par to runā arī Pēteris Kļava: "Latvijā nav tēvu!" Ar to domājot, ka nav tēva parauga, pēc kā līdzināties, no kā mācīties. Lai kā censtos mamma, labākais puikam ir vīrieša paraugs. Spēcīga, atbildīga, vīrišķīga vīrieša paraugs. Tam, vai tas būs tēvs, vectētiņš vai sporta treneris, ir otršķirīga nozīme. Galvenais, lai viņš ir autoritāte bērnam. Pozitīva autoritāte.

Agrākos laikos, kad pastāvēja kopienu sabiedrība, ļoti bieži tie, kas bija bioloģiskie tēvi, kopienā nemaz nedzīvoja. Līdz kādu piecu gadu vecumam bērns neatkarīgi no dzimuma dzīvoja pie mātes, pēc tam puikas devās pie kopienas vīriešiem, dabiski pārņemot tradīcijas, lomas un pienākumus.
Īpaši aizdomājos par to, kad vēroju attiecības starp dzimumiem un paaudzēm Kaukāza valstīs, kur arī, starp citu, ir bijuši nežēlīgi kari un laiki, kad vīriešu skaits krietni sarucis. Kādēļ tur šīs enerģijas nav apmainījušās vietām? No vienas puses, liela nozīme ir vietas enerģētikai – kalni, kur dominē izteikta vīrišķā enerģija. Tādēļ tur vīrieši ir vīrišķīgāki (pat pārāk), sievietes – sievišķīgākas. Tomēr ir vēl kaut kas. Un ir skumji to atzīt.

Tā ir cieņa, kas nāk kopā ar audzināšanu un kas tiek nodota no paaudzes paaudzē ar tradīcijām un ieražām, ko bērns redz jau no dzimšanas. Cienīt vecākus, cienīt sievieti, cienīt vīrieti, cienīt citam citu. Lai arī mēs bieži iedomājamies, ka Austrumos sieviete ir beztiesiska, tomēr es esmu redzējusi tur daudz vairāk cieņas citam pret citu nekā šeit, Latvijā. Es neesmu bijusi visās Austrumu zemēs un pieļauju, ka ir arī pavisam citas situācijas, vien atļaujos apgalvot, ka beidzamajos gados tieši cieņa ir totāli izzudusi. Neatkarīgi no dzimuma, vecuma un citiem parametriem.

Sievietēm šķiet, ka vīrieši atpaliek garīgajā attīstībā, nemostas, nevēlas uzņemties atbildību, nevēlas cīnīties, nevēlas pildīt savus pienākumus: rūpēties, apgādāt, aizstāvēt, maksāt rēķinus. Vīrieši atkal nesaprot, kādēļ viņiem tas būtu jādara, ja mūsdienās vairs nevajag aizsargāties no naidīgas kaimiņu cilts, smagi fiziski strādāt, medīt un stiept mamutu, ja sievietes pašas demonstrē, cik labi viņas ar to visu var tikt galā. Viņi taču arī vēro, kas notiek pasaulē. Jūt pārmaiņas sabiedrībā un enerģijās. Saprot, ka vairs nestrādā vecie modeļi un ka paši šajos modeļos nejūtas labi.

Pagājušajā vasarā biju Barselonā, kura ir slavena kā gejiem un citām minoritātēm ļoti lojāla pilsēta. Sēžot pludmalē kopā ar savu ģimeni, pamanīju tikai dažus heteroseksuālus pārus, pārējie lielākoties bija homoseksuālu vīriešu pārīši, kas nemaz neslēpa savas attiecības. Nav noslēpums, ka šādu pāru kļūst arvien vairāk. Un to vairs nevar norakstīt tikai uz kaut kādu fizioloģisku novirzi, jo, ļoti iespējams, tam visam apakšā ir psiholoģiska nespēja atbilst tam vīrieša tēlam, ko prasa tradīcijas un sievietes. Kā savā šovā ironizējot teica Pāvels Voļa: "Izveidot attiecības ar sievieti ir ārkārtīgi grūti. Viņa jāiekaro, jālenc, jāpierāda savas jūtas, jātērē milzum daudz laika un līdzekļu. Kad viņa ir iegūta, tev visu mūžu ir jākalpo viņai un jūsu bērniem. Vieglāk ir sarunāt ar vīrieti." Varbūt šis laiks piespiež vīriešus pieņemt netradicionālus attiecību modeļus?

Padomā, ko vīrietis vēlas un ko viņš saņem no sievietes? Mēs tagad apskatām pirmo triju līmeņu attiecības. Kā viņš jūtas? Vīriešu pašu vajadzības attiecībā uz sadzīvi ir ļoti minimālas salīdzinājumā ar sievieti. Viņam vajag siltu telpu, zupas šķīvi, mierīgu gaisotni un seksu. Trešās čakras līmenī viņam patīk ar tevi kopā sēņot, rušināties pa dārzu un iet uz kino. Turpretī mums, sievietēm, vajag ļoti daudz. Es pat neuzskaitīšu. To tu vari pati izdarīt.

Arī vīrieša Dvēsele vēlas lidot, būt brīva, radīt, nodarboties ar savu sirdslietu. Taurenis nevar lidot, ja viņam piekabināti atbildības un pienākuma dzirnakmeņi kredīta, mājas remonta, ģimenes apgādāšanas (naudas pelnīšanas) veidolā.

Senie raksti un gudras grāmatas runā par to, ka vīrietis kļūst par vīrieti, kad sāk uzņemties atbildību un atdot vairāk nekā ņemt. Tikai šis laiks ar tām pārmaiņām, ko tas nes, arī viņiem rada tādu pašu vēlmi pēc lidojuma, brīvības, radošuma un laika sev kā mums, sievietēm. Vai nav tā, ka mēs vēlamies novelt uz viņiem visas sadzīviskās rūpes, atbildību par materiālo nodrošinājumu, lai pašas varētu lidot un būt brīvas, balstoties uz iepriekšējos gadsimtos pieņemto lomu sadalījumu? Vai tas ir godīgi? Vai mēs, sievietes, vēlamies nokļūt atpakaļ savā kādreizējā lomā? Mēs pašas jau esam citas. Un arī viņiem ir jāiziet šis transformācijas ceļš. Jā, protams, daudziem jo daudziem vīriešiem nenāktu par ļaunu uzņemties savu atbildības daļu attiecībās, jo itin bieži sieviete iznes lielumu. Bet es redzu tikpat daudz vīriešu, kas gumst zem pienākumu un atbildības nastas, – viņiem nepietiek spēka un enerģijas nekam ārpus šī sadzīviski materiālā vāveres riteņa. Kāds cenšas kompensēt enerģijas trūkumu sporta zālē vai ekstrēmos sporta veidos, kāds padodas un arvien biežāk sāk izvēlēties glāzīti, lai atslēgtu savu prātu, kas strādā nemitīgā problēmu risināšanas režīmā.

Manuprāt, ir pienācis laiks pārstāt meklēt vainīgos un atbildīgos. Ir pienācis laiks pārstāt censties uzlaikot šim laikam savu nokalpojušās, aizvēsturiskās dogmas par lomām, pienākumiem un atbildību attiecībās starp dzimumiem, meklējot vainīgos un noveļot atbildību uz otru. Mums vispirms ir jāsāk ar sevi. Ar savu atbildību par savu dzīvi un laimi...

Inta Blūma jau vairāk nekā septiņus gadus vada seminārus un lekcijas par dažādām ar psiholoģiju un garīgo izaugsmi saistītām tēmām, pēta meditāciju kā terapiju un ir izstrādājusi savu divu dienu dziedināšanas programmu – tā dēvētās ''Meiteņu dienas''. Viņas sirdsprojekti ir konference Baltu sakrālais mantojums, retrītu Mistērijas radīšana, sakrālie ceļojumi uz spēka vietām, stāstu un pārdomu publicēšana savā blogā www.sirdscels.lv.

Grāmatas atvēršanas svētki notiks 6. maijā plkst. 18 Rīgā, Vāgnera zālē, R. Vāgnera ielā 4. Ikvienam būs iespēja iegādāties grāmatu ar autores autogrāfu īpašajā pirmās tirāžas cietajā sējumā. Par muzikālo noskaņu rūpēsies tenors Jānis Kurševs un citi viesi.