Valdis Lūriņš par kaušanos, teātri un bērniem

Valdis Lūriņš raidījumā stāsta, ka labam režisoram nav obligāti jābūt labam aktierim, jo viņa praksē esot bijuši gadījumi, kad ar teātri sāk nodarboties cilvēki, kuri to nekad nav darījuši un kuriem ir citas augstākās izglītības, pat fiziķi un ķīmiķi. Daži režisori esot arī labi rakstnieki, un tas ļoti nāk par labu scenāriju rakstīšanā.

Skolā režisors neesot īpaši mīlēts no skolotāju puses. "Citādība nav pieņemama. Atgriežoties no Sibīrijas, kur esmu dzimis, es zināmā veidā biju citāds. Mamma un vecmamma mani ir iemācījušas, ka kauties nav labi un ka pasaule ir laba, un tad es nonācu šajā pasaulē, kur sāku sevi un pasauli lauzt, tāpēc man ļoti iepatikās iedot citiem "pa dullo"," atceras Lūriņš. Viņš arī stāsta, ka skolotāja skolas laikā esot teikusi, ka, ja no citiem kaut kas dzīvē izveidosies, tad no viņa jau nu noteikti nē.

Režisors teātrī esot nonācis nejauši. Kad klasesbiedrs viņu aicinājis stāties pionieru teātrī, Lūriņš atteicies, bet, uzzinot, ka pēc teātra esot paredzēta balle, pārdomājis, aizgājis un iestājies. "Sapratu, ka tur ir pilnīgi cita pasaule, kas mani apmierina un kurā es iederos."

Izrādās, ka režisora meita Dita Lūriņa, ko visi zina kā Latvijas Nacionālā teātra aktrisi, savas radošās gaitas ir sākusi kā režisore, un, būdama skolniece, iestudējusi izrādi kopā ar citiem vēlāk labi zināmiem aktieriem uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. "Bērnus nekādā veidā nevar ietekmēt," par meitas kļūšanu par aktrisi stāsta Lūriņš. "Bērnus nevajag spiest un lauzt, pat, ja viņi ļoti grib."

Jautāts par to, kā ir spēlēt ar meitu uz vienas skatuves, režisors saka, ka uz skatuves viņus saista profesionālas attiecības un ka meitas un tēva attiecības viņiem ir tikai ārpus teātra. Dēli gan nekādā veidā ar teātri saistīti neesot.

Viss sarunu šovs "Starp mums runājot" un pilna intervija - 10. maijā plkst. 21.00 TV kanālā "STV-Pirmā".