9 kilometri škēršļu un dubļu: kāpēc Madara, Inta un Vineta piedalās stipro skrējienā  (2)

Šis ir patriotisks skrējiens, kurā dalībnieki parāda saliedētības spēku, mērķtiecību, lai darbotos vienoti un palīdzētu viens otram. Skrējiena dalībnieki apliecina, ka ir gatavi arī neierastā veidā atbalstīt Latviju. Šogad skrējienā godpilnas vietas ieguva vairākas sievietes. Elites grupas sieviešu konkurencē uzvaru izcīnīja vairākkārtēja Stipro skrējiena laureāte Inga Dauškāne. Nākamā finišu sasniedza Līga Ārniece, bet trešā palika Marta Jansona. Savukārt masu starta grupā visātrāk distanci veica Ilze Meijere.

Bet kas ir tas, kas liek mums sievietēm šķērsot vairāk nekā 33 šķēršļus deviņus kilometru garā skrējienā? Peldēties dubļu vannās, sasmērēt un izmērcēt apģērbu līdz pēdējai vīlītei un ar sakostiem zobiem pārvarēt grūtības, par kurām pašas esam samaksājušas naudu, tā vietā, lai laiski baudītu sestdienu kādā no dārza ballītēm? Vai dienā, kuras laikā laiski varētu palasīt kādu labu grāmatu, sēžot dārzā un baudot pavasara saulīti, ir sievietes, kuras izvēlas tā vietā skriet par godu stiprai Latvijai. Savā pieredzē dalās trīs skrējiena dalībnieces.

Inta, kura ikdienā strādā "FitCurves Latvia" un kura "DNB stipro skrējienā" piedalījās pirmo reizi uz jautājumu, kāpēc piedalījās atbild: "Es vēlējos izaicināt sevi kaut kam jaunam. Uzskatu, ka tā ir lieliska iespēja, lai pārvarētu bailes, pārbaudītu spēkus un pats galvenais izturību – gan fizisko, gan emocionālo. Tāpat man ļoti patika skrējiena laikā gūtais adrenalīns un sacensību gars. Šoreiz gan mērķis nebija kaut ko sasniegt, bet gan piedalīties. Šīs bija mans pirmais skrējiens, kuram nebiju īpaši gatavojusies, līdz ar to mērķis bija vienkārši izturēt līdz galam, iziet visus šķēršļus un iekļauties trases kontrollaikā.

Rezultāts vairāk bija intereses pēc, cik tad ātri vai lēni varu pievarēt trasi. Vienīgais, kā nedaudz pirms sacensībām sagatavojos, bija kārtīga trases izpēte iepriekšējā vakarā, lai zinātu kādi šķēršļi gaidāmi. Iespējams nākamgad gan gatavotos kārtīgāk un jau varētu samazināt trasē pavadīto laiku, bet tas jau laikam atkarīgs arī ar kādiem cilvēkiem kopā skriešu. Citām sievietēm noteikti ieteiktu piedalīties, jo, manuprāt, tas bija kā lielisks piedzīvojums ar pārsteiguma elementiem. Tas izskatās trakāk nekā bija! Patiesībā nebija nemaz tik grūti, bet tas laikam atkarīgs no fiziskās sagatavotības, it īpaši kādas ir katra kardio spējas. Mans darbs ir tieši saistīts ar sportošanu un arī pati aktīvi vingroju un piekopju veselīgu dzīvesveidu, iespējams, tāpēc priekš manis tas nebija tik grūti. Turklāt nevar aizmirst, ka mums visiem ļoti paveicās ar laikapstākļiem. Šogad tie bija īpaši draudzīgi, dažos mirkļos man pat bija par karstu!

Madara, darba aizsardzības speciāliste, stipro skrējienā piedalās jau otro reizi. Pirmo reizi skrēja jau pirms četriem gadiem, šogad atkal izmēģināja spēkus un stāsta: "Es piedalījos stipro skrējienā, lai atkal pārbaudītu un izaicinātu sevi. Skrējiens man ļauj sevi pārbaudīt ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Uzskatu, ka cilvēkam ir nepieciešams un vajag šad tad iziet no savas komforta zonas, lai neieslīgtu rutīnā un, manuprāt, šis ir lielisks veids kā to īstenot." Par to, vai skriet "DNB stipro skrējienu" ir sievišķīgi, Madara atbild: "Manuprāt, skrējiens ne pavairo, ne samazina sievietes sievišķību. Tas drīzāk jau atkal parāda to, cik sievietes var būt stipras. Mēs varam būt labas sievas saviem vīriem, labas mammas bērniem, būt skaistas un sakoptas un arī būt garīgi un mentāli spēcīgas, lai brīvdienās paspētu piedalīties šāda veida skrējienā. Sievišķība jau sākas no iekšienes, nevis no ārienes. Ja mīlēsi sevi no iekšienes un jutīsies stipra un skaista, tad tas būs redzams arī ārēji!" Madarai ļoti paticis šī gada skrējiens un viņa vienmēr atbalstot šāda veida pasākumus. Neskatoties uz visiem iegūtajiem zilumiem, stīvajām maliņām, sajūtas gan skrējiena laikā, gan pēc tā, esot fantastiskas. Madara par to saka tā: "Pēc tam likās nebija jau tik traki, bet kā saka – pēc kara jau visi esot gudri, visi iegūtie zilumi ir tīrie sīkumi! " Viņa arī ieteiktu katrai sievietei piedalīties kaut reizi, jo tā varam pierādīt, ka mēs ne par matu neatpaliekam no vīriešiem.

Vineta, kura pagājušo gadu pirmo reizi pievārēja savu pirmo maratonu un pat noskrēja skrējienu Rīga – Valmiera, uz skrējienu brauca nedaudz skeptiski noskaņota: "Pat braucot uz turieni, domāju, nu kam gan man to vajag? Līdz šim tā īsti nekad nebiju plānojusi skriet šo skrējienu, bet šogad sanāca brīvprātīgā piespiedu kārtā piedalīties un man ļoti patika! Viss no kā baidījos aizgāja gar degunu, jo biju sagatavojusies ļoti sliktiem laikapstākļiem, bet bija tik silta un jauka diena. Priekš manis grūtākais biji visi augstuma šķēršļi, jo ar skriešanu esmu uz "Tu", bet ar tikšanu augšā un vēl svarīgāk ar tikšanu lejā gan es esmu uz "Jūs". Ikdienā daudz vingroju, apmeklēju DCH studiju, tas arī noteikti palīdzēja pārvarot lielāko daļu šķēršļu. Skrējienu ieteiktu piedzīvot katram vismaz vienu reizi dzīvē, domāju, ka katrs atradīs sev kaut ko ar ko asociēties šajā piedzīvojumā. Priekš manis gan tas nebija tik patriotisks pasākums, vai vismaz es to tā neredzēju, drīzāk ļoti vienojošs pasākums." Vineta skaidro, ka skrējienā lauzusi vienu no saviem stereotipiem, ka latviešu sievietes ne vienmēr ir draudzīgas vai izpalīdzīgas, jo viņa skrēja sieviešu grupā. "Tas kā svešas sievietes spēj un grib palīdzēt viena otrai, rada milzīgu kopības sajūtu. Ja redzi, ka kādai ir grūti, tu automātiski nedomājot meties palīdzēt, arī man tika padotas draudzīgas rokas un palīdzēja pilnīgi svešas sievietes. Es domāju, ka tas nav tik ļoti sportisks pasākums, drīzāk tāda kopā būšana. Es to sauktu par dubļu pastaigu, kuras laikā saproti, cik daudz tu vari izdarīt pats un cik daudz tu vari palīdzēt vēl arī citiem.