Foto: DELFI
Nav svarīgi, cik gara ir bijusi cilvēces evolūcija, – svarīgs ir apziņas stāvoklis, kurā atrodas vairums ļaužu. Kāds tas ir, to varam izvērtēt, pateicoties bagātajam informācijas laukam, – alkatība, vardarbība, seksuāla izlaidība, ģimenes institūta sabrukšana. Šo laiku var raksturot kā pragmatiskas tumsonības, varas un nihilisma laikmetu (vai viduslaiki vispār ir beigušies?). Cilvēku tiesības ir šo triviālo “vērtību” aizstāves.

Kur man tajās atrast manas un ģimenes tiesības dzīvot tautas un dabas harmoniskā vidē, bez bailēm un stresa, būt laimīgam šajā ne visai garajā mūžā, kuru Dieviņš man ir atvēlējis?

Pasaulē (pēc Kena Vilbera skalas) pie varas atrodas vidējā līmeņa apziņas stāvokļi, t.i., cilvēki, kuri iekapsulējušies niecīgā laiktelpas punktā, kurā sajūsmā dzenas pēc mantas, tīksminoties par elpas trūkumu gara šaurībā. Gars… vai vispār varam runāt te par garu, par gara spēku?

Daudzi mūsu tautieši mūžu veltījuši, iedvesmojot pārējos rauties ārā no tumsas. Vēsture rāda laikus, kad tas arī izdevies. Pavisam maz ir vajadzīgs, lai pat šajā bezcerības laikā mēs atkal ko tādu varētu izdarīt. Ir tikai jāpamostas no hedonisma miega un jāierauga pie apvāršņa Rīta Ausma.

Šis ir dabīgs ceļš – pamosties ausmā, aiziet līdz upei un izmazgāt miegu no acīm! To pauž mūsu dižgari (patiesie tautas skolotāji), uz to mudina tautasdziesmas. Un katru rītu derētu paskatīties ūdens rāmumā: vai redzi sevi kā tautasdziesmu, kā kaut ko skaistu, veselu, tikumisku? Varbūt redzi sevi uz "krāsns"?
Ojārs Rode

Mums tas izdosies, jo mūsu tautas dzīvesziņas dzirkstelītes vēl kvēlo. Mums vēl ir no aizlaikiem nākusi tautasdziesma, mums ir pirmkodu saturoša valoda, kurā vēl runājam, mums ir Visuma harmonisko veselumu aprakstošas zīmes, kuras ieaužam svētku drānās, mums ir Dievs, kurš devis darba un labestības tikumus. Mums ir viss, lai nepazaudētu sevi pasaulē valdošajā haosā – tas ir mūsu pienākums, mūsu atbildība!

Apjaušot sevi kā būtisku Visa Esošā laiktelpas daļu, sākam saprast, ka vienlīdz nepieciešams ir gan K. Raudives "iekšējais", gan "ārējais" cilvēks vai, kā Pēteris Kļava saka: "Ir jādzīvo ne tikai "horizontālē", bet arī "vertikālē" – tā dod mums spēku "iekšējam" cilvēkam, tā paceļ mūsu garu." Labklājībai jābūt kā mūsu spējai fiziski šajā brīdī pastāvēt: ir jāattīsta fiziskā, finansiāla varēšana, "ārējam" cilvēkam jādod spēcīgi "ārējās" varas instrumenti: tehnoloģijas un intelekts. Bet to, kā pareizi rīkoties ar šiem instrumentiem, noteiks mūsu "iekšējais" spēks, kuru atradīsim sirdīs, ja tās atvērsim. Šo abu spēku apvienojums ir gudrība. Gudri dzīvot nozīmē sakļaut momenta situācijas nosacījumus ar tiem, kuri vērsti vispārējas izaugsmes un gara attīstības virzienā, nenododot dievišķo cilvēkā.

Viena vieta, kurā tiek attīstīta Gudrība, ir mūsu ģimenes – Ģimenes ar lielo burtu. Izskatās, ka pašreiz ģimene ir vienīgā institūcija, kas dod cerību nākotnei. Noteikti tā nav valsts!
Ojārs Rode

Varbūt kāds no mūsu valsts vadītājiem arī domā, ka viņi kalpo savai tautai, bet viņiem tas kaut kā nesanāk. Varbūt tāpēc, ka viņi vai nu domā, ka saprot lietu kārtību vislabāk, varbūt arī tāpēc, ka pārāk skatās uz Rietumiem. Varbūt vienkārši baiļojas, ka kāds tiem kaut ko var atņemt, un tad nu cenšas ar likumu palīdzību savilkt jo cieši varas grožus, apgalvojot, ka tas tiek darīts tautas labā. Es nezinu. Bet es pēc Latvijas neatkarības atgūšanas prieka eiforijas esmu zaudējis jebkuru ilūziju, ka nu būšu pats savas laimes kalējs.

Ja ko darīsim skolas labā, tad ir cerība, ka vismaz mūsu bērni vai mazbērni tādi varētu būt. Lai mēs visi iemācītos gudri dzīvot, ir jāveido Gudrības. Mūsu Latvijas skolā ir jāienes kaut kas tāds, kas mums vienlaikus atklāj gan Mīlestību, gan Patiesību. Tai jābūt vietai, kurā mēs cilvēku iedrošinām kaut kam dižam, kam domāts ir tikai viņa mūžs, kam dzīvi vērts atdot.

Iz gadu simtiem Laodzi un šodien holistiskās teorijas māca: spēcīgi veselumi ir pašorganizējoši. Tas nozīmē pilnīgi pretējo tam, ko pašreiz darām: neļaujam katram veselumam (cilvēkam, ģimenei, skolai, pagastam, sabiedriskai vienībai un beidzot tautai) brīvi pašorganizēties.

Izglītībā tas nozīmētu decentralizāciju; tas nozīmētu ne mazo skolu, bet lielo skolu likvidāciju: nevis bērnus vest uz lielajām pilsētu skolām, bet otrādi – uz mazajām lauku skolām.
Ojārs Rode

Tas nozīmētu noteiktos rāmjos iespiestu prasību uzspiešanu savas valsts pilsoņiem, bet radīt, nodrošināt brīvas izvēles nosacījumus. Tas nozīmētu pāreju no "varas" valsts uz sadarbības valsti. Rainis teiktu – augstas kultūras valsti.

Cita ne mazāk būtiska komponente, kura ieliekama skolā, ir sabiedrība, bet ne tāda, kura komandē un valda, bet kura, rodot ar indivīdu savstarpējo saderības saiti, veido abpusējo pamatu saderībai, patiesai cieņai, brīvībai (bez politiski iekrāsotās patriotiskās), veido pamatu indivīda pašizteiksmei, tā patības pašrealizācijai nepieciešamo instrumentu saņemšanai.

Vai šīs skolas patiešām ir labas, ja tās neizveido skolēnos spēcīgu latvisko identitāti un vēlmi strādāt savas valsts labā?
Godi Kellers, pedagogs un skolotāju izglītotājs no Norvēģijas

Tīri pragmatisks akts (ne reizrēķins un komati) nenesīs labākos augļus – ir aktīvi jādzīvo tajā sabiedrībā, tajā tautas vidē, kurā esam piedzimuši. Un, līdzīgi kā konkrētās dabas vide, tautas tradicionālās kultūras vide ir otrs spārns mūsu cerību, mūsu sapņu putnam, lai tas virtuozi, lai tas laimīgs būdams, varētu tiekties uz tālēm, tiekties uz to, kas ir aiz apvāršņa.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!