Sestdiena pirms Vasarsvētkiem bija dikti rosīga – tad meitas tīrīja un kopa māju un pagalmu, dāsni pušķodamas visu ar bērziem, ievu un pīlādžu ziediem un citiem zaļumiem, kas ap šo laiku dabā rodami.
Līdzīgi kā Jāņos, meijas tika liktas gan mājas, gan saimniecības ēku durvju priekšā un pie vārtiem, gan arī iekštelpās – istabās, klētī, kūtī, rijā. Arī katrai gultai tika pa meijai un ziedu pušķim, lai būtu veselībai, turētos naudiņa un veiktos saimniekošana. Cilvēki ticēja, ka pēc izkaltēšanas zāles un meijas iegūst dziednieciskas īpašības.
Ticējumi vēsta, ka Vasarsvētku meijas jāliek šķūnī zem siena – tad siens tiekot pasargāts no pelējuma. Pa zemi vilkt tās gan nedrīkstot, jo tad varot dabūt kašķi!
Tiem, kas nevīžoja piecelties Lielajā dienā pirms saullēkta, ir vēl viena iespēja: agri Vasarsvētku rītā jāiet mazgāties upē vai strautā, kas tek pret rītiem, tad nekad neaizgulēsies un miegs nenāks. Pie viena var nākotni pazīlēt – kad mute tīra, ūdenī jāmet sudraba vai vara monēta, neatskatoties jāiet atpakaļ mājās un jāliekas atkal gulēt. Kurš sapnī naudu no avota izņem, tas būs precinieks!
Protams, arī bez mielasta neiztikt, taču, sekojot senču paražām, gaļu šajā dienā gan labāk galdā nelikt, jo tad lopi sprāgšot.
Jā, un vēl – ja var ticēt senču novērojumiem, tad šogad varam cerēt uz auglīgu vasaru, jo pērkons rūca jau krietni pirms Vasarsvētkiem!
Savukārt kristīgās baznīcas kalendārā Vasarsvētki ieņem īpaši svarīgu vietu līdzās Ziemassvētkiem un Lieldienām. Tos sauc arī par Svētā Gara atnākšanas dienu. Svētkos piemin Svētā Gara nolaišanos pār Jēzus Kristus mācekļiem, kas bija sapulcējušies piecdesmitajā dienā pēc Jēzus nāves. Kristieši Vasarsvētkus uzskata par kristīgās baznīcas dzimšanas dienu, taču Vasarsvētku rituāli savu nozīmi ieguva diezgan vēlu – kā atsevišķi svinamu dienu to ieviesa 425. gadā.
Svētā Gara un Vasarsvētku simbols ir balts balodis, kas nolaižas pār mums no debesīm. Tā spārnu skāriens simbolizē to, ka arī cilvēka personīgajā dzīvē nav cita spēka gara kā tikai Dieva gars. Svētā Gara krāsa ir sarkanā – asiņu krāsa. Tā norāda gan uz kristīgo mocekļu asinīm, gan arī uz uguns liesmām.
Kristīgajā mākslā Svētais Gars godināts jau kopš senlaikiem, tas iedvesmojis daudzus māksliniekus – arī Leonardo da Vinči, Rubensu, Rafaelu, Gvido Reni, El Greko un citus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
