Sapņu skolotāja Inin Nini: šajā pasaulē ļaudis ir apsēsti ar gaismu

– Sveika, Inin! Tavs vārds ir kā vēstījums, ko tas nozīmē?

Vispirms – paldies par šo sarunu, es ceru, ka mums tā izdosies dziļa. Patiesas un sirsnīgas sarunas sarunas mūsdienās nav biežas, un tāpēc es to dziļi svinu.

Inin Nini – šis kods pie manis atnāca sapnī, redzējumā un, ja reiz es mācu citiem ieklausīties savos nakts sapņos un dienas sapņojumos, šo dāvanu es neiedrošinājos ignorēt. "Practice what You preach" – praktizē to, ko sludini. Tas ir viens no maniem vadmotīviem, es dalos ar citiem tikai tajā, kas burtiski izgājis man cauri – caur manām vēnām, dvēseli. Inin Nini ir stāsts par bezgalību, par to, ka šis Visums ir neizmērāmi dziļš, dažāds un nebeidzami vijas uz priekšu. Tev taisnība, tas ir vēstījums – es vēlos, lai cilvēki sevī ierauga savu patieso pilno potenciālu, savu skaistumu, kas kļūst īsts tikai tad, ja pieņemta tiek gan gaisma, gan tumsa, gan skaļums, gan klusums, gan miers, gan kustība. Pietiek šķelt sevi duālā pasaules redzējumā, ir pienācis laiks brīvai plūsmai un redzējumam.

– Un apkārt ir dažādi simboli, arī tetovējums...

Sapņi ar mums runā tēlos un simbolos, pasakas un mīti, māksla dara to pašu. Tie ir tēli, kas, reiz uzzīmēti, iezīmējušies turpina vibrēt un nest vēstījumu vēl ilgu laiku. Simbolu valoda ir milzīgs spēks – taču tikai tādu simbolu, kas dziļi rezonē ar katra individuālo iekšējo pasauli. Svešu svētu simbolu, kuri nav uzziedējuši tavā iekšējā pasaulē, izmantošana der kādu laiku, kad vēl nedroši sāc iet kādu ceļu. Pēc tam tie kļūst par liekulību un tukšumu.

Ar simboliem viss gan ir, gan nav ļoti nopietni. Simboli liek mums apklust un sajust stāstu aiz. Mani tetovējumi ir manas rētas un ceļazīmes dažādām atklāsmēm, kas radušās, ejot manu ceļu. Es esmu garīgais kareivis, es zinu, cik svarīga ir disciplīna un es zinu, cik svarīgi ir arī savus Visuma atklājumus, piepildījumu nosvinēt un tajos dalīties. Taču savā būtībā tie ir ļoti vienkārši, sirsnīgi atklājumi, ko gribējās burtiski iededzināt ādā. Daži no tiem ir stāsts par uzvaru pār savām bailēm, citi – prieks par šamaniskajos ceļojumos sajusto, par bezgalīgo mīlestību. Es gribētu, kaut cilvēkiem būtu vairāk šādu personīgu simbolu, personīgu apliecinājumu, savu sapņu tulkojumu – šajā ziņā esmu mistiķe, es ticu garīgajiem atklājumiem caur pieredzi, reizēm ļoti miesisku.

– Tavā feisbuka lapā "Moonlight tribe" pavīd tādi vārdi kā spēks, džungļi, sapņojumi. Pakomentēsi?

Šajā pasaulē ļaudis ir apsēsti ar gaismu. Taču pirms zvaigznēm ir tumšā matērija, pirms tu atver acis gaismai, tev iekšā ir mirdzoša tumsa, nebeidzams zināšanu avots, kurā iespējams ceļot, rast atbildes, piedzīvot un izdzīvot likteņus nebeidzami daudzās dimensijās, satikt padomdevējus dažādu būtņu, dzīvnieku, savu senču veidolos. Tāpēc mans aicinājums ir aizvērt acis, ieiet savā tumsā un sajust nebeidzamo, plašo, neticamo Visumu. Ar visām tā iespējām, labo, arī sāpēm, vajadzībām. Par to, kas atrodams Viņpus – par to arī ir mani stāsti un ceremonijas. No publiskām lekcijām līdz intīmām augu un transa dejas ceremonijām mazā cilvēku lokā un privātas dziedināšanas darbam – viss mans darbs ir par šo. Es iedrošinu cilvēkus atrast, uztaustīt savu spēku, dzīves aicinājumu, Visumu iekšā sevī.

– Kas ir tava būtība?

Vārds "būt" latviešu valodā ir radies no vārdiem "dzīvot, apstrādāt zemi, celt, audzēt". Tieši tā es arī jūtu sevi – celt un iepazīt sevi iekšēji pa mazam vai lielam gabaliņam. Ceļot sevi, celt citus. Nenošķirt matēriju no gara, tieši otrādi – caur miesu iepazīt dvēseli un to, kas stāv aiz tās. Celt nozīmē arī nojaukt lieko – tas ir kaut kas, ko mūsu civilizācija ir aizmirsusi, neļaujot nojaukt nebūtisko vai, tieši otrādi, neizprotot, ka būtiskais, proti, senču zināšanas, pati daba, viss dzīvais apkārt – ir neaizskarams.

Tieši tāpēc mani tik dziļi uzrunā senās cilšu tradīcijas un šamaniskais mantojums, jo tas burtiski tev liek piedzīvot sevi, pirms tu piedzīvo Visumu - un tad šīs lietas atkal kļūst nesaraujamas, kā tas bija pirms tu materializējies šajā dimensijā. Izdzīvot sevi caur deju, kurā tu, maksimāli kustinot ķermeni, ļauj savam garam ceļot, savienoties ar Garu. Piedzīvot caur uzticēšanos dažādiem augiem, kas burtiski ir jāuzņem, jāiedzer sevī, ļaujoties, lai tie māca un rāda, kā uzbūvēts Visums. Izvemjot, izelpojot, izkratot, izvārtot sevi, sajust Lielumu, kas aiz tā stāv. Tas ir tas, kas ir dziļi manī, mana stīga, redzējums, būtība, kurā vēlos dalīties ar citiem.

– Tu piedalīsies jaunajā Šamanisko deju un mūzikas festivālā jūnijā. Kāds būs tevis vadītais ceļojums?

Ikvienas cilts sakrālajām ceremonijām raksturīgs četru elementu kopums – kopā sanākot, viss sākas ar bungu rībināšanu, kopēja, svēta ritma atrašanu, lai ļaudis varētu doties dvēseles ceļojumā. Tad cilts kopīgi lieto kādus augus – Skolotājus. Piemēram, kopā smēķē svēto tabaku vai dzer kādu citu viedu augu, kas nebūt uzreiz nenozīmē halucigēnu lietošanu, kaut arī tā mūsu sabiedrībā ir galēji pārprasta lieta. Tad visi kopā dodas svētajā ceļojumā, ko izsenis iniciējusi deja – deja, velkot maskas, atkal izdejojot kādu savas cilts varoņstāstu vai piedzīvojot cita veida transa deju.

Un tad visi kopā sapņo un pieredz vīzijas, kurās dalās – jo mēs nesapņojam tikai sev, ikkatra personīga vīzija var ievibrēt un iekustināt procesus otrā, reizēm pat kopienā vai valstī.

Lai mūsu piedzīvojums festivālā būtu pilnīgs, es vēlos aicināt klātbūt ne tikai mums – cilvēkiem, kuri vadīs transa dejas un citus garīgos ceļojumus. Es gribu lūgt klātbūt Ziemeļu augam skolotājam – Vībotnei, kas izsenis ir bijusi šejieniešu sapņu augs. Vībotnes tēja ir zināma kā spēcīgs sapņu un vīziju rosinātājs un palīgs. Tāpēc kopā ar brīnisķīgajiem skolotājiem, kuri klātbūs festivālā (gan Vladislavu Kengu, gan Rishi, gan citiem) es vēlētos atklāt festivālu ar augu ceremoniju.

Otra lieta, ko darīšu: savā meistarlasē palīdzēšu cilvēkiem izprast un noorientēties tajos simbolos un vīziju, sapņu tēlos, kas pie viņiem atnāks transa dejas laikā un arī ārpus tās.

Taču pāri visam es ceru piedzīvot patiesu, priekpilnu "būšanu", lielo jautājumu izzināšanu caur brīvības, dejas, mirdzuma prizmu. Un ceru, ka tāds būs viss šis ceļojums.

– Un transa deja? Dzirdēju, tu organizē brīnišķīgus transa dejas pasākumus Rīgā.

Jā, tas ir mans darbs un aicinājums. Ziemeļu un Dienvidu augu ceremonijas, senus dziedājumus savienoju ar transa deju, turot telpu, kurā var notikt dziļi atklājumi un dziedināšana. Reizēm man palīdz kakao, kas ir aizmirsts un pārprasts augs–skolotājs. Reizēm tā ir mūsu pašu vībotne, ozola sūnas, nātre vai kāds cits ziemeļnieks.

Šajos ceļojumos es daudz strādāju, kustinot dzīvības enerģiju – balansējot sievišķo un vīrišķo, ārējo un iekšējo. Lai gan, atklāti sakot, ne brīdi nedomāju, ka es šeit esmu galvenā atslēga – esmu tikai instruments, caur kuru šis dziedinājums notiek.

Esmu pateicīga, ka man ir bijusi iespēja mācīties transa deju pie viena no tās pamatlicējiem. Esmu pateicīga, ka man ir iespēja mācīties transa stāvokļus un senus stāstus no cilšu un mežu sieviņām un vīriem, jo šis senais mantojums, senās zināšanas mūsdienu pasaulei ir ārkārtīgi nepieciešamas. Un es esmu pateicīga ikvienam, kurš ceļas, saņem spēkus, spēj ieskatīties sevī, iedrošinās doties dvēseles ceļojumos un meklēt dziedinājumu sev, saviem senčiem un tām vismaz septiņām paaudzēm, kas nāks pēc mums.