Vecāku pieredze: bērna adaptācija Latvijas skolu vidē pēc atgriešanās no ārzemēm  (1)

Neziņa, bailes, šaubas, attieksme, valodas barjera, tā ir tikai daļa no problēmām, kas joprojām attur daudzus latviešus no atgriešanās Latvijā "uz pavisam".

Gan lēmums par aizbraukšanu, gan lēmums par atgriešanos nevienā ģimenē, jo īpaši tajās, kurās aug skolas vecuma bērni, nenāk ātri un viegli. Piedāvājam iepazīties ar vecāku pieredzes stāstiem un viedokļiem no portāla "Cālis.lv" foruma.

Diskusiju forumā sāk kāda mamma: "Padalieties pieredzē, lūdzu! Kā bērnam gāja, kā iejutās? Vai izdevās tikt līdzi mācību vielai? Kādā klasē ielika, zemākā vai tajā, kurā mācījās ārzemes. Vai vajadzēja ņemt papildus privātskolotāju? Vai skola Latvijā deva kaut kādu testu vispirms, lai novērtētu bērna zināšanas? Vai pirms atgriešanās gatavojāties skolai?

Bērns šobrīd mācās 1. klasē, noteikti, ka 2. klasi arī beigs vēl ārzemes, bet tad uz 3. klasi varētu būt atgriešanās. Bērns runā un lasa latviski, rakstīt cenšas, bet ir kļūdas. Manuprāt, nelielas. Piemēram vārdu "vai" raksta ´"vi", "čau"- "chau", "iet"- "et". Raksta vēstules vecmammām. Visus vārdus, ko uzraksta, var labi saprast. Šeit skolā ar mācībām iet ļoti labi. Man viņa ir Latvijā dzīvojusi trīs gadus – no divu līdz piecu gadu vecumam. Tos trīs gadus arī gāja latviešu bērnudārzā. Varbūt es patiesi mazliet par daudz satraucos, un viss būs labi. Mājas arī skatāmies Latvijas televīziju, ne vietējo. Domāju, ka tas varētu būt pluss. Katru gadu arī vairākas reizes braucam uz Latviju."

"Ieteiktu sazināties ar konkrēto skolu, kuru bērns domā apmeklēt. Meitas klasē vienu gadu mācījās meitene, kas pirms tam kādu laiku bija dzīvojusi Zviedrijā. Viņu ielika klasi zemāk nekā tur bija. Tiesa, pēc gada viņa aizbrauca atpakaļ. Manu bērnu skolā mācās vairāki ķīniešu ''investoru'' bērni – cits 1. klasē, cits pamatskolā. Ja jau viņi kaut kā galā tiek, gan jau arī tavējais tiks."

"Meitas klasē bija meitene, kurai pēc vecuma faktiski vajadzēja būt klasi zemāk, bet vecāki pastāvēja, ka otru reizi ceturtajā klasē neies, un lika piektajā, kur visi bija par viņu vecāki.

Klase viņu pieņēma, tomēr latviešu valoda viņai bija milzīga problēma, ļoti grūti gāja mācībās, klasesbiedri nolēma, ka viņa vienkārši ir dumja. Vecāku prasība bija, lai viņa skolā runā tikai latviski (ko var saprast, jo mācībās viņai negāja tieši tāpēc, ka daudz ko vispār nesaprata), bet reāli es nezinu, vai tas bija labākais variants, lai gan bērns ļoti apzinīgi un centīgi to pildīja. Kad pēc viena izturēta gada viņa zināja, ka brauc atpakaļ, un sāka runāt angliski ar klasesbiedriem, bērni pārsteigti secināja, ka meitene nemaz nav dumja, tikai visu laiku valodas trūkums viņu bremzējis. No malas vērojot, noteikti likās, ka tam bērnam būtu bijis labāk kopā ar sava vecuma bērniem, ne pēc cipara atbilstošajā klasē."

"Mums ir pieredze ar pāriešanu no ārzemju skolas uz Latvijas skolu. Padalīšos pieredzē par mazāko. Nekad nebija gājis Latvijas skolā, mācības šeit uzsāka vecumam atbilstošā klasē, attiecīgi sanāca tā, ka otro gadu gāja tajā pašā klasē, jo valstī, kur bijām, bērni 1. klasē sāk iet no sešiem gadiem. Mācēja latviski lasīt, rakstīt. Tas viss, protams, nebija perfekti, bet mācēja. Pārbaudes testi bija, bet uzskatu, ka tā vairāk bija formalitāte, jo, ja ņemtu vērā tos testus, tad, manuprāt, viņam bija jāiet 2. klasē, bet jau pie testēšanas mēs puslīdz sarunājām, kurā klasē bērns ies.

Zinu, ka ir skolas, kur nav nekādi testi, vienkārši vecāki aiziet ar bērniem uz skolu un aprunājas, kurā klasē, ko prot, ko ne, kas palīdzēs, ja vajadzēs utt. Papildu privātskolotāju neņēmām, bet skolotāja ar viņu darbojās divas reizes nedēļā (par to nemaksājām, tā ir konkrētās skolas, varbūt pašvaldības noorganizēta iespēja).

Klasē iejutās labi, uzreiz sāka iet pulciņos, kas palīdzēja gan bērnam iejusties, gan uzlabot latviešu valodu. Sekmes ir diezgan labas, vājie priekšmeti ir latviešu valoda, sociālās zinības un dabaszinības, tie visi ir priekšmeti, kur jāzina latviešu valoda un Latvijas daba, kultūra, sociālā dzīve. Nebēdāju par to, ka sociālās zinībās un dabaszinībās pieklibo, jo saprotu, ka to visu nevar ne iemācīt, ne saprast uzreiz, ja neesi dzīvojis Latvijā, tas pats būtu pieaugušajam, kurš nekad nav dzīvojis šeit.

No savas puses varu ieteikt parunāt ar skolu. Ja skolā ir paredzēts, ka skolotāji strādā ar šādiem bērniem, tad bez problēmām laist vecumam atbilstošā klasē. Jā, mājasdarbus pilda pagarinātajā grupā un, ja ko nesaprot, uzreiz pajautā skolotājai. Man bija mērena panika, bet tagad varu teikt, ka nav jāstreso, arī Latvijā skolotāji iet līdzi laikam un saprot, ka katru gadu būs kāds, kas nerunās, nemācēs latviski, bet vēlreiz jāsaka, ka daudz kas atkarīgs no konkrētās skolas, jo ir dzirdēti visādi stāsti.

Kādreiz redzēju televīzijā sižetu, kur vienā skolā, laikam Kuldīgas pusē, skolotāja apgalvoja, ka viss ir ģimenes atbildība un darīšana, kā bērns iemācīsies latviešu valodu un kā viņam ies skolā, ka vecākiem jāmāca pašiem bērni ārzemēs, ja grib, lai bērns vēlāk iet skolā Latvijā. Tur bērns lasīja grāmatu un nesaprata, ko nozīmē "velc pelīte saldu miegu, paliec pagalvī". Nu loģiski, ka nesaprot, jo vārds "pagalvis", manuprāt, nav tas, ko ikdienā bieži lietojam, manējais nesaprata vārdu "pagalde". Būs labi!"

"Man kā bērnam savulaik bija šāda pieredze, nav viegli, jo mainās draugi un vide, un cilvēki citā vietā būs savādāki, pat ja tā ir tikai kaimiņpilsēta. Bet tāda ir dzīve, katru gadu manu bērnu klasē kāds bērns pārceļas, kāds pienāk klāt, migrācija jebšu jurģi ir tikpat veca kā pasaule un vairāk vai mazāk visi ir spējuši ar to sadzīvot.

Par tēmu, atbildot diskusijas aizsācējai, ja tas ir plānots, tik ļoti uz priekšu, mēģināt nākamā mācību gadā iestāties tālmācībā Latvijas skolā, apgūsiet tos priekšmetus, kas jums nav, un galvenais, kas pieklibo ārzemju bērniem, ir latviešu valodas pareizrakstība. Lai daudz lasa latviski. Būs pirmais gads vieglāks pēc tam Latvijā.

Visiem ir stress jaunā vidē. Bērnam stress būtu jebkurā gadījumā – palikt pie kaut kādiem radiem un justies nevajadzīgam vai braukt līdzi vecākiem un mēģināt iejusties jaunā vidē, Tikai atšķirība tā, ka bērnam nekur nav tik droši un labi, kā būt pie saviem vecākiem. Un, ja ir sakarīgi vecāki, viņi palīdzēs tikt bērnam galā ar stresu, nedrošību un neziņu."

"Man rados ir pāris skolotājas, no kurām esmu sapratusi, ka visgrūtāk iet tiem, kuru vecāki sarunās vai iestājpārbaudījumos bērna zināšanas "pievelk aiz ausīm", lai tikai, Dieva dēļ, nesanāk tikt tādā pašā klasē, kādā it kā jau iets, vai zemākā. Mums katram savējais ir brīnumbērns, diemžēl ir pietiekami daudz vecāku, kas šajā situācijā atsakās pieslēgt veselo saprātu un uzstāj, ka gan jau kaut kā tiks galā. Pieaugušam to var būt grūti saprast, bet pat sākumskolā ir pietiekami daudz terminoloģijas, kas mums, kas pie tās pieraduši, liekas elementāra, bet bērnam jāmācās no jauna. Pat nerunājot par latviešu valodu, dabaszinībām un citām specifiskām lietām. Ir skolas, kurās ir pieejams finansējums papildu nodarbībām tieši šādiem ārzemju latviešu bērniem, bet tas laikam atkarīgs no pašvaldības un, cik es saprotu, ir vairāk teorētisks, nekā dzīvē reāli noderīgs atbalsts."

"Interesanti, kāpēc no Latvijas aizbraukušie bērni "visādās anglijās" ne tikai labi iejūtas, bet no divnieku karaļiem dzimtenē kļūst par teicamniekiem jaunajā klasē ārzemēs?"

"Plānojam pārcelties augustā uz Latviju, meitai tad būtu jāiet 3. klasē, dēlam piecgadnieku grupā. Es noteikti nevēlos, lai meitu liek zemākā klasē, jo šeit viņa mācās ļoti labi. Lasa latviski, raksta ar kļūdām, problēmas ir saprast specifiskos vārdus, sākumā būs grūtāk, taču gan ar laiku paliks vieglāk. Esmu nopirkusi "Zīli" 2. klasei, un tagad cenšamies zibensātrumā iziet cauri gramatikai. Laidīšu novada skolā, kur mazāka skola un mazākas klases, jo domāju, ka uzreiz lielā pilsētas skola būtu kā šoka terapija meitai.

Dēls mācās burtus, taču viņam ir logopēdiskas grūtības un pagaidām izskatās, ka līdz lasīšanai vēl tālu. Runā arī gan latviski, gan angliski, bieži vien gramatiski nepareizi."

"Draudzene atgriezās ar diviem bērniem, dzīvo Rīgā. Saka, ka ir ļoti apmierināta, meita uzsāka pirmo klasi un ir viena no labākajām klasē, kaut gan Anglijā dzīvoja kādus piecus gadus. Jautāju, vai grib atgriezties, bērns viennozīmīgi saka, ka grib palikt Latvijā.

Mēs šovasar ar cerams atgriezīsimies. Meitai, kurai ir 10 gadi un dzimusi Lielbritānijā, ļoti patīk Latvija, nevar sagaidīt, kad satiks brālēnus, māsīcas, vecmammas un tantes, kuras lutina un samīļo, ko dzīvojot ārzemēs, es nevaru dot. Katru vasaru braucam uz Latviju, no draugiem Latvijā ļoti labi iemācās valodu, plus vēl mācas jau otro gadu tālmācībā. Raksta vēl joprojām ar kļūdām, bet bērns cenšas. Esmu piereģistrējusi skolā Latvijā, un skola solīja nodrošināt ar papildu latviešu valodas mācību stundām."

Par to, kā situācija izskatās no oficiālo iestāžu puses, lasi šeit.