3. jūnijā pulksten 16 Sv. Alberta Romas katoļu baznīcas "Dvēseļu dārzā" Rīgā, Liepājas ielā 38 notiks ikgadējais svētbrīdis bērnu piemiņai tiem vecākiem, kuri zaudējuši savus mazuļus. Ik gadu vecākiem ir iespēja satikties, pakavēties atmiņās, gūt atbalstu un sapratni par dzīves smagāko brīdi. Ar "Dveseludarzs.lv" veidotāju atļauju publicējam mammas stāstu par Rainera zaudēšanu.
"Viņa ciešanas šeit uz zemes bija tik lielas, ka mana dzīve nevarēja palikt bezjēdzīga, tai bija jāieņem jauni augstumi, citi dziļumi…
03.06.2010. – bija skaists saulains vasaras vakars, debesis bija skaidras un tādas siltas, siltas. Vakara saule bija tik spoža un arī tik silta. Tā sveica mūsu puisīti Dieva debesīs.. mūsu puisītis Rainers kā dzeltens taurenītis uzlidoja Dieva debesīs…
...sākās jauns posms mūsu dzīvē… tas pilnībā izmanīja mūsu dzīvi, tā pārgāja citā kvalitātē. Esmu pateicīga par šo cēlo dvēseli, kura ienāca mūsu dzīvē.
M. Ņūtons savos pētījumos to atklāj kā mīlestības pakalpojumu, lai divas citas dvēseles augtu. /M.Ņūtons "Dvēseļu liktenis"/
Rainera ienākšana mūsu dzīvē ir viens no faktoriem, kāpēc šobrīd es esmu, kur esmu, kāpēc nekas vairs nebūs kā agrāk, kāpēc tagad pasauli skatu citām acīm. Viņš mainīja mani un manu ģimeni. Mūsu ģimene ir satuvinājusies, mēs esam iepazinuši Dievu, izpratuši Visuma likumus, mēs ejam savu garīgo ceļu. Tādu ceļu, kādu iepriekš nepazinām. Tādu ceļu, kurš dziedina un tuvina Dievam, tuvina patiesībai. Esmu iemācījusies divas būtiskas lietas – piedošanu un pateicību.
Placentas asiņošana, grūtniecības saglabāšana, ķeizargrieziens un satikšanās ar puisīti, kā arī mēnesi pavadītais laiks Bērnu slimnīcā – tas viss bija liels pārbaudījumu laiks gan man, gan manai ģimenei. Tā bija liela cīņa, kura nebeidzās ar uzvaru, bet gan ar zaudējumu. Ciešanās notiek attīstība. Tagad pieņemu, ka gan viņa, gan mūsu ciešanas bija nepieciešamas mūsu attīstībai, garīgajai izaugsmei.
Kādreiz domāju, ka tas ir labi, kad cenšas saglābt grūtniecību par katru cenu. Šobrīd es tā nedomāju. Daba parāda, ja kaut kas nav tā, kā vajag. Mēs ar Rainerīti satikāmies 26.04.2010., viņš dzima ar ķeizargriezienu 28. nedēļā, svēra 1500 gramu.
Viņš bija tik mazs un trausls... Āda tik maiga un plāna kā rozes ziedlapiņa... Viņam vēl vajadzēja atrasties mammītes puncī, bet rezultātā viņš gulēja inkubatorā (ar sirdskaiti un pneimoniju), kur viņu katru dienu aiztika svešas rokas un taisīja neskaitāmas analīzes, asins pārliešanu, sirds operāciju…
Un tad tu sāc meklēt atbildes – no kurienes tas viss nāk, kāpēc ar mani, kāpēc ar viņu? Tajā brīdī man nekas nebija skaidrs. Šobrīd savas atbildes esmu atradusi.
"Dažu cilvēku dzīves pārsniedz cilvēka spēju robežas un kļūst par zīmēm, kas palīdz dzīvot un orientēties pasaulē daudziem citiem. Krīze nav problēma. Krīze ir lielāka par problēmu. Krīzes, tāpat kā dabas spēkus, nevar apstādināt, tās ir jāiztur." /J. Rubenis "Krīzes iespējas"/
Cīņa par mazā cilvēka dzīvību, pēc tam sērošana – tā nes līdzi ļoti lielu personības krīzi, no kuras var piecelties ar lielu ticības spēku.
Sērošanas procesā man būtiska bija psihoterapija, emocionālais un garīgais atbalsts, izpratne un līdzjūtība. Šobrīd varu teikt, ka svarīgi ir apzināties savas emocijas. Ir ļoti grūti, ja par kādām savām emocijām jūties vainīga vai noliedz tās, noliedz sevi. Piemēram, kad man jautāja, cik man ir bērnu? Es teicu, ka man ir viens dēls Roberts, kaut patiesībā man ir gan Roberts, gan Rainers.
Roberts brālīti tā arī nesatika un nesagaidīja mājās. Kad skatījos Rainerīša fotogrāfijas, Roberts, mani mierinot, reiz teica: "Mammīt, neraudi! Viņš drīz atgriezīsies, viņš drīz atgriezīsies!""
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
