Četri ģenētiskās nabadzības iemesli  (1)

Šie stāsti, kas kas maina viedokli par nabadzību, publicēti Natālijas Greisas grāmatā "Greisas likumi". Tie parāda dzīves sīkumus, ar kuriem mēs katrs varam sākt, lai padarītu savu dzīvi mazliet gaišāku.

Bērnībā, kad vecāki neredzēja, mēs bieži vien ar skolasbiedriem lēkājām pa dīvānu. Mums patika atsperes, sajūsmināja putekļi, kas no palēcieniem tā vien lidoja pa gaisu. Ir pagājuši daudzi gadi, bet, apciemojot sen neredzēto skolas biedreni, viņas mājās ieraudzīju to pašu veco dīvānu.

Tas nebija pārlieku mainījies, cik spēju atcerēties, taču tagad mani pārsteidza iekārtojuma pieticība. Es prātā parēķināju, cik varētu izmaksāt jauna dīvāna iegāde, nospeķoto krēslu nomaiņa, jauns spogulis sasistā, ar šokolādes papīru aizlīmētā vietā. Kamēr pļāpājām, es domās balsināju griestus un mainīju tapetes. "Bet ja nu švaki ar naudu?" – es nodomāju… Taču prāts pretojās un ieteica nopirkt kaut vai nedārgu līmplēvi un aplīmēt veco galdu. Lai kur neskatījos, mans skats atdūrās pret vecām mantām un netīrumiem.

Prāts man jautāja: "Kā tu domā, kāpēc tur, kur ir nabadzība, vienmēr ir arī netīrība?" Pat, ja vārdu "vienmēr" nomaina pret "gandrīz vienmēr" vai "bieži", no tā labāk nepaliek. Netīrība nav naudas trūkuma, bet mentalitātes pazīme. Un tā kā naudas trūkums un netīrība ir kaimiņi, tad arī nabadzība ir sava veida mentalitāte.

Man skolā bija brīnišķīga literatūras skolotāja, gudra un vērīga sieviete. Reiz viņa pateica frāzi, kas man palikusi prātā uz mūžu. Kāds viņai jautāja, ko nozīmē mietpilsoniskums, un viņa atbildēja: "Mietpilsoniskums ir dzert no vecas, aplupušas krūzes, kad jaunā stāv aiz stikla". Tas raksturīgs īpaši vecākajai paaudzei: nebaltai dienai nauda iekrāta, baltai dienai jauna krūzīte trauku skapī stāv, tikai baltās dienas ir reti, bet ar nebaltajām pilna dzīve. Kurš dzīvo nākotnes gaidās, tam tā nekad nepienāks. Un tad es sapratu, ka kauns būt nabagam un netīram. Kauns, ja galvā ir juceklis, kurš neizbēgami atspoguļojas gan dzīves telpā, gan mūsu bērnu mentalitātē.

Pazīstu kādu sievieti, kas vairāk nekā 20 gadus krāja naudu, lai nopirktu māju. Viņa viena audzināja divas meitas. Meitenes dzīvoja pusbadā, un vecākā man stāstīja, cik viņai ļoti bijis kauns iziet pagalmā vecajās, izdilušajās velveta biksēs. Meitene auga, un līdz ar viņu auga arī bikses. Centimetru pēc centimetra tika atlaista iešūtā apakšmala. Tā nebija tik izbalējusi kā pārējais staras gabals un tas nodeva šo nabadzības viltību.

Nav jāstāsta, ka valstī ne visi var pienācīgi nopelnīt. Es nelamāju sistēmu, bet pelējumu smadzenēs. Par vienu un to pašu naudu var izskatīties gan pieklājīgi, gan pēc nabaga. Kad māte beidzot nopirka māju, jau paaugušās meitenes neizrādīja par to ne mazāko interesi, bet pastāvīgi pārmeta mātei, ka tā nav iemācījusi viņām, kā ir būt sievietei. Viņām bija izveidojies Pelnrušķītes komplekss. Pieradušas redzēt izsēdētos krēslus un vecos traukus, izdilušos dvieļus un septiņgadīgos mēteļus, izaugušas viņas baidījās tērēt naudu sev.

Katru reizi, kad viņas kaut ko pirka, viņām bojājās garastāvoklis: viņas it kā juta, ka nav jaunu un labu lietu vērtas. To arī sauc par ģenētisko nabadzību. Tā ir jau apziņā, šūnās un kaulu smadzenēs.

Bērni, kas redz aplupušos kaktus, neapzināti tiek programmēti nabadzībai. Jau pusaudžu gados viņi sāk apzināties tās smagumu. Jau Antons Čehovs ir teicis, ka aplupušas sienas un netīri koridori ietekmē studentu spēju mācīties.

Nabadzība un netīrība nomāc cilvēku, ierastais nabadzīgās apkārtnes skats programmē kļūt par neveiksminieku.

Jūs varat man iebilst, ka naids pret nabadzību dažus cilvēkus stimulē attīstīties un pelnīt naudu, taču es jums atbildēšu, ka daudz lielāks cilvēku skaits lūzt zem nepanesamās nabadzības nastas. Man patīk frāze "Bagātība ir prāta stāvoklis". Un arī nabadzība ir prāta stāvoklis.
Bagātība un nabadzība – tas ir jūsu prāta un domu stāvoklis.

Rakstā izmantoti fragmenti no Natālijas Greisas grāmatas "Greisas likumi".