Ceļā uz apgaismību. Kā atrast sevi caur septiņām čakrām

Katra čakra – tas ir apziņas līmenis, no pirmās – zemākās, līdz septītajai – augstākajai. 95% cilvēku savā attīstībā nekad nepaceļas augstāk par trešo čakru. Viņi pastāvīgi dzīvo ciešanās un bailēs, ierobežojot paši sevi. Tikai pieci procenti cilvēku jebkad ir uzdevuši sev jautājumus: kas es esmu, kāpēc esmu šeit un kāda vispār ir jēga visai šai dzīvei?

Daudzi maldīgi domā, ka čakras var atvērt, aizvērt, attīrīt vai balansēt ar kaut kādām praksēm, ziedēm, svecēm, mantru skaitīšanu vai jogu. Citi tic, ka ārsts vai dziednieks atbrīvos viņus no kaitēm, kas īstenībā atrodas viņu apziņā, nevis fiziskajā ķermenī. Ja kāds grib izmainīt savu dzīvi, tad būs jāsāk no sevis. Un šeit nebūs īso ceļu un burvju nūjiņas. Piedzimt – tas vēl nenozīmē būt par cilvēku. Arī dzīvnieki dzimst, vairojas un mirst katru dienu. Būt par cilvēku nozīmē zināt sevi, mīlēt un dot. Varbūt izklausās vienkārši, bet kāpēc tikai dažiem tas ir izdevies?

Dzīvei ir tikai viens mērķis, un tas ir – sasniegt apgaismību. Kas ir apgaismība? Tā ir dzīve, brīva no ciešanām. Tā ir bauda no katras izdzīvotās dienas. Tas ir prieks un smiekli par to, cik mēs visu brīžiem uztveram nopietni. Bet dzīve nav nopietna. Tā ir spēle, un tai nav noteikumu. Pienāk brīdis, kad tu pats izdari izvēli neizvēlēties. Tev ir jāatlaiž un jāpieņem.

Kamēr tu domā, ka zini, tu īstenībā neko nezini. Kad tu saproti, ka tu neko nezini, tad viss notiek pats no sevis. Kamēr tu meklē kaut kur aiz trejdeviņiem kalniem sevi, Dievu, skolotāju – viss apstājas. Jo tu par tālu esi aizgājis. Atgriezies mājās. Atļauj beidzot dzīvei tevi vest. Bet tu nezināsi, kur. Katra nākamā diena būs kā brīnums. Pazudīs pagātne. Nebūs arī nākotnes. Tikai šeit un tagad mirklis. Tā ir meditācija. Tas ir iekšējais klusums. Tā ir apziņa. Tas ir viss un nekas kopā. Tā ir apgaismība.

Ir divas acis, kas raugās uz āru, un trešā acs, kas vērsta uz iekšu. Ir vai nu prāts, vai intuīcija. Abi nemēdz pastāvēt kopā. Tukšo domu muldoņu galvā nomaina intuīcija. Tad iekšējais dialogs ar sevi apstājas.

Liekas zināšanas piesārņo prātu un rada vēl vairāk jautājumu un ciešanu. Prātam nekad nav gana. Tas ir izsalcis pēc vēl un vēl. Ir jāiemācās būt par sava prāta meistaru, nevis kalpu. Ir jāieslēdz iekšējais vērotājs, un domu kļūs arvien mazāk un mazāk.

Nekas nav ne apslēpts, ne mistisks, ne ezotērisks – ir tikai plašāka pasaules uztvere. Skatiens, kas vērsts uz iekšu, redz atbildes uz visiem jautājumiem. Pēc tam pazūd arī jautājumi, un iestājas klusums. Acis, kas kaut reizi ir redzējušas gaismu, vairs tumsu nepazīs.

Pašizpausme ir tas, kas tevi baro un palīdz dzīvot. Katram ir iedzimts talants. Tas var izpausties ne tikai ar vārdiem, bet arī caur kustību, mūziku, mākslu, rakstīšanu vai dziedāšanu. Talants ir tas, ko tu darītu pat par brīvu, pat tikai priekš sevis. Bet talants nepieder tev. Ar to ir jādalās, tikai tad tas attīstīsies, lai pārdzīvotu pat tevi.

Negatīva domāšana rada negatīvus ieradumus – tukša runāšana, aprunāšana, vērtēšana un nosodīšana. Katram liekas, ka viņš zina, "kā jābūt", bet realitāte bieži vien ir citāda. Caur muti tiek zaudēts daudz enerģijas. Saki tikai patiesību. Ja nezini, ko teikt, tad klusēšana tiešām ir zelts.

Katrs no mums ik minūti mainās, neviens šodien nav vairs tāds kā vakar. Tu nepazīsti sevi, tāpēc tu nevari pazīt otru. Skaties uz citiem katru dienu ar jaunām acīm. Ja tu mainies, tad visa pasaule mainās tev līdzi.

Sirds ceļš – tas vienmēr ir vidusceļš. Harmonija ir vajadzīga itin visā. Ja neesi mīlējis, tu neesi dzīvojis. Atdod visu par vienu dienu mīlestībā. Atpakaļceļa vairs nebūs. Kurš redzējis debesis, to nenovilksi vairs atpakaļ pie zemes. Spārni nesīs augstu.

Kas ir īsts draugs? Tikai tev līdzīgais. Kad skaudības, naida un atkarības indes vairs negrauž sirdi. Viens ceļš ejams, mērķis tas pats. Ja paklūp, otrs padod roku, un vairāk nekas. Palīdzēt var tikai tas, kurš pats sev ir palīdzējis.

Mīli sevi. Ja pats sevi nemīlēsi, tad kāpēc lai citi tevi mīlētu? Upura loma pieder vājajiem. Parasti prasa tie, kam pašiem nav, ko dot. Kad tevis ir daudz, tad tu vari dalīties. Kad tu mīli, tu esi mīlestība. Tādos brīžos tu līdzinies Dievam, tu esi radītājs.

Drosmīgais dara nevis tāpēc, ka nejūt bailes, bet tāpēc, ka neļauj tām pār sevi valdīt. Bailes var pārvarēt tikai ar darīšanu, nevis ar domām.

Negativitāte vēl vairāk vairo negatīvo. Šeit var izdarīt apzinātu izvēli – nekaitēt. Jāiemācās strādāt ar sevi, savu raksturu, emocijām un iekšējo agresiju. Pieņemt lēmumus un darīt tikai tad, kad dusmas norimušās.

Iekšējais spēks rodas, kad tu neļauj vairs manipulēt ar sevi. Tu esi brīvs no morāles, reliģijas un politikas sloga. Tu esi tāds, kāds īstenībā esi. Tu neizliecies un nevalkā maskas. Tu zini, kā pateikt nē un kad jāatbild ar jā. Tu esi unikāls. Ego mēģina vairot ciešanas, parādot to, kā tev nav. Tikai muļķis iekrīt tādās lamatās. Siers, lai cik gards izskatītos, tomēr nekad nav par brīvu.

Ir tikai viena enerģija, un tā ir seksuālā. Tas, kurš neatzīst savu seksualitāti, noliedz pats sevi. Sekss var dot augstāko baudas pakāpi, ko var sniegt fiziskais ķermenis. Orgasms uz mirkli izdzēš laiku, ego un tevi. Tikai dažiem ir izdevies tikt pāri seksa fiziskajai pusei, pietuvinoties tā garīgajai būtībai. Seksā var gan pazaudēt, gan atrast sevi.

Lielākā daļa cilvēku veido attiecības, balstoties uz seksuālo vēlmju apmierināšanu. Vīrietis izmanto sievieti, sieviete izmanto vīrieti. Daudzi savu seksuālo neapmierinātību noslīcina atkarībās – ēšanā, izklaidēs, internetā, azartspēlēs, alkoholā vai narkotikās. Citi mēģina apspiest sava fiziskā ķermeņa vajadzības, neradot sevī neko vairāk kā tikai perversiju.

Tas, kurš pats sev ir interesants, nekad nejutīsies vientuļš. Viņam būs labi gan vienatnē, gan kopā ar citiem. Iekšējo tukšumu neaizpildīt ar naudu, skaistām drēbēm, mašīnām vai seksu. Ir jāpiepilda sevi ar savu būtību. Tikai tādai bagātībai ir vērtība.

Daudziem liekas, ka fiziskais ķermenis ir miskaste, kurā var mest iekšā visu, kas pagadās pa rokai. Sākot no grūti sagremojamas pārtikas, alkohola un cigaretēm un beidzot ar naidu, ikdienas ziņām, baumām un citu nevajadzīgu informāciju. Ja tas, kas nokļūst tev vēderā, kaut kad varbūt vēl iznāks laukā, tad tas, kas ir nokļuvis tavā prātā, paliks tur uz visiem laikiem, iesaldēts zemapziņas dzīlēs un atmiņās par pagātni.

Viss, kas nav nepieciešams fiziskajam ķermenim, ēd tā enerģētiku no dienas dienā. Tāpēc daudzi izjūt enerģijas trūkumu. Tā tiek zaudēta ielaistajās veselības problēmās, saskarsmē ar "nelabvēļiem", tukšā runāšanā, liekās aktivitātēs, domās par vecajiem labajiem laikiem, raizēs par nākotni, nemīlētā darbā un sen savu aktualitāti zaudējušās attiecībās.

Fiziskais ķermenis ir durvis uz augstāko iespēju šajā dzīvē – uz apgaismību. Vai tās tiks atvērtas vai nē, atkarīgs tikai no tevis. Šī dzīve var būt vai nu pēdējā, vai kārtējā garām palaistā iespēja. Bailes no nākotnes un materiālo vērtību zaudēšanas – tās īstenībā ir bailes no nāves. Tās būs tik ilgi, kamēr beidzot sāksi dzīvot – šeit un tagad.

Raksts sagatavots pēc pašizaugsmes kursa "Kā atrast sevi – 7 čakras" materiāliem. Vairāk par kursu var uzzināt šeit.