– Sveiks, Vladislav, grūti tevi Latvijā noķert, bet re, kā mums sanāca! Prieks tevi redzēt, un paldies, ka savā ceļojumiem piepildītajā grafikā atradi mirkli mūsu sarunai. Šamanisko deju un mūzikas festivālā tu vadīsi ceļojumu spēka dzīvnieka meklējumos. Izklausās ļoti interesanti, bet ne visiem skaidrs, ko tas varētu nozīmēt.
Spēka dzīvnieka meklējumi ir piederīgi šamanisma praksei, taču dažkārt es tieku dēvēts par pareizticīgo šamani, tādēļ mana metodika ietver gan psiholoģiju, gan kristietības skatījumu. Labestības un mīlestības redzējumu. Es piedāvātu šādu raksturojumu – mēs meklējam savus spēka dzīvniekus. Tos, kuru mums pietrūkst.
Reizi pa reizei man vaicā – totēmiskie dzīvnieki eksistē paši par sevi vai tie mīt mūsos? Uz to atbildēšu šādi – manuprāt, mūsos ir pilnīgi viss. Ikvienā no mums mājo absolūti viss! Taču neesam raduši to pielietot – izmantojam vien daļu savu spēju un iespēju.
Totēmiskais dzīvnieks ļauj rituāli iegremdēties sevī – dzīlēs, ko šamaņi dēvē par garu pasauli. Ienirstot sevī, šie dzīvnieki paši mūs uzmeklē. Nav būtiski, vai tie parādās mitoloģisku vai dabā sastopamu radību veidolā.
Atbilstoši šamanisma tradīcijai, ar tiem pienāktos cīkstēties. Es piedāvāju ar tiem sadraudzēties un tos iemīlēt. Tad, pirmām kārtām, cilvēks sāk apzināties šīs īpašības sevī, kas mēdz būt pārsteidzoši jauks atklājums. Un, otrkārt, viņš sāk tās īstenot – sastaptā dzīvnieka īpašības pielietot savā dzīvē.
Piemēram, jutos izbrīnīts, jo iniciācijā pie manis ieradās zutis. Kad jaunībā vēl makšķerēju, gadījās noķert arī pa kādam zutēnam. Interesantākais, ka es tos vienmēr ļoti žēloju. Zutis, ierodoties pie manis kā totēmiskais dzīvnieks, atklāja, ka sevi vienmēr tiku uzskatījis par sprinteri, kurš spējīgs uz pilnīgu atdevi īsajās distancēs, taču nav izturīgs tālajās. Par zušiem man zināmas tiem piemītošās izcilās izdzīvošanas spējas. Tie var ilgi iztikt bez ūdens. Zutim piemīt arī lieliska intuīcija: ja to izmet krastā, zutis intuitīvi sajutīs, kurā virzienā jārāpo, lai atgrieztos ūdenī. Tas palīdzēja noticēt, ka arī man pašam piemīt "garo distanču skrējēja" īpašības.
Atceros, vienā no šādām iniciācijām sieviete sajutās kā pantera. Vajadzēja redzēt viņas gaitu, pārvietojoties kā šim dzīvniekam. Katrs sev piesaista ko citu. Kāds var kļūt par ezīti. Atkailināta dvēsele, kas aizsardzībā paļaujas uz adatām. Nav jau svarīgi – var sajust sevi kā sfinksu, pūķi, kuru nemaz nav. Saproti? Tā vai citādi iespējams pabarot šīs savas īpašības. Tur jau tā sāls.
– Totēmiskais dzīvnieks, reiz sastapts, kļūst mans uz mūžīgiem laikiem vai var mainīties?
Paldies par jautājumu! Zini, tas vienlaikus mainās un nemainās. Kā es to domāju? Manuprāt, totēmiskais dzīvnieks, reiz ieradies, paliek ar tevi visu mūžu. Parasti piedāvāju noteiktus uzdevumus, vingrinājumus. Izjūtam totēmiskā dzīvnieka kustības, nereti ļaudis darina sev amuletus... Piemēram, lāča nagu... Var arī uzzīmēt, sacīsim, zivtiņu. Tas kalpo kā nemitīgs atgādinājums. Manuprāt, tā ir personības īpašība, dvēseles īpašība, ko izzvejojam no savām dzīlēm. Turpmāk uz to vienmēr var paļauties. Ja patrāpījies kāds negants zvērs, kas visiem draud uzbrukt, tas nebūt nevajās visu mūžu. Dažkārt varu izmantot šo īpašību, citkārt to nedarīšu. Proti, īpašība paliek ar mani uz visiem laikiem, taču to var arī nepielietot.
Es vadu cauri trim pasaulēm, trim stihijām – Ūdens, Gaisa un Zemes stihijai –, ko apdzīvo trīs veidu dzīvnieki. Reizēm ļaudis iziet tām cauri, bet nākamajā apmācībā, nākamajā mistērijā pie viņiem ierodas citi dzīvnieki. Viņus uzmeklē jaunas iespējas...
– Jauni spēki, jauna izpratne...
Jā, taču līdztekus spēkam un izpratnei tas ir arī jauns veidols. Viena lieta ir apgūt dzīvi kā ezītim, savelkoties kamoliņā, noslēpjoties aiz saslietām adatiņām. Gluži kas cits ir būt hameleonam, mainot krāsojumu, lai neviens nenodarītu pāri, neviens neapēstu, neviens nepamanītu. Pēc tam pie tevis varbūt ieradīsies lācis, kas mūsu platuma grādos ir pats stiprākais zvērs (lauva dzīvo citos platuma grādos, pie mums tie ir lāči, kam ne no viena nav jābaidās). Bet varbūt atnāks zilonis. Mēs pieņemam visu šo raksturu pilnību, mijiedarbību ar pasauli. Varu soļot kā zilonis – jūs mani sitat, grūstāt, bet patiesībā man nospļauties. Stampāšos tik tālāk.
Kas zina, kļūšu par pelīti. Varētu domāt – ko nu tāda pelīte? Taču es nemanāmi dzīvošu – pats pēc sava prāta, aliņā noslēpies. Tā ir visa šo lomu, totēmisko dzīvnieku daudzveidība. Tomēr ikviens, ja vēlas, var palikt pie viena izraudzītā. Sadzīvot, izveidot amuletu. Šamaņi mēdz sacīt – es esmu tas un tas.
– Iespējams, vēl neesmu teicis, bet mums radusies kāda doma – pēc sastapšanās ar spēka dzīvnieku Rishi vedīs mūs tālāk – dzīvās mūzikas pavadībā izdejosim katrs savu totēmisko dzīvnieku.
Paklau, tiešām interesanti! Varēsim visu savienot. Tā jau arī ir. Vispirms apgulsimies uz zemes, vēl atrodoties šajā pasaulē. Pēc tam palīdzēšu iegremdēties garu pasaulē. Izstāstīšu, kā atšķiras dažādas vides, – ūdens, gaisa, zemes vide. Lai nerastos apjukums. Pēc tam izvedīšu virspusē, kā tas parasts šādās apmācībās. Pabrīdināšu, ka skanēs mūzika, un atkārtosim dzīvnieka kustību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
