Zaudēt un iegūt. Mammas pieredze par mazuļa zaudēšanu un iedrošināšanos laist pasaulē vēl bērnus  (1)

Evita dalās pieredzē jeb vēlas iepazīstināt ar turpinājumu rakstam Roberts brālīti tā arī nesatika un nesagaidīja mājās. Tas ir stāsts par mazuļa zaudējumu, kurā viņa dalās atklāsmēs par Rainera zaudēšanu. Nu tapis turpinājums, kas, cerams, iedrošinās arī citas sievietes, kuras, iespējams, pēc mazuļa zaudēšanas ir pakļāvušās bailēm, šaubām, neticībai. Evitas stāsts ir pierādījums, ka viss ir iespējams, ja vien…

"Pēc bērniņa zaudējuma daudzi teica – tev taču vēl būs bērni! Un tieši tas ir tas, ko es vismazāk spēju iztēloties un kur nu vēl cerēt. Šis teikums manī izraisīja dusmas, nevis sniedza mierinājumu vai deva cerību. Mums ar vīru vajadzēja laiku, vajadzēja izsāpēt un sadziedēt sāpi, vajadzēja pieņemt un piedot sev. Un tomēr tas notika! Elza (šobrīd trīs gadi) ieradās skaistās, dabīgās dzemdībās, kas arī bija īsts brīnums, jo pirms meitiņas bija ķeizars. Vecākais dēls Roberts (septiņi gadi) arī dzima dabīgās dzemdībās, bet Rainers, ar kuru kopā bijām vienu mēnesi, tika ķeizarots.

Visu laiku sapnī redzēju, ka esmu gaidībās, ka man būs meita, bet es izmisusi kliedzu – NĒ! Jo man ir bail! Un tomēr kādā brīdi, kad iedomājos, ka Elza tur uz mākoņa maliņas gaida un nevar sagaidīt, nolēmu iet tam cauri, nolēmu paļauties. Esmu pateicīga, ka mana vēlme satikt meitiņu bija lielāka par manām bailēm un šaubām. Protams, tās darīja savu un prāts izpildījās, cik vien tam jaudas, bet man palīdzēja iepriekšēja pieredze – kad biju sapratusi, ka katrs zaudējums nes līdzi ieguvumu un ka vienīgais, ko varam pazaudēt, tā ir paša dvēsele un tās ilgas, pārējais viss ir pieredze, kura liek augt un mainīties.

Gaidību laikā palīdzēja lūgšanas un ticība. Skatoties uz Elzu, kas ir īsts dzīvesprieka avots un, skatoties uz to, kā viņa bauda dzīvi, varu apgalvot, ka tas viss – atkal iet cauri gaidību laikam – ir bijis tā vērts un pat vairāk, jo pozitīvā pieredze dziedina visvairāk. Protams, palīdz laiks, lūgšanas, meditācijas un sapratne, bet visvairāk palīdz pozitīva pieredze.

Kad izdzīvojām sēru laiku, mācītājs Linards Rozentāls teica, ka mēs jau vēl nezinām, kur tas mūs var aizvest. Iespējams, tas var aizvest uz kaut ko daudz labāku, nekā gaidām. Lasīju līdzīgus dzīvesstāstus, kur vecāki teica – esam pateicīgi, ka tas ar mums notika. To nespēju ne pieņemt, ne izprast. Bet, ejot laikam, arī mūsu ģimenē atklājās lielāka kopbilde, ka tas viss ir noticis – lai mēs piedzīvotu daudz krāsaināku dzīvi, nekā tas bija mūsu iztēlē.

Un viens no šiem skaistākajiem notikumiem ir arī tas, ka no šīs lielās tumsas izdevās iznākt ar daudzām atziņu pērlēm, kuras sniedza mierinājumu un atbildes uz neskaitāmajiem jautājumiem, jo vecā pasaule un pasaules uztvere sabruka. Šīs atziņas apkopoju un izdevu grāmatā "Dvēseles čuksti", kas iznāca, pateicoties apgādam "Zvaigzne ABC" un tās projektu vadītājai Meldrai Āboliņai, jo viņas sirds atsaucās. Un, izrādās, šīs atbildes sniedz kādu atbildi un dziedināšanu arī citiem cilvēkiem. Grāmatiņa iznāca pirms gada un šajā laikā esmu saņēmusi iedvesmojošas pateicības vēstules un pateicības vārdus par "Dvēseles čukstiem".

Grāmata ir veltījums zvaigžņu bērnu un eņģeļu bērnu vecākiem – māmiņām, tētiem, viņu brāļiem un māsām. Šī grāmatiņa ir kā vēstule no Dieva, no manas sarunas ar Dievu laikā, kad ar ģimeni gājām cauri sērām un zaudējuma sāpēm, un galvā skan simtiem jautājumu ik brīdi un nezini, kur rast mieru un mierinājumu. Nezini, kā lai sadziedē brūci, kura briesmīgi sāp un atgādina par zaudēto.

Nav svarīgi, vai mēs kopā ar savu bērnu esam pavadījuši tikai pāris nedēļas puncī, mēnesi pēc dzemdībām vai 50 gadus. Mēs esam satikušies. Mēs esam viens otru izmainījuši, pieskaroties ar mīlestības spārniem. Šāda pieredze atver dvēseli, lai mēs spētu to sadzirdēt. Klusums spēj dziedēt sāpes. Un, beidzot nonākuši klusumā, mēs dzirdām savu dvēseli un Dievu. Beidzot mēs spējam ieraudzīt lietas to patiesajā gaismā, jo mūsu dvēseles gaisma izgaismo."