Georgs un Līva – neredzīgi jaunieši, kuri noliek uz pauzes ierēdņus un sabiedrību  (5)

Kad notiek mūsu sarunas, Līvai izlaidums jau bijis, atestāts kabatā, bet Georgs vēl tikai gatavojas izlaidumam, turklāt atklāti stāsta, kā dodas uz svinīgā pasākuma mēģinājumiem, tostarp trenējoties izlaiduma valsim. Tagad, kad raksts publicēts, valsis nodejots, arī Georgam oficiālais papīrs par pamatskolas pabeigšanu noglabāts pie citiem svarīgiem dokumentiem. Prieks par rezultātu ir gan pašiem, gan vecākiem un pedagogiem. Abi jaunieši faktu, ka kārtoja eksāmenus, neuzskata ne par ko īpašu, pretēji daudzu citu uzskatiem, jo kā nu ne, Braila rakstā eksāmenu lapu skaits dubultojās un arī to kārtošanai piešķirtais laiks abiem tika dots divtik lielāks, tas gan viss nemaz netika izmantots.

Ar Georgu un viņa mammu Aiviju sarunājamies pa tālruni, bet ar Līvu tiekos klātienē, viņu ģimenes mājā Babītē, lietainā dienā, kad iepriekš norunātā intervija piemājas dārzā jāpārceļ uz omulīgo virtuvi. Par abiem jauniešiem raksturojumu sniedz arī viņu skolas vadība. Mērķtiecība, pozitīvisms, labestība un inteliģence – tā abus jauniešu raksturo pedagogi, un es pilnībā varu piekrist ikvienam vārdam. Turklāt gan Līva, gan Georgs saka: "Mēs esam tādi paši kā mūsu vienaudži, nekādas atšķirības".

Georgam bija četri gadi, kad viņš dzēra rīta kakao. Kā jau bērns, nedaudz paspēlējās ar tējkarotīti, un tās kātiņš trāpīja zēnam acī. Sākumā, protams, neviens neapjauta, cik liktenīgs būs šis rīts mazā Georga dzīvē, bet actiņai kļuva arvien sliktāk. Arī ārsti sākumā īpašu uzmanību nepievērsa, kamēr nesākās iekaisums. Pēc tam jau sekoja vairākas operācijas. Pēc mammas stāstītā, operācijā Krievijā tika nolemts traumēto aci izņemt, cerot saglabāt otru, taču iekaisums bija aizgājis par tālu. "Tā bija ārstu nolaidība ilgā laika periodā. Kamēr mums bija līdzekļi, braucām pie ārstiem uz Krieviju, bijām Londonā. Cīnījāmies, lai Georgs vismaz kaut ko redzētu, atdevām visus līdzekļus. Mēs pat nepieļāvām domu, ka dēls varētu neredzēt. Bet tad jau tu sāc domāt, tad jau atlika vien samierināties," stāsta Georga mamma.

Pienāca laiks, kad Georgam bija jāsāk skolas gaitas, bet zēnam jau tad bija ārsta norīkojums mācībām Strazdumuižas internātvidusskolā. "Aizbraucām uz turieni paskatīties, un es pateicu, ka mans dēls te nepaliks. 27. augustā piezvanīju Vaivaru pamatskolas direktorei, izstāstīju situāciju un viņa teica: "Brīnišķīgi, mēģināsim, tas arī mums būs izaicinājums"," atminas Aivija. Un Georgs 1. klasē sāka mācīties parastā skolā, lai gan jau tad, septembrī, redzēja vairs tikai ēnas, bet paguva iemācīties visus burtus. Bet jau decembrī Georgs redzi zaudēja pilnībā. "Es pat nepaguvu iepazīt visus klasesbiedrus," stāsta Georgs, turpinot, ka vispār visus šos gadus klasesbiedri esot bijuši ļoti draudzīgi.

Aivija atceras, ka lēmumu Georgu laist parastā skolā, toreiz Strazdumuižas internātvidusskolas skolotāji vērtējuši kā pārsteidzīgu, sakot, ka "daudzas mammas jau šādi ir ākstījušās". Un tomēr – Aivijas "ākstīšanās" ir noslēgusies ar ļoti pozitīvu rezultātu – dēls ir dzīvojis mājās, apmeklējis skolu kopā ar redzīgajiem, kuri, savukārt, ir iepazinuši citu pasauli jeb bērnu, kurš pasauli jūt citādi.

Baiba Paleja toreiz gaidīja dvīņus – divas meitenes, kad atklājās traģiska ziņa. Viena no mazulītēm bija tik aktīvi kustējusies, ka bija nožņaugusies savā nabassaistē, mirusi, un sākās asins saindēšanās – gan otrai mazulītei, gan topošajai mammai. Mūsu sarunas laikā šī bija pirmā reize, kad patiesību līdz galam uzzināja arī pati Līva. Baiba, taujāta par meitas redzes zudumu, sacīja: "Labi, Līva jau ir pietiekami liela, lai būtu gatava to uzzināt." Sarunā visu laiku piedalījās gan pati Līva, gan mamma, bet meitene šo vēsti uzņēma mierīgi, it kā visu būtu jau zinājusi. Tad, kad atklājās fakts par vienas mazulītes nāvi, 27. grūtniecības nedēļā mammai veica ķeizargrieziena operāciju. Līva bija ļoti vārga, aptuveni mēnesi ārsti cīnījās par viņas dzīvību. "Līvai redze tika sabojāta ar skābekļa masku," stāsta mamma, bet "tā laika emocijas jau ir pārstrādātas, tagad atskatos tikai uz to labo".

Līva, kā jau priekšlaicīgi dzimis bērns un neredzīgs, attīstījās lēnāk nekā citi viņas vienaudži. "Vēlāk sāka staigāt, runāt, Līviņa gāja speciālajā bērnudārzā, kur viņai arī mācīja visas tās prasmes, kas nepieciešamas neredzīgajiem. Pirmie gadi bija ļoti grūti. Jā, Līvai tika veikta arī lāzeroperācija acīm, taču daktere mūs nebaroja ar veltīgām cerībām. Citi brauca uz ārzemēm, konsultējās, taisīja operācijas, bet ārste mums ieteica lieki netērēties, labāk šo naudu ieguldīt Līvas attīstībā," atminas Baiba.

"Nevaram teikt, ka esam samierinājušies ar situāciju, bet esam iemācījušies sadzīvot. Protams, ka mēs un Līva grib redzēt, un mēs arī visu laiku sekojam līdzi jaunākajām tehnoloģijām un ja vien būs kāda cerība, iespēja, darīsim visu, lai, iespējams, Līvai redzi atgrieztu. Bet laikam jau tas viss nav tik vienkārši, jo, ja būtu, pasaulē nebūtu neredzīgu cilvēku," atzīst Līvas mamma.

Aivija uzslavē Vaivaru pamatskolu par uzdrīkstēšanos, par pretimnākšanu, jo bez tās nevarētu. Georgam ik pa laikam bijuši asistenti, kas pavada uz skolu, sākums bijis grūts, bet zēns ātri apguvis Braila rakstību un tad jau viss aizgājis, viņam ir tik plašs interešu loks, ka mācībās vienmēr labi gājis. "Jā, izpratnei ir jābūt, tāds mums ceļš ir bijis – caur ērkšķiem uz zvaigznēm," atzīst mamma, kura nevienā brīdī sarunas laikā nesaka, cik grūti un rūgti bijis apjaust, ka dēls neredzēs. Emocijas jau esot izsāpētas un tagad tikai jāvirzās tālāk.

"Viegli jau skolai nav, un arī sabiedrības izpratne par iekļaujošo izglītību tikai tagad sāk veidoties. Esmu izveidojusi biedrību neredzīgiem bērniem un vecākiem, lai veiksmīgāk darbotos šajā jautājumā, organizējam arī dažādus līderības kursus. Un kas ir svarīgākais – jautājums, kurš ir lielāks ieguvējs, ka šāds bērns mācās parastā skolā, pastāv atklāts, iespējams, tieši redzīgie gūst priekš sevis daudz vairāk," uzskata Aivija.

Georgs 9. klases eksāmenos saņēmis augstus vērtējumus – Latvijas vēsturē – 10, matemātikā – 9, latviešu valodā – 8, bet angļu valodā – 6. Par angļu valodu Georgs pats īsti nav apmierināts, bet nekas, tūliņ viņam būs iespēja uzlabot savas angļu valodas zināšanas, jo viņš konkursā ir vinnējis tiesības veselu mācību gadu mācīties ASV bez maksas. Nē, tas nebija maziņš konkursiņš neredzīgiem bērniem, Georgs piedalījās plašā, starptautiskā konkursā, un tā organizētāji par viņa veselības problēmām uzzinājuši tikai pēc pirmās kārtas. Konkursā arī nav vērtētas bērnu angļu valodas prasmes, bet gan līderisma īpašības, un tādas Georgam netrūkst, to atzīst gan viņa mamma, gan pedagogi.

"Sākumā es braukšu uz nometni Moldovā, tur satiksies visi konkursa uzvarētāji, un tad visi lidosim uz Vašingtonu, kur mūs visus jau tālāk nosūtīs pa atsevišķām viesģimenēm un skolām. Es gan ar savu viesģimeni vēl neesmu sazinājies, bet gan jau vēl pagūšu, jo tikai pirms pusotras nedēļas uzzinājām, ka esmu ticis," priecīgi stāsta Georgs. "Mana skola būs Minesotas Neredzīgo akadēmija, tā ir skola neredzīgajiem. Bet tas ir labi, varēšu gūt jaunu pieredzi, jo es zinu, kā ir mūsu Strazdumuižas internātvidusskolā, kā ir mācīties parastā skolā un tagad redzēšu, kā ir tur. Redzēšu jaunākās tehnoloģijas, kādas pieejamas neredzīgajiem, un pēc tam varēšu savas zināšanas un pieredzi atvest uz Latviju," par gaidāmajiem notikumiem stāsta Georgs.

Uz ASV Georgs dosies viens pats. Tiesa, programmas īstenotāji piedāvājuši jaunietim līdzi ņemt savu uzticamo draugu un pavadoni Vācu aitu sugas suni Hēru, kuru Georgs pats sadarbībā ar kinologiem iemācījies kļūt par profesionālu neredzīgā pavadoni, tomēr Hēra "paliks sargāt valsti", tā Georga mamma. Un vēl programma liedz kādiem radiem vai draugiem zēnu apciemot tālajā zemē, kā arī Georgs uz Latviju drīkstēšot vien braukt ārkārtas situācijā, piemēram, ja smagi saslimtu kāds tuvs cilvēks. Bet neviens Georga ģimenē tādas domas nedomā, Georgs esot ļoti patstāvīgs, lai tiktu galā ar visu.

Tomēr Georga mammai ir neliels rūgtums saistībā ar asistenta pakalpojumu saņemšanu: "Asistents ir iekļaujošās izglītības stūrakmens. Esmu pārliecinājusies - ja neredzīgajiem ir asistents, viņš spēj visu, kaut lidot kosmosā! Tomēr pašlaik Georgam no janvāra asistenta nav, tas nozīmē, ka viņam teorētiski būtu jādzīvo četrās sienās, jo Jūrmalas domes Labklājības pārvaldei diemžēl nav elementāras izpratnes šajā jautājumā un nav cita varianta, kā taisīt akcijas, kur tiek ierēdņiem aizsietas acis, lai viņi spētu iejusties neredzīgu cilvēku ikdienā."

Jā, Georgs arī ārpus skolas dara tādas lietas, kas pat dažam labam redzīgajam iedvestu bailes. Jaunais puisis profesionāli nodarbojas ar ūdensslēpošanu un jāšanas sportu. "Ar ūdensslēpēm braucu no maija līdz oktobrim, vidēji trīs vai četras reizes nedēļā, bet ar jāšanas sportu nodarbojos visu gadu, pārsvarā gan ziemā, jo vasarā zirgiem mēdz uzklupt knišļi, tad dzīvnieki paliek tramīgi," stāsta Georgs. Pērnvasar Georgs piedalījies ūdensslēpošanas sacensībās un starp visiem dalībniekiem ieguvis 8. vietu lēkšanā pār viļņiem. Jāpiebilst, ka visi pārējie dalībnieki bija redzīgi.

Jāšanas sportā iepriekš Georgs startējis sacensībās lēkšanā pāri šķēršļiem, bet nu tomēr pārgājis uz zirgu iejādes mākslu. Novinnējis sacensības Krievijā, Irkutskā, Georgam kā balva tika pilnībā apmaksāti treniņi. Savukārt ūdensslēpošanā Georgu ievilinājis kāds ģimenes paziņa, kuram pieder ūdenssporta bāze. "Sākumā mēģināju ar pūsli, bet tad viņš pateica, ka ar pūsli brauc tikai lohi, tā es sāku slēpot," dzīvespriecīgi stāsta Georgs. Šogad Georgs piedalījās arī "Sipro skrējienā".

Georga mamma pieļauj, ka ūdensslēpošana dēlam tik labi padodas, ka viņš vienkārši neredz tās iespējamās briesmas, viņš nebaidās. Bet patiesībā, "ir lietas, ko Georgs izdara pat labāk nekā redzīgie". Mammas automašīnai akumulatoru arī palīdz "saķimerēt" tieši Georgs, un vēl viņš programmē, daudz lasa, klausās grāmatas tad, kad "piņķerējas ar tehniskām lietām".
Georgs noteikti plāno studēt, viņš domā, ka studijas varētu būt saistītas ar mārketingu, lai palīdzētu mammai vadīt organizāciju, kas, savukārt, sniegtu plašākas iespējas šādiem bērniem un jauniešiem.

Lai gan bērnībā Līva attīstījās lēnāk par saviem vienaudžiem, meitene drīz viena panāca un pat apsteidza daudzus. Mamma domā, ka viņas attīstībā liela loma ir mūzikai, ar to Līva sāka nodarboties jau agrā bērnībā. Pērn meitene pabeidza mūzikas skolu, apgūstot klavierspēli, bet šajā mācību gadā atkal iestājās mūzikas skolas 1. klasē, lai sāktu mācīties saksofonu.

Līva pēc bērnudārza pabeigšanas sāka mācīties Strazdumuižas internātvidusskolā. Ģimene dzīvo Babītē un tā sešus gadus vecāki meitu ik rītu veda uz Juglu un ik vakaru – mājās. Bet tad ģimenē nolemts, ka Līva darba dienās paliks internātā. "Tas nebija vienas dienas lēmums, neviens Līvu nespieda tur palikt. Viņai bija grūti katru dienu tik ilgas stundas pavadīt automašīnā, Līvai bieži sāpēja galva, tādēļ visi kopā izlēmām, ka Līva dzīvos skolā uz vietas," skaidro mamma. Tas arī meitenei iemācīja būt patstāvīgākai, jo visu laiku klāt nebija vecāku un māsu, kas var palīdzēt, tāpat Līvai palika daudz vairāk laika mācībām.

Tiesa, kad Līva sāka dzīvot internātā, viņa pat nokļuva slimnīcā. Pati meitene domā, ka stresa dēļ, bet mamma gan norāda, ka gan jau tas bija straujas augšanas rezultāts. Tagad jau Līva pieradusi un tīri labi iejutusies, jo mājās bieži vien māsas neļaujot būt tik vientuļai, cik gribētos.

Jā, Līvai ir vēl trīs māsas. "Ar Līvu bijām tik daudz visu ko darījuši, ka gribējās būt parastiem vecākiem," par ģimenes lēmumu kuplināt bērnu skaitu stāsta Baiba. Līvas māsai Laumai tagad ir 11 gadu, Lotei – septiņi, bet mazajai Danai – trīs. Mamma domā, ka māsu ienākšana ģimenē ir palīdzējusi visiem – gan Līvai, gan māsām. "Līvai ir nosliece uz vientulību, bet māsas to pieļauj arvien mazāk. Bērni ir mūsu garīgā veselība," saka mamma Baiba, kura apliecina, ka kopš Līvas dzimšanas ir nācies bieži domāt par emocionālo veselību. Bet ģimene vienmēr Līvai ir mācījusi, ka viņa ir tieši tāda pati kā citi bērni.

Līvas kaislība ir mūzika, bet nu ģimene sāk domāt, kurā virzienā jaunieti tālāk virzīt, jo, piemēram, izglītība mūzikā uzliek dažādus šķēršļus, kas Līvai nav pa spēkam. Elementāri, jebkurā mūzikas izglītības iestādē jaunajiem mūziķiem jāmuzicē orķestrī, taču Līva neredz, viņa neredz diriģentu. "Jāsāk pārdomāt, vai mūzika Līvai nevar palikt vienkārši kā hobijs un jāmācās kāda specifiska lieta," prāto mamma. "Jādomā par ko tādu, kur izmantot Līvas plašo interešu loku un spējas. Viņai ir fenomenāla atmiņa, viņai patīk un padodas svešvalodas, meiteni aizrauj ķīmija, fizika," stāsta mamma. Tieši tad, kad Līva sākusi izprast fizikas un ķīmijas likumus, meitene pārstājusi tik ļoti baidīties no trokšņiem, kas dzirdami visapkārt. Vēl pirms tam Līva baidījusies pat no automašīnas trokšņiem, uz salūtiem ģimene gan joprojām neiet, Līva vienkārši nespēj iedomāties, ko rada šīs skaņas, kā tās vizualizēt.

Jo ilgāk runājamies, jo šķiet, ka Līvu interesē pilnīgi viss, viņa aizrautīgi stāsta par to, kā "skatās" dokumentālās filmas, kā savu viedtālruni pārslēgusi lietošanai grieķu valodā un kā pēc tam izbūrusies cauri, lai atkal pārslēgtu uz dzimto valodu, viņa pērnvasar studējusi biezas vārdnīcas, viņa nodarbojas ar rokdarbiem, keramiku un viņai ir lieli plāni nākotnei.

Arī lēmums par eksāmenu kārtošanu kopā ar redzīgajiem Līvai nešķiet nekas tāds. Viņa pat sarunas beigās atzīstas, ka "vispār nav labi lielīties", bet Līva nelielās, patiešām. "Mums bija svarīgi sakārtot emocionālo veselību, cik ļoti viņa atšķiras vai neatšķiras mācībās no redzīgajiem bērniem. Viņa ir tādi pati kā visi, to mēs mācām un izmantojam visas dzīves sniegtās iespējas. Ticam, ka Līva varēs studēt ārzemēs, un šie 9. klases eksāmeni bija tikai kā mēģinājums – salīdzināt ar citiem bērniem, ko mēs varam, ko nevaram," uzsver mamma, rādot meitas atestātu par pamatskolas pabeigšanu. "Mēs esam stabilas," smejot saka mamma par eksāmenu atzīmēm – Latvijas vēsturē – astoņi, latviešu valodā – astoņi, angļu valodā – astoņi un matemātikā – septiņi.

Līva pagaidām turpinās mācības vidusskolā, turpat Strazdumuižas interntātvidusskolā, jo, kā saka viņas mamma, vidējās izglītības iespējas mūzikā ir nekādas, un arī joprojām daudziem aizspriedumi ir tik lieli, "krusts pāri, tu esi norakstīts", ja kaut nedaudz atšķiries. "Bet, ja ieliek pūles, līdzekļus, šie bērni var ļoti daudz," uzsver Baiba. Arī Līva uzreiz ierunājas par šo tēmu, jo tā viņai sāp: "Ir ļoti aizskaroši, ja kāds mani nosauktu par invalīdu. Man vārds invalīds asociējas ar cilvēku ratiņkrēslā, kurš ir pilnībā paralizēts". "Visas maņas, sajūtas, rokas, tās ir viņu acis," paturpina mamma. Tā arī ir, Līva sev zināmā vidē pārvietojas pietiekami droši, viņa sajūt savu mīļo sunīti Tipu, kurš mani, svešinieci, ir pa laikam grib apostīt. Tipa ir Krievu garspalvainais toterjers, kurš tā mīl Līvu un otrādi, ka tad, kad līva atbrauc mājās no internāta, abas ieslēdzas istabā vismaz uz stundu, lai samīļotos.

Šādus raksturojumus par abiem jauniešiem sniedz viņu pedagogi. "Līvai ir ļoti labs intelekts, viņa ir akadēmiski gudra meitene ar fenomenālu atmiņu, plašām mūzikas interesēm. Viņai arī sākusi interesēt fizika. Līva ir neredzīga meitene kopš dzimšanas, un aklums, protams, kavē jebkura bērna attīstību, bet Līva ir ļoti gudra. Ar neredzīgu bērnu ir daudz jāstrādā, un, ja, piemēram, bērni Braila rakstību parasti apgūst gada laikā, tad Līva, sākusi to mācīties septembrī, bija apguvusi jau decembrī," stāsta Strazdumuižas internātvidusskolas direktores vietniece Sarmīte Rozīte.

Viņa atminas, ka Līva, sākot dzīvot skolā uz vietas, vēl neprata būt patstāvīga. "Dzīve internātā viņai palīdzēja apgūt sociālās iemaņas, jo tā ir ar šiem bērniem, bieži mēdz būt divas galējības – vai nu viņi ir hiperaprūpēti vai pamesti novārtā. Līva bija mājas bērns, bet nu pati spēj visu, skolas teritorijā tiek ar visu galā. Nāks vidusskola, vajadzēs jau domāt, kā orientēties arī ārpusē," saka Rozīte.

Runājot par eksāmenu sagatavošanu, Rozīte atzīst, ka šie lēmumi, kas izskanējuši no Georga un Līvas, likuši pasvīst, neviens tam nebijis gatavs. Bet nevis mācību ziņā, bet gan tīri tehniskā. Skolas metodiķei nācies trīs nedēļu laikā pielāgot četrus eksāmenus Brailam, kas prasījis darbu no agra rīta līdz vēlam vakaram, turklāt bez papildu atalgojuma, jo tāds nav paredzēts. Piemēram, ja eksāmens Latvijas vēsturē redzīgajiem skolēniem bija uz 13 lapaspusēm, ieskaitot attēlus, tad Brailā sanākušas 27 lapaspuses. "Nu padomājiet, redzīgais attēlu redz, bet, kā to paskaidrot neredzīgam, kas tur attēlots," situāciju skaidro Rozīte.

Smags bijis matemātikas eksāmens, tas bijis trīs daļās, un, pārvēršot Brailā, divi uzdevumi bijuši tik piņķerīgi, ka metodiķei bijis sarežģīti tos attēlot. Bet nu jau viss garām. Rozīte apliecina, ja vien nākamgad vēl kāds skolēns izdomās kārtot eksāmenus, protams, viņiem šāda iespēja tiks sniegta. Turklāt pati skola jau kopš 2010. gada, vēloties noskaidrot, kāds ir skolēnu vidējais izglītības līmenis uz pārējo skolu fona, ik gadu tāpat piedāvā skolas līmenī nokārtot eksāmenus, piedāvājot bērniem izpildīt iepriekšējo gadu eksāmenu biļetes.

Vaivaru pamatskolas direktore Inese Kārkliņa atzīst, ka Georga lēmums kārtot eksāmenus ir teju pasaules līmeņa notikums, jo patiesi, neviens neredzīgais skolēns iepriekš to nebija darījis. Svarīgi tas ir ne tikai skolai, bet arī pašiem bērniem, jo viņi grib ne tikai pārliecināties par savu izaugsmi, bet arī salīdzināt sevi ar cietiem vienaudžiem, skaidro direktore. Piemēram, runājot par Georgu, Kārkliņa atstāsta kādas skolotājas teikto, ko viņa izjutusi lasot puiša eseju – "skudriņas skrēja pār muguru". Georgs daudz lasa un klausās daiļliteratūru, tādēļ viņa vārdu krājums ir ļoti bagāts. "Georgs ir liels malacis, un arī pārējie bērni, mācoties kopā ar viņu, domā par to, kādi viņi ir," uzskata Kārkliņa. Atminoties skolas sākumu, esot gājis visādi, Georgam nācies arī sevi aizstāvēt kautiņā. "Kā jau visi bērni, Georgs ne ar ko neatšķiras," atzīst direktore. Skolai ir liels gandarījums par puiša panākumiem mācībās, kā arī par iespēju aizbraukt pamācīties ASV.

Kārkliņa stāsta, ka skolā mācās vēl viens neredzīgs zēns, un ļoti daudz līdzējusi Jūrmalas pilsētas dome, kura iegādājusies dārgu printeri, ar ko speciāli šiem diviem zēniem tiek drukāti mācību materiāli. To, ko nespēj paveikt skolas laborants, palīdzot Strazdumuižas skola. Arī vide ap skolu ir iekārtota, lai neredzīgie varētu droši pārvietoties, ir speciāli skaņas luksofori, izvietotas ceļa zīmes autovadītājiem, kas brīdina, ka ceļā var gadīties neredzīgie.

Mērķtiecība un milzu gribasspēks, kas nereti pietrūkst daudziem jo daudziem redzīgajiem, to var ar neapbruņotu aci saredzēt šajos jauniešos, tāpat milzum daudz pozitīvisma un labestības. Kad Līvai vaicāju, vai viņa vēlētos kādu vēstījumu nodot saviem vienaudžiem no redzīgo pasaules, viņa nedomājot attrauc: "Nebaidīties no eksāmeniem, tie nav suņi, tie nekož".

Atvadoties Līva man uzsauc: "Visu Jums to labāko turpmākajā dzīvē, paldies par interviju". Eju pa taciņu līdz Līvas ģimenes vārtiņiem, jūtu spraucamies asaras, taču šoreiz tās ir aizkustinājuma – par to, cik ļoti Līvai, cik ļoti Georgam paveicies ar vecākiem, skolotājiem un daudzajiem draugiem apkārt, kuri mīl, atbalsta, iedrošina un palīdz virzīties uz priekšu. Ticu, ka Līvas un Georga vārds vēl skanēs skaļi, viņi vienkārši ir to pelnījuši – nevis tāpēc, ka īpašāki, bet tāpēc, ka apbur ar savu dzīvotprieku un mērķtiecību.