Saulgriežu naktī ikviens var kļūt par burvi vai raganu vārdotāju

Jāņu tradīcija līgošana ir saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Tas ir rituāls dzīvības spēku atjaunošanai un pastiprināšanai. Jāņa, lauku, mājas un saimnieku aplīgošana nozīmē maģisku aizsargdarbību un kopēja dzīves ritma iekustināšanu labvēlīgā virzienā.

Aplīgošanā un veltīšanā ļaudis ar vainagiem un Jāņu zālēm apstaigā savas sētas, tīrumus, dārzus, dziedādami līgodziesmas un nolikdami jāņuzāles un vainagus ar nozīmi – nest svētību un laimi cilvēkiem, vairot bagātību un turību sētā. Aplīgo arī lopus, tāpēc pušķošana, aplīgošana un veltīšana (ziedošana) ir ļoti nozīmīgas Jāņu norises jeb rituālu darbības, kurās piedalās arī Dievs, Laima, Māra. Ne velti vārdam "ziedot" ir cieša saikne ar ziediem.

Vārds "līgo" līvu valodā nozīmē "lai top". Katra līgotne ir kā maza buramdziesmiņa, lūgšana vai mantra, kas, īstā laikā un īstā vietā nodziedāta, nes milzu svētību, spēj ietekmēt notikumus, vērst par labu vai par ļaunu dažādas sakarības. Ar līgodziesmu vibrācijām latvietis izskalo no savas dvēseles ikdienas rūpes un bēdas.

Jāņu līgotnes ir ļoti dažādas – draiskas, uzmundrinošas. Lielāko daļu no tām varētu dēvēt par enerģētiskajām. Tās ir līgotnes, kuras ar savu enerģiju attīra gan cilvēkus, gan vidi, kurā tiek dziedātas. Ja kāds bija palaidies slinkumā un kļuvis nevīžīgs, tad citi to apdziedāja un tādējādi uzmundrināja, lai turas godam.

Par aplīgošanu apvainoties nevajag – tā palīdz atbrīvoties no dziesmā pieminētā netikuma. Nerātnās dziesmas, kuru dainu skapī papilnam, bija ļauts dziedāts tikai divos gadījumos, kad auglība jāveicina, – kāzās un Jāņos.

Līgojamais laiks sākas jau kādas divas nedēļas pirms Jāņiem, kulmināciju sasniedz Līgovakarā un turpinās vēl līdz pat Pēterdienai. Tradicionāli līgošanu sāk, kad vakariņas paēstas, un tā turpinās līdz pat saules lēktam.

Līgot var gan pie jāņuguns, gan staigājot pa kaimiņiem, kuriem jābūt visai priecīgiem – jāņabērnu ierašanās tiek uzskatīta par pārticības zīmi. Senlaikos aplīgošanās nereti izvērtās par dziesmu karu, kurā divi līgotāju pulki sacentās atjautībā un dziesmu zināšanā. Aplīgošanās dziedātāju pulka priekšgalā ir viena dziedātāja – teicēja, kas zina daudz dziesmu vai prot tās uz vietas sacerēt.

Tieši šis ir vissvarīgākais elements – līgodziesmas var un vajag sacerēt pašiem, nemulstot par to, ka dainu skapi no galvas nezinām. Atcerēsimies, ka tādējādi darām labu gan sev, gan tuviniekiem, gan savai zemītei, attīrot sevi un tuviniekus enerģētiski, kā arī pieburot veiksmi nākamajam gadam.