Saulgriežu ticējumi veselības un auglības iegūšanai, nelaimju – aizdzīšanai

Ja līdz Jāņiem vēl nevar peldēties, tad šajā naktī to vajag darīt, lai būtu stiprs un vesels. Turklāt to vēlams darīt kailam un ūdeņos, kas tek pret sauli. Tiek uzskatīts, ka kailpeldei ir tikpat liela nozīme kā jāņugunij, jo tās abas attīra un vairo veselību.

Latviešiem īpaši godā celta šīs nakts rīta rasa: ļaudis ticēja, ka tai piemīt veselību un skaistumu veicinošas īpašības. Ne velti to daudzina par zelta rasu. Arī rasā vēlams izvārtīties gluži kailam. Jāņu rītā meitas mazgājas kviešu rasā – cerībā iegūt vienmērīgu sejas toni un gludu ādu.

Jāņu rītā sakrātā rasa (to iegūst, velkot pa pļavu linu dvieli vai lindraku malu) skaitās labas zāles pret acu slimībām un augoņiem, vien jāievēro noteikums pēc apmazgāšanās mājās doties neatskatoties.

Rasas vērtība rodas no saulgriežu pilnbrieda augiem, tāpēc ar to tika veiktas arī labklājību veicinošas darbības. Saulgriežu vakarā jāsalasa vībotņu ziedi, jāiesien kabatas lakatiņā un naktī jābrien pa ūdeni vai rasu, tad tie ziedi pārvēršoties zeltā vai sudrabā. Protams, nevajag uztvert šo ticējumu burtiski, bet varbūt tā iegūst veselību – kaut ko vērtīgāku, ko ne par zeltu, ne par sudrabu nenopirksi?

Precinieku zīlēšanai saulgriežu vakarā jaunas meitas iet pie ūdens. Kāda puiša atspīdumu meita ierauga ūdenī, tas būs viņas precinieks. Lai uzzinātu, vai cerības jau tuvākajā laikā iziet pie vīra, Jāņu naktī jānopin divi vainadziņi un pusnaktī jāiemet upē: ja vainadziņi saplūst kopā, tad visā drīzumā aizvedīs tautās, ja nesaplūst – tad nu nekā...

Pastāv arī virkne rituālu lopkopjiem, lai govis dotu daudz piena – rasu vāc slaucenē, velk govs saiti pa rasu, ar rasu mazgā govīm muguru. Savukārt ar aitām Jāņa nakti jāiet pieguļā, lai tās mazgājas rasā, tad tām aug balta vilna. Zirgi pirms saules lēkta jāpeldina upē, un tad ar roku jāpārvelk katra bērīša mugurai krusts, lai tie būtu brangi. Pirti gan šajā naktī nedrīkstot kurināt, lai zirgi nesvīstu.

Daži rituāli ir tīri latviskā garā – ar mērķi nepieļaut, ka otram kaut kā ir vairāk.

Saulgriežu vakarā saimniece lauž lapu žagarus, saulei noejot, sien deviņus zarus slotā. Tad, saulei lecot, staigā pa kaimiņu ganībām, slauka rasu ar slotiņu piena slaucenē un dod govīm dzērienā, runājot piena vārdus: "Ai, Dieviņ, mīļā Māra, sēd' manā laidarā! Trīs upītes ietecēja manās govu nāstiņās, vien' no jūras, vien' no Ventas, treš' no maniem kaimiņiem. No radziņiem pupiņos, no pupiņiem manā slaucenē: baltu pienu, biezu krējumu, dzeltānu sviestu dod (jāmin lopu spalvas krāsa)!"

Kalpones vakarā iet uz pļavām, slauka kāstuves pa rasu un runā vārdojumu: "Puse piena man, puse piena man", tad saimniecēm govs dod pusi piena un atlikušo – kalponēm.

Arī raganas notrauc un savāc Jāņu rasu, lai nolaupītu citu svētību. Saskaņā ar tautas ticējumiem (vai varbūt ar melno PR kampaņu, ko savulaik izvērsa kristīgā baznīca), pirms saullēkta raganas ar slaucenēm laižas pa gaisu uz citu ganībām. Tādēļ Jāņu rītā govis nevajagot agri dzīt ganos, kamēr rasa nav nobirusi, citādi vairs nedošot piena.

Un, visbeidzot, ja kādu grib noskaust, tad Jāņa lūdz viņu pirtī. Savā ziņā šis ticējums māca svēto vietu pirti apmeklēt kopā tikai ar tādiem cilvēkiem, kam uzticamies, un vispār jau tas ir pareizi. Pretējā gadījumā var iedzīvoties aizdomu pilnos līdzpilsoņos.