Jāņu zāļu vainags – pašas radīta Līgo nakts skaistākā rota

Lai saulīte līgojās

Katrā smilgas skariņā,

Āboliņš, sārtvaidzīts,

Lai zied manā vainagā!

Līgo ir mūsu vislatviskākie svētki, kurus vismazāk ietekmējušas svešas vēsmas. Jūnija dienas, kad saulīte pāriet Vēža zīmē un ir gada visīsākās naktis un visgarākās dienas, ir laiks, lai mēs atcerētos senču paražas un atkal kļūtu par dabas bērniem. Šis ir maģisks laiks, kurā, ja pacenšamies un ļaujamies, varam sajust, cik vienoti esam ar dabu un visumu, ja cilvēks brīnumainajam dabas enerģijas avotam pienāk pēc iespējas tuvāk.

Vainagi ir viena no būtiskākajām latviešu vasaras saulgriežu svētku sastāvdaļām. Tos veido divi svarīgi elementi: aplis jeb kosmosa bezgalības simbols un Jāņu zāles – ziedi, pļavas puķes, vārpas, smilgas un viss, kas plūcams un pinams. Turklāt jāņem vērā, ka ar apli mēs varam gan no kaut kā norobežoties, gan arī tā centrā koncentrēt enerģiju Tas ir arī saules simbols. Vainags ir šī apļa izpildījums Līgo svētkos, izmantojot dažādu zāļu spēku. Vīriešiem galva diži nav jālauza par to, ko izmantot vainaga pīšanā, jo tradicionāli vīriešu vainagi tiek darināti no ozolu zariem. Mājas saimniekam un visiem Jāņiem vainags jānēsā visu nakti. Savukārt ar sieviešu vainagiem nav tik vienkārši, jo tajos vērojama liela dažādība. Ja esi Jāņu māte, vainagu būtu ieteicams darināt no ziedošām lauku puķēm vai ozollapām ar ievītām puķēm. Ja esi vēl meitene, tad vainagā būtu jāiepin pa kādai smilgai, bet pieaugušām meitām jākoncentrējas uz ziedu un zaļu zāļu vainagu veidošanu. Precētām sievām derēs ozollapu un ziedu vainagi.

Vainagu būtu labi pīt pašam, jo tad vislabāk var izjust cilvēka un dabas tuvības apziņu. Tad arī tas visspēcīgāk spēs pildīt funkciju kā maģisks aplis, kas, galvā likts, sargā no nelaimēm, slimībām un nelabvēļiem.

Ņemot vērā to, ka, uzliekot galvā vainagu, tiek izveidots sava veida aizsardzības aplis ap galvu, kas arī sniedz enerģiju, ir svarīgi ievērot, ko tajā iepinam. Vispirms par to, kā savākt visas sastāvdaļas – visiem ziediem, kas tiek ievākti, vajadzētu būt plūktiem ar rokām, nevis grieztiem. Tas pats attiecas arī uz ziediem, kas tiek plūkti dekoratīviem nolūkiem, tāpēc šķēres un nažus noteikti jāatstāj mājās. Otrkārt, ja tiek aplūkoti senlatviešu pītie vainagi, var novērot to, cik bagātīgi pīti tie bijuši, tāpēc šo gudrību der atcerēties arī mūsdienās jeb “visa laba Jāņu zāle”.

Ne velti arī radies noteikums par trejdeviņu ziedu izmantošanu, jo tieši tādā veidā var iegūt krāšņu un bagātīgi kuplu vainagu. Vainagam jābūt pēc iespējas greznākam un pītam no dažādiem augiem – ziediem, smilgām, pat nezālēm. Pēdējā laikā gan parādās tendence pīt vainagu no viena veida ziediem, bet tas tomēr nav pareizi, jo tieši daudz un dažādi ziedi vainagā tā valkātājai dod spēku un enerģiju.

Ir labi vainagā iepīt pa kādam ozola zariņam, jo tam piemīt spēcīga enerģija. Bet nepārcenties, pietiks ar tiešām vienu vai diviem zariņiem, jo ozols tomēr ir vīriešu vainaga pamatsastāvdaļa.

Laba doma ir iepīt jasmīnu, kas simbolizē laipnību un jautrību, jo, tam vīstot, izplatīsies tā skaistais aromāts, līdz ar to Līgo vakarā varēsi iztikt bez smaržošanās. Arī madaras, kas vainagu padarīs kuplāku un piešķirs tam sievišķības devu, smaržo ļoti svaigi un labi.

Ja ir aizdomas, ka ir kāds, kas varētu mest uz tevi skaudīgu aci, iepin vainagā pa kādam pīlādža zariņam, kas pasargāšot no skauģiem.

Āboliņš laikam ir augs, bez kura vainags nav iedomājams un ne velti – tas simbolizē auglību, veiksmi un ģimeniskumu. Pin iekšā gan balto, gan sarkano. Tāpat vainags nav iedomājams bez margrietiņām, kuras arī visbiežāk rotā Līgo ziedu vainagu, jo tās ir kaislību puķes, kuras simbolizē maigumu, nevainību un uzticīgu mīlestību. Tās ir īsts simbols gada visīsākajai naktij. Turklāt šim ziedam ir arī ārstnieciska nozīmē – tas attīra organismu no kaitīgām vielām un stiprina imunitāti.

Ja sanāk iepīt sarkano magoni, tā dos iztēli un sapņainību, bet vijolīte kautrību un vienkāršību. Pie magonēm ļoti piestāvēs zilā rudzupuķe jeb skaistākā iedomājamā nezāle, kas dos smalkumu un trauslumu.

Papardes dos kuplumu, tās simbolizē sirsnību, burvību un valdzinājumu, bet diemžēl ātri vīst, līdz ar to var sabojāt vainaga kopējo izskatu. Ja nepieciešama dziedināšana, tad vainagā jāiepin pelašķi un peonijas.

Kad vainagu pin, jābūt labā garastāvoklī un tas jāpin ar gaišām domām. Ir daudz un dažādas tehnikas, kā pagatavot galvas rotu, kā, piemēram, to var pīt kā bizi, gan pa pušķīšiem likt klāt, ar diega palīdzību.

Ja gribas vainagu pīt pļavā, iztiekot bez diega spolītes, tad jāizvēlas tādas puķes, kuru kāti ir vismaz 30 centimetrus gari. Tad puķes jāsadala trijās daļās un varam sākt pīt puķu bizi. Puķes saķersies cita ar citu un galvas rota neizjuks. Nākamās puķes jau var ņemt īsākas, un turpina procesu. Puķes, protams, jāliek rūpīgi, lai nesanāk ķepu ļepu. Kad gatavs, to var sasiet ar smilgām. Bez diega vainagu var pīt arī, ar puķes kātu metot cilpu, tāpat kā pinam pieneņu vainadziņu. Tomēr tad jārēķinās, ka tas iznāks plānāks.

Vēl viena metode ir pušķīšu metode. Vispirms ņem ziedus ar garākiem kātiem, ar diegu tiem piesien klāt otru ziedu pušķīti, tad trešo, tad ceturto. Un tā uz priekšu līdz izveidojas pietiekami gara vītne, jo pušķītis biezāks, jo vainags būs kuplāks. Var gan improvizēt, gan jau iepriekš ieviest rakstu jeb izdomāt pušķīšu secību, sakārtojot pušķīšus pa krāsām – dzeltenus, baltus, zilus, sarkanus utt. Kad vītne ir pietiekami gara, abus galus stiprina kopā. Liekos kātus nogriež nost. Kātus var noslēpt, uzsienot tiem virsū kādu ziedu pušķīti.

Pēc svētkiem vainagu noteikti nemet ārā, bet paglabā, lai nākamajos svētkos vari ar to piedalīties dažādos rituālos.