'Ieraugot grūtnieci, manī savelkas tāda sāpe' – neauglība un psihe  (1)

"Labdien! Iespējams, man būtu jāiet pie psihologa, lai tiktos un runātu pa tiešo, nevis pastarpināti, bet nav tāda izteikta vēlēšanās, lai mani "ķidā". Lieta sekojoša. Jau krietnu laiku ar vīru netiekam pie bērniņa, kas būtu mūsu sapņu piepildījums.

Nejautāšu par medicīnisko pusi, jo šie jautājumi jau tiek risināti pie attiecīgajiem speciālistiem. Vārdu sakot, nesēžam gluži rokas klēpī salikuši. Mani nomāc šīs problēmas psiholoģiskā puse. Es ļoti pārdzīvoju, ka mums nekas nesanāk. Ir ļoti grūti kontaktēties ar citiem pāriem, kuriem ir bērni. Ir grūti atrasties pasākumos, kur ir daudz mazu bērnu. Jā, var jau man ieteikt netikties ar tādiem cilvēkiem, bet tas nozīmē to, ka man drīz vairs nebūs draugu, ar ko kontaktēties, jo lielākai daļai tie mazuļi jau ir.

Grūti ir kontaktēties ar šiem cilvēkiem tāpēc, ka viņi uz mums noraugās ar pārākuma apziņu, katrā tikšanās reizē agrāk vai vēlāk izskan komentārs: "Jums jau bērnu nav, ko tad nu jūs tur saprotat."

Parastais scenārijs šādās tikšanās reizēs ir tāds. It kā jau satiekamies, lai vienkārši pavadītu laiku kopā. Agrāk vai vēlāk no viņu puses sākās sarunas par un ap bērniem (vai, vakar dabūju cik reizes mainīt pamperus, viņš negrib ēst to un to…). Mēs ar vīru, kā bezbērnu vecāki, izvairāmies izteikt komentārus par bērnu tēmām, jo mums nav pieredzes, ir tikai savi pieņēmumi un priekšstati no literatūras un citur redzētā. Bet tad šie bērnu vecāki sāk teju vai apvainoties, ka mēs nerunājam, izvairāmies runāt. Bet tiklīdz izsakām savu viedokli, tad atskan teju vai nievājošais "vispirms paši uztaisiet vienu bērnu, tad redzēsiet kā paši ņemsieties".

Vārdu sakot, neko pa prātam nevaram pateikt. Es saprotu, ka bērnu vecākiem viņu bērns ir pasaules centrs, bet tas ir viņu pasaules centrs. Kāpēc viņi to cenšas padarīt par centru un kodolu citiem? Negribas jau arī viņus sāpināt un pārtraukt viņu runas plūdos par bērniem, tāpēc pēdējā laikā arvien retāk un retāk tiekamies ar šiem cilvēkiem.

Laikam jau problēma ir arī manī, ka visu tik sāpīgi uztveru, bet es savādāk nespēju, jo man tas tiešām sāp.

Vai varat ieteikt, kā rīkoties un ko darīt, lai tas mazāk sāpētu, lai es/mēs to, ka netiekam pie bērniņa, uztvertu mierīgāk? Tikai, lūdzu, nestāstiet par to, ka nevajag iespringt uz to bērnu būšanu, jo tas nav iespējams. Es nespēju nedomāt par to, ka gribu bērniņu. Es pat pēc ginekoloģes ieteikuma sāku mācīties franču valodu, lai manas domas novērstos no problēmas. Bet rezultāts ir tikai tāds, ka esmu jau sākusi runāt franciski, bet par problēmu vēl joprojām neesmu aizmirsusi.

Man nelīdz tie "gudrie" ieteikumi neiespringt un maksimāli sevi nodarbināt ar citām lietām. Esmu ierakusies darbos "līdz ausīm", eju sportot, apmeklēju kultūras pasākumus, nodarbojos ar saviem hobijiem, aizpildu visu savu laiku, lai nebūtu teju neviena brīža, kad apcerēt savu bēdu, bet nekas nesanāk. Jo es, lai ko arī darītu, tomēr spēju domāt par vairākām lietām vienlaicīgi, tāpēc mana problēma nekur nezūd.

Abi ar vīru pat imidžu pamainījām, pārkārtojām dzīvokli, lai tik domas novērstos. Nekas nelīdz. Ikreiz, kad kaut kur ieraugu kādu sievieti grūtnieci, manī iekšā savelkas tāda sāpe, ka raudāt gribas. Vienīgais mierinājums ir vīra atbalsts, bet arī viņam nav viegli. Ko lai iesāk? (Adopciju neieteikt, jo svešu bērnu nespētu pieņemt, kā arī neder biedrošanās ar līdzīgiem bēdu biedriem, jo man no citu nelaimes vieglāk nepaliek)," tā vēstulē padomu taujā kāda sieviete.

"Sveika! Tev un arī vīram es tiešām ieteiktu apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu. Tas vismaz palīdzētu jums abiem, kā jau pati raksti, mierīgāk uztvert apkārtējo pasauli, kurā ir bērni, vai arī palīdzētu atrisināt jūsu problēmu. Bieži vien problēmas sakne ir pavisam citur, ne tur, kur to meklējam.

Iemesli, kāpēc pāris netiek pie bērniņa, ir ne tikai medicīniski, bet lielāko daļu psiholoģiski. Un varbūt problēma nav tevī, bet kaut kur tālāk, tālākās paaudzēs. Ja dzīvība netiek nodota tālāk, iespējams, ka ir kaut kur bijis dzimtas sistēmā dzīvības plūsmas pārrāvums. Atrisinājums būs tad, ja tiek tam klāt un atjauno mīlestības un dzīvības plūsmu. To var izdarīt terapijā. Ja gribi problēmu atrisināt, tad bez "ķidāšanas" nevarēs iztikt. Ja sāpju avots ir dziļumā, tad, lai tam tiktu klāt, ir "jāatgriež un avots jālikvidē". Tas, protams, ir sāpīgi, bet tā var arī tikt pie rezultāta.

Jā, ir arī otrs ceļš, - var staigāt pa pasauli, ciest, raudāt, skumt un dusmoties, to var darīt visu mūžu. Manuprāt, to jau tu diezgan labi pieproti. Novērsties no domām un nodoties kādām citām lietām arī ir veids, kā cilvēki rīkojas, lai izbēgtu no sāpēm. Tas ir vienkāršākais veids un šķietami ātrākais. Daudz sarežģītāks un ilgāks ir process, kad mēs meklējam problēmas sakni, "ķidājam", paskatāmies tai acīs un iemācāmies dzīvot laimīgi. Es ieteiktu pamēģināt apmeklēt ģimenes sistēmisko terapiju, kur netiek skatīts indivīds atsevišķi, bet sistēma kopumā."