Īpašs bērns: kā tikt galā ar bēdām

Un daudzi no šiem vecākiem atrod sevī spēkus un savus īpašos bērnus mīl tieši tāpat kā veselos. Tas ir iekšējs lēmums, kuru šie vecāki pieņem paši priekš sevis, atbildot uz jautājumu: "Būt laimīgam vai ciest?". Tu arī vari pieņemt šādu lēmumu, pat, ja pagaidām tam pati vēl netici. Ir jāsaprot, ka jūtas un emocijas ar laiku tiks uztvertas pavisam citā veidā, bet tu iziesi cauri dažādiem bēdu etapiem, tā portālā "Parents" situāciju, kad vecākiem paziņo – tavs bērns būs ar īpašām vajadzībām, skaidro un padomus sniedz ģimenes konsultante Jūlija Tokarskaja.

Noliegšana – agresija – kompromiss – depresija – pieņemšana.

Noliegšana: "Nē, tas nevar būt! Tikai ne ar mani, ne ar manu bērnu. Neticu, noteikti ir notikusi kāda kļūda", "Mēs ceram, ka ārsts, kurš noteicis diagnozi, vienkārši ir nekompetents. Ka viss nemaz nav tik briesmīgi, kā viņš aprakstījis", "Man nevar būt slims bērns!". Sākumā iestājas noliegšanas etaps. Tā ir dabiska reakcija, kas iestājas pēc šokējošajiem jaunumiem. Mēs vienkārši nespējam samierināties ar situāciju. Un, protams, vislabāk ir pakonsultēties vēl arī ar citiem speciālistiem, lai pārliecinātos, ka diagnoze ir noteikta pareizi.

Agresija: "Bet, ja nu patiešām tas tā ir?". Pēc tam, kad diagnoze ir apstiprinājusies, mūs pārņem emociju vētra. Mēs vienkārši nespējam sevi savaldīt, turēt rāmjos. Mēs vainojam visus – ārstus, sevi un tuviniekus. Šīs jūtas ir labi saprotamas. Emocionālās darbībās ir visai maz jēgpilnu izskaidrojumu, taču emocijām jāļaujas. Apslāpētas emocijas – ir vien laika deglis, kas var eksplodēt jebkurā brīdī.

Kompromiss. Pēc tam mēs sākam šturmēt internetu, meklējot kaut mazāko iespēju izārstēt bērnu (gan tradicionālo, gan netradicionālo). Mēs ejam uz baznīcu, cenšoties izprasīt augstākiem spēkiem pilnīgi citu notikumu gaitu. Mēs ceram – ja vien ļoti centīsimies, tad viss mainīsies. Nav vērts mēģināt apšaubāmas metodes, lai iztērētu naudu, laiku un savus spēkus. Bet, lūk, pārbaudītas metodes palīdzēs, ja ne atrisināt problēmu, tad vismaz noticēt saviem spēkiem.

Depresija. Kad mēs esam noguruši cīnīties ar vējdzirnavām, kad visas emocijas un jūtas ir izsīkušas, tad dzīve it kā zaudē jēgu un mūs vairs nekas nespēj ieinteresēt. Depresija – pats ilgākais, bieži arī pats sarežģītākais etaps, lai pārdzīvotu bēdas.

Visi šie etapi mums vienkārši ir nepieciešami, lai pārietu uz nākamo – pieņemšanu. Kad pakāpeniski atnāk realitātes apzināšanās, kad tu jau sāc samierināties ar to, kas ar tevi un tavu ģimeni ir noticis. Tu saproti, ka dzīve ienes savas korekcijas un ir jāmācās to apzināties un pilnvērtīgi ar to sadzīvot.

Atnāk sapratne, ka tajā nav nedz tavas, nedz tuvinieku vainas. Var teikt, ka tas ir sava veida izturības tests. Bēdas, ar kurām tu tiec galā! Tagad ir grūts laiks, kad izmisums tevi tver, bet tu klusiņām čuksti "es varēšu". Atkārto to katru dienu, pat, ja vēl netici, un jau pavisam drīz šie vārdi tevī skanēs ar jēgu. Neviens nezina, kādēļ šos bērnus piemeklē tāds liktenis. Bet viens ir skaidrs – ne vienkārši tāpat. Šie pārbaudījumi tiek tikai tiem, kas ar tiem spēj tikt galā. Lielākā vērtība ir tā, ka tev ir bērns. Bet tas, ka viņam ir kādas īpašas vajadzības, tas jau ir otrs jautājums. Pēc kāda laika šie šķietamie trūkumi tev pārstās būt tik nozīmīgi, un tu varēsi kopā ar mazuli piedzīvot tikai pozitīvās emocijas – prieku un panākumus.

Svarīgi! Ja jūti, ka esi iestrēgusi kādā no minētajiem etapiem (piemēram, tevi nepamet agresija vai arī depresija ir pārāk ieilgusi), ir vērts meklēt palīdzību pie kāda speciālista.

Mainīt to, ko mēs vēlētos, nevaram, taču savu attieksmi pret situāciju – tas gan ir mūsu spēkos. Ļoti bieži tieši uz mātes pleciem gulstas visas grūtības, kas saistītas ar dzīves organizēšanu jaunos apstākļos. Bērniem ir nepieciešams stipra, drosmīga un laimīga mamma. Tā ir kā drošības instrukcija lidmašīnā – "Uzvelciet skābekļa masku sākumā sev, bet tad bērnam…". Tas ir nepieciešams, lai izglābtu abus, ne ar ko un neko neupurējot.

Tev vienkārši ir jāpadomā par sevi, uz laiku pārtraucot domāt par situāciju. Apsver, ko tu vari izdarīt priekš sevis, lai uzlādētu enerģiju šeit un tagad, neatliekot uz "pēc tam". Tiklīdz tev parādīsies pietiekams enerģijas līmenis, tu varēsi palīdzēt arī savam bērnam. Varēsi minimizēt zaudējumus. Redzēsi, bieži notiek pat brīnumi! Nepārstāj gaidīt, jo, redz, brīnumi notiek ar tiem, kas bezgalīgi tiem tic, pat, ja dzird briesmīgu diagnozi. Tu tikai sāc savu ceļu, un, ieguldot milzu darbu, nepaliksi tāda, kāda bijis iepriekš. Atnāks miers, gudrība un spēks. Ceļa sākums pieņemšanai, bet patiesībā – vecāku laimei.

Arī "Cālis" forumā ir vieta, kur sarunājas vecāki, kuri audzina bērnus ar īpašām vajadzībām. Nāc un piedalies!