Kupala – senie slāvu svētki, tik līdzīgi latviskajiem Jāņiem

Uzdevu šos jautājumus daudziem slāvu tradicionālo dabas svētku vadīšanas speciālistiem. Izrādās – tur nav nekā sarežģīta! Lai gūtu atbildes, gluži vienkārši jāpazīst dabas kalendārs.

Senie slāvi dzīvoja pēc Saules kalendāra, un viņu svētki bija orientēti uz Sauli (zemes griešanos ap to, gadalaiku maiņu). Šīs dienas – divi saulstāvji un divi saulgrieži – bija atskaites punkti zemes darbiem, celtniecībai un citām nodarbēm.

Koļada (Коляда) svinēta 21. decembrī – ziemas Saulgriežos, gada vīsīsākajā dienā, kad saulīte tik tikko "ieņemta".

Lielā diena (Велик день, Красная горка) svinēta 21. martā, kad diena un nakts ir vienlīdz garas. Šie ir ziedoņa sagaidīšanas svētki, astronomiskā pavasara sākums. Senslāvi pavasara atnākšanu svinēja kādā augstākā vietā, kas tad arī tika dēvēta par Sarkano (Skaisto) kalnu. Šī ir saules piedzimšanas diena.

Visbeidzot, 21. jūnijs, kad saule sasniegusi sava ceļa augstāko punktu un gatava dāvāt savu enerģiju ikvienam, kurš šajā dienā ir saskaņā ar spīdekli!

Laika gaitā saulstāvju un saulgriežu precīzie datumi ir nedaudz nobīdījušies, tāpēc par pāris dienām mainījies svētku datums. Senlaikos vasaras saulstāvji (visgarākā gada diena) bija 7. jūlijā. Gadsimtus vēlāk – 23.–24. jūnijā, bet mūsdienās – 21. jūnijā. Par to var pārliecināties jebkurā astronomiskajā kalendārā.

Lūk, nu man ir skaidrs, kad un ko svinēt: galvenais datuma kritērijs – lai tas saskanētu ar cilvēku un dabu.

Modernais kalendārs jau sen ir atgājis no saulstāvju un saulgriežu datumiem. Tieši tāpēc pagānisko un kristīgo svētku datumos ir tāds sajukums. Būtu nepieciešams visu savest kārtībā – citādi pazūd svētku jēga.

Tās kopienas, kas tomēr svin Kupalas nakti no 6. uz 7. jūliju, man tā arī neatbildēja, kāpēc tā. Toties atnāca atbilde no speciālistiem, kuri Kupalu atzīmējuši vasaras saulstāvjos.

Starptautiska līmeņa pasniedzēja, šamane vairākās paaudzēs, profesionāla etnoterapeite un seno svētku vadītāja Šakuntali par Kupalas svētkiem stāsta tā: "Īstie saulstāvji 2016.gadā bija 21.jūnija naktī – plkst.2:30. Tie arī ir īstie Kupalas svētki. Modernā sabiedrība svin 7. jūlijā, pat nenojaušot, ka Zemes ass ir novirzījusies. Senāk gan tiešām svinēja 7. jūlijā, taču tagad jāskatās, kas dabā notiek. Nākamgad, piemēram, Kupala iekrīt naktī no 21. uz 22. jūniju.

Kupalas svinēšana ilgst divas dienas. Pirmais rituāls tiek veikts vakarā pirms saulstāvju dienas – tā mērķis ir atbrīvoties no visa nejaukā, muļķīgā un nevajadzīgā, no sliktiem ieradumiem, kas mūs apgrūtina. Tas nepieciešams, lai saulstāvju dienu varētu sagaidīt tīrs! No rīta notiek otrs rituāls – vēlmju piepildījumam. Tās ir sen nozaudētās patiesās zināšanas."

Viedisko zināšanu un tradīciju glabātāji Irina un Sergejs Remeri papildina: "Kupala ir diena, kad saule tāv zenītā. Enerģijas šajā dienā ir ļoti spēcīgas, sievišķā sakrīt ar vīrišķo. Kāpēc Kupalas naktī centās ieņemt bērnu? Jo tad bērni no vecākiem saņēma vislielāko spēku un tāpēc dzima veseli un stipri.

Jau pēc augiem redzams, ka saulstāvjos krāsas ir spilgtas, viss smaržo. Kupalā notiek attīrīšanās caur visām stihijām. Mēs uzņemam enerģiju no visa – no ūdens, zemes, uguns, gaisa, augiem. Gan upē jāizpeldas, gan pirtiņā jāieiet, gan zālē jāizvārtās un rasā jānomazgājas. Gan pār ugunskuru lecam, gan svaigu gaisu elpojam. Visas stihijas ir maksimāli spēcīgas un dāvā mums savu enerģiju."

Visu iepriekš minēto apliecina arī viedas tradīciju pētnieks Deniss Bļincovs. "Vasaras saulstāvju diena ir uguns, ūdens, zemes un debesu stihiju savienība. Kupala, ko dēvē arī par Ivanu–Zāļuvīru, Купайло, Колосок, Кресъ, Ярилин день, Сонцекрес un Кокуй, ir vieni no visgodājamākajiem svētkiem, kuri līdz mūsdienām atnākuši no neaptveramām laikmetu dzīlēm. Tagad vairāk pazīstams nosaukums ir Ivana

Kupalas vai Ivana diena, kas tā nodēvēta par godu kristiešu svētajam Jānim Kristītājam. Ivana Kupalas diena (atšķirībā no Kupalas vai Kupailas) nav piesaistīta sausltāvjiem, bet Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai – 7. jūlijam. Svinēt Kupalu pēc pagāniskajām tradīcijām – ar ugunskuriem, vainagiem, papardes zieda meklēšanu – 7. jūlijā nav nekādas jēgas, jo saulstāvji sen aiz muguras.

Pēc senslāvu tradīcijām, šie svētki veltīti nebūt ne Jānim Kristītājam (Ivanam Kupalam), bet gan pagāniskajam dievam Kupalam (Kupailo)."

Lai datumi, kur datumi, bet rituāli, izrādās, ir vieni un tie paši: lēkšana pāri ugunskuram, vainagu vīšana un ūdenī laišana, zāļu lasīšana, papardes zieda meklēšana, Kupalas vai saules dziesmu dziedāšana, riņķa dejas. Visus šos Kupalas priekus esmu izbaudījusi pati, svinot šos svētkus Latgalē.

Un, kaut gan svinēju ne tajā dabas spēku piepildītākajā dienā (7. jūlijā), sirds tik un tā līksmoja – gan zāles lasot, gan vainagus pinot un upē laižot. Peldēties naktī skaistā upē, lēkt pāri ugunij, pēc tam staigāt pa oglēm, dziedāt un iet rotaļās izrādījās tik lieliski! Tūlīt nāk prātā vecmāmiņas un vectētiņi, kuri katrā izdevīgā gadījumā tāpat vien bez īpaša iemesla uzvilka skaistu, tieši no sirds plūstošu dziesmu. Daba visu, ko darām ar prieku un saskaņā ar to, pieņem no mums tāpat, kā dāvā pati. Un mēs kļūstam par tās daļu.

Vispār ugunskuriem, kā jau saules simboliem, Kupalā tiek pievērsta liela uzmanība. Ir ticējums, ka Kupalas ugunskuru nevajag aizdegt no sērkociņa vai šķiltavām, bet gan ar no akmeņu trīšanas izsprāgušu dzirksteli. Tradicionālie lēcieni pāri ugunij ir sakrāla darbība. Lec gan pa vienam (attīrīšanās rituāls), gan divatā. Ja lec puisis ar meitu, viņiem noteikti cieši jāturas rokās (vai arī pie viena sprunguļa): ja tāds pāris pārlec, rokas neatlaižot, tad viņu savienība vai laulība būs stipra, ja ne – tad diemžēl nē... Kupalas ugunskurā met dažādas zāles. Piemēram, vībotne vai vērmele palīdz atvairīt dažādus naidīgus garus.

Kupalā īpašais saules spēks uzlādē ne vien augus, bet arī ūdeni. Šajā dienā uguns ar ūdeni draudzējas. Rītausmā var novērot, ka saule it kā peldas, tāpēc daži zīlēšanas veidi saistīti ar ūdens stihiju (zīlēšana ar vainagiem, piemēram).

Vainagi izsenis vīti ne tikai skaistumam, bet arī ar mērķi uzzināt nākotni. Meitenes no skaistiem pļavu ziediem pin vainagus un laiž tos ūdenī. Vainagā iestiprina aizdegtu svecīti, kas simbolizē saules galveno lomu šajos svētkos. Pēc tā, kā vainags "uzvedas" ūdenī, nosaka meitenes likteni līdz nākamajai Kupalai. Nelāga zīme skaitās, ja vainags ūdenī izirst, – tas nozīmē ķildas ģimenē, šķiršanos no iemīļotā. Ja grimst, tas vēsta nodevību mīlestībā. Ja nepeld prom, bet visu laiku atduras krastā, tātad šajā gadā kāzas nav ko gaidīt. Bet, ja vainags neiziris peld arvien tālāk, meitenes liktenī viss būs labi, gaidāmas drīzas precības.

Uz vainagu iedomājas arī vēlēšanos: ja vainags peld taisni un tālu prom no krasta, tā piepildīsies, bet, ja piestāj krastā, šogad vēlme piepildīties negrib. Ja vainags piestāj ūdenstilpes pretējā krastā – tad tajā krastā arī tavs liktenis. Ezera vidū aizpeldējis vainags nozīmē gadu bez kreņkiem.

Vēl vainagus met ugunskurā – visas meitenes to dara vienlaikus un tad skatās, kuras vainags sadegs pirmais, tā ātrāk par visām pie vīra izies.

Kupalā pieņemts arī apmeklēt pirti un pērties ar slotām no ārstniecības augiem – ar nātrēm, ozolzariem un citiem. Vispār visām Kupalā lasītām zālēm piemīt īpašs spēks. Tās var lietot cauru gadu tējās vai vannās. Atceros, kā savulaik lasījām vērmeles, mārsilu, asinszāles, ugunspuķes, ganu plikstiņus, biškrēsliņu, āboliņu, pļavu kosu...

Un, protams, visi meklē papardes ziedu. Slāvu ticējums vēsta, ka paparde zied, bet tikai reizi gadā un uz ļoti īsu brīdi, akurāt Kupalas naktī (kad, kā zināms, iespējamas visneticamākās lietas), un zieds ir neparasti skaists. Var teikt, ka Kupalā paparde ir visu augu karalis. Pāris īsās ziedēšanas mirkļos ugunīgais zieds atplaukst un var dot patiesi dievišķu dāvanu tam, kurš to atradis.

Kā redzams, seno slāvu tautu un latviešu saulstāvju tradīcijās ir ļoti daudz līdzīgā. Vēl piebildīšu – lai kādos datumos tu atzīmētu šos svētkus, tik un tā daba tev dāsni atdarīs, ja pret to izturēsies ar mīlestību un cieņu!