Par to savā grāmatā "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi" raksta psihoterapeiti Džons Frīls un Linda Frīla.
Kas ir šie disfunkcionālo ģimeņu pieaugušie bērni, par ko vēsta grāmatas nosaukums? "Viņi" –esam mēs visi. Vai vismaz 90-95 procenti no mums. Daudzi ir vecāku–alkoholiķu pieaugušie bērni, vai arī sievietes vai vīrieši, kuri "mīl" pārāk spēcīgi, vai bērnu pāridarītāji, dzīvesbiedra sišanas upuri, paskaidro grāmatas autori.
Par robežām…
Pastāv individuālās robežas, robežas starp paaudzēm un ģimenes robežas. Bet katrai no šīm robežām ir iespējami trīs paveidi: stingrās robežas (pārāk spēcīgas), izplūdušas robežas (pārāk vājas) un elastīgās robežas (veselīgas).
Ikvienam cilvēkam ap sevi vajadzētu būt skaidri definētai robežai – tādam kā paša noteiktam psiholoģiskajam žogam. Šī individuālā robeža ļautu kaut kam ienākt mūsu dzīvē, bet kaut ko citu tajā neielaistu.
Emocionālais vientuļnieks
Ja kādā sestdienā tevi kāds lūdz palīdzēt mājas krāsošanā, bet tu izlem dienu izmantot atpūtai un spēku atgūšanai, tu novelc savas robežas. Ja lūdzējs turpina prasīt vai sāk pārmest un manipulēt, viņš pārkāpj tevis novilktās robežas. Viņš cenšas tajā ielauzties. Tas būtu tavu individuālo robežu pārkāpums.
Arī mēģinājums ar tevi mīlēties var būt individuālo robežu pārkāpums, ja esi skaidri pateikusi, ka to nevēlies.
Ja tavas robežas ir pārāk vājas, vienmēr ļausi ikvienam darīt ar sevi visu, kas ienāk prātā, tu nekad nevarēsi pateikt nē. Ja tā notiks pietiekami ilgi, tev radīsies nopietnas emocionālas problēmas, līdz beidzot metīsies pretējā galējībā un nospraudīsi ļoti stingras robežas, cauri kurām neviens pie tevis netiks un nekas no tevis pie citiem arī neizkļūs. Tu kļūsi par emocionālo vientuļnieku, kurš dzīvo viens pats uz iekšējās salas. Tad neviens nevarēs pārkāpt tavas robežas, bet ko gan tas dos? Tavā dzīvē tad vispār nebūs neviena.
Kad draugs vai mīļotais cilvēks mēnešiem vai gadiem ilgi nemanāmi pārkāps tavas robežas, varbūt tu beidzot izmisumā iekliegsies: "Ak tu egoistiskais, manipulējošais kretīns, es tev nepalīdzēšu krāsot māju ne šosestdien, ne kādu citu sestdienu. Un arī nemaz arī nevēlos tavu draudzību, un vispār – netuvojies manai mājai!"
Šīs stingrās robežas tevi aizsargās kādu laiku, bet tās maksās pārāk dārgi. Beidzot tu kļūsi tik vientuļš un izolēts, ka metīsies otrā galējībā, brīdī, kad vismazāk to gaidīsi. Paša vientulības dēļ tu būsi sajūsmā, bet tavas personības izaugsme būs tiktāl ierobežota, ka arī šis cilvēks, visticamāk, tevi izmantos, lai tu atkal "uzsprāgsi".
Disfunkcionālās ģimenēs cilvēki mētājas no vienas galējības otrā, stingras individuālās robežas nomainot ar izplūdušām un tad atkal ar stingrām, cerēdami reiz atrast kādu līdzsvaru. Vienīgais patiesais līdzsvars tomēr ir iespējams šūpošanās vidū, kad tavas individuālās robežas ir elastīgas. Tad tu varētu teikt: "Zini, ar prieku tev kādreiz palīdzētu, bet šī nedēļa man bijusi ļoti smaga, tāpēc šoreiz nāksies atteikt."
Tas izklausās tik vienkārši. Bet tā nav. Cik reižu tu esi palīdzējis kādam, neņemot vērā savas vajadzības, bet pats drīz pēc tam nonācis uz izdegšanas robežas? Cik bieži esi atradis labu attaisnojumu, lai vispirms neparūpētos par sevi?
"Jā, esmu pārguris, bet viņš taču galu galā ir mans labākais draugs." Ja viņš patiešām ir tavs labākais draugs, viņš tevi sapratīs un cienīs par robežu novilkšanu.
"Mēs ticam, ka galvenais iemesls, kāpēc tik grūti novilkt veselīgas robežas, ir izmisīgas bailes no pamešanas, ja pateiksim: "Nē". Mūsuprāt, bailes no pamešanas ir galvenais cēlonis atkarīgo un atkarību rosinošo cilvēku uzvedībai, un tās lielā mērā ir saistītas ar abiem pārējiem iepriekš minētajiem robežu veidiem," norāda grāmatas autori.
Robežas starp paaudzēm. Emocionālais incests
Robežas starp paaudzēm ir neredzamās līnijas starp vecākiem vai citiem ģimenes pieaugušajiem un bērniem. Ja vecākiem ir grūti izpaust savas jūtas pret bērniem, ja viņi neprot izrādīt mīlestību, ja tevis paša individuālās robežas ir pārāk stingras, tad tādās ģimenēs būs arī robežas starp paaudzēm.
"Mēs, būdami bērni, vienmēr jutīsimies vientuļi. Vecāki nekad nebūs klāt fiziski vai emocionāli, vai abējādi. Viņi nekad ar mums nerotaļāsies. Viņi nejutīs mums līdzi. Šķitīs, ka mēs viņiem nemaz nerūpam. Viņi liksies tāli un nošķirti. Dažās ģimenēs robežas starp paaudzēm gandrīz vienmēr ir stingras, citās – reizēm svārstās no vienas galējības otrā. Vēl citās tās gandrīz vienmēr sasniedz vienu vai otru galējību, proti, paaudžu robežas ir vājas," skaidro grāmatas autori.
Vājas paaudžu robežas nozīmē, ka robežas starp pieaugušajiem un bērniem ir ļoti neskaidras. Tā bieži ir disfunkcionālajās ģimenēs, it sevišķi skaidri izpaužoties incesta gadījumā, turklāt pastāv ne tikai fiziskais incests.
Emocionālais incests ir izplatītāks nekā fiziskais. Tas nozīmē bērnu pārvēršanu par "mazajiem dzīvesbiedriem". Tas notiek tad, ja vecāki lūdz bērna atbalstu, ja dalās ar viņu savās dziļākajās problēmās, ja sauc viņus par "mammuča mazo vīriņu" vai "tētuka mazo sieviņu". "Mēs prasām viņiem apmierināt mūsu emocionālās vajadzības, ar kurām nespējam tikt galā paši. Mēs prasām viņiem tieši to pašu, ko viņiem kā bērniem ir nepieciešams saņemt no mums. Izklausās traki? Tā tas ir, un bērniem tas ļoti kaitē," atzīmē psihoterapeiti.
Ar šādiem paaudžu robežu pārkāpumiem bieži var sastapties, piemēram, uzreiz pēc šķiršanās. Māte un tēvs pieķeras bērniem, meklējot emocionālo atbalstu, kuru viņi vairs nevar gūt viens no otra. Tā kā bērni tad jūtas svarīgi un spēcīgi, bet būtībā – ievainojami, viņi viegli var kļūt par šāda emocionālā incesta upuriem. Tas bērniem laupa bērnību un drošības izjūtu, un iemāca, ka savas svarīgās vajadzības viņi var apmierināt tikai kā upuri. Vissliktākais ir tas, ka robežu pārkāpšana mums iemāca būt par upuriem, atzīst psihoterapeiti.
Slēgtā pasaule - ģimene
Tās iekļauj ģimeni vienotā veselumā. Par stingrām ģimenes robežām var runāt slēgtā ģimenes sistēmā, kur spēkā ir likums "ar svešiniekiem nerunā". Tās nostāda "mūs" pret pasauli.
"Kad mazā Sjūzija aizskrien mājās un pastāsta mātei, cik ļoti viņai patika ciemoties pie Kārenas, jo viņas mamma mācīja cept maizi, Sjūzijas mamma var atbildēt auksti, dusmīgi vai sarkastiski: "Ja jau tev tik ļoti patīk Kārenas māte, vari pārcelties pie viņiem!"" situāciju ieskicē grāmatas autori.
"Ja mūsu draugi pārnakšņo te vienās, te otrās mājās, arī mēs gribam savās mājās uzrīkot draugu vakaru ar pārnakšņošanu, taču ģimenē ar stingrām robežām tas, protams, nav iespējams. Mēs mājās reti redzam citus cilvēkus. Šķiet, ka visa ģimene dzīvo uz nošķirtas salas. Ar laiku tā kļūst pavisam vientuļa un beigu beigās arī ļoti neveselīga," norāda psihoterapeiti.
Savukārt ģimenei ar izplūdušām robežām nav nekādas vienotības izjūtas. Cilvēki nāk un iet. Nav neviena, kurš būtu "galvenais". Nav nekādu skaidru robežu vai noteikumu. Tā drīzāk atgādina nevis ģimeni, bet gan molekulu kopumu. Tās bezmērķīgi klīst apkārt, reizēm saduroties cita ar citu, bet tā arī nespējot saprast, kur beidzas ģimene un sākas apkārtējā pasaule. Šo situāciju labi raksturo vārds haoss.
Padomā par ģimeni, kurā uzaugi! Tad pievērsies savam un savu draugu ģimenes modelim. Saskati paralēles? Mēģini paturēt prātā šos ģimenes sistēmu principus, jo tie stāsta par slazdiem, no kuriem jāizvairās, ja gribi patiešām atbrīvoties no pieaugušā bērna iezīmēm, mudina Džons un Linda Frīli.
Avots: Džons Frīls un Linda Frīla "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi" (izd. Zvaigzne ABC).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
