Anna Peipiņa: ko es teiktu sev divdesmitgadīgai?

Turpmāk, reizi nedēļā, jūs, cienījamās VIŅAS lasītājas, uzrunās žurnāla "Annas Psiholoģija" galvenā redaktore. Tās būs sarunas ne tikai par psiholoģiskām problēmām, bet arī par lieliem un maziem jautājumiem, ko ik pa brīdim mums uzdod dzīve.

"Ja padomā – nebija jau gluži tā, ka saldajos divdesmit liktos, ka tūliņ, tūliņ dzīve beigsies, tomēr kaut kas čukstēja priekšā, ka tā gluži vairs nebūs nekad. Mēs bijām labs kurss, studentu dzīve sita augstu vilni... Un – jā, tā gluži pēc tam vairs arī nebija. Bet bija citādi. Tajās vietās, kur agrāk likās gludas, garlaicīgas sienas, atvērās agrāk nepamanītas (bet varbūt pirms tam pat nebijušas?) durvis un dāvāja pavisam jaunas izjūtas. Un tās durvis uzrodas joprojām. Šķiet – vēl pagājušogad te nekā nebija, bet skaties: re, un ir! Ir jaunas iepazīšanās, jauni hobiji, kādai varbūt pat jaunas attiecības, kādai – jauns darbs. Viss notiek. Ne četrdesmit, ne piecdesmit un arī ne septiņdesmit vairs nav iemesls, lai nevarētu dzīvē kaut ko jaunu izmēģināt, piedzīvot, izbaudīt. Vai pat kardināli mainīt. Man joprojām liekas, ka viss interesantākais tikai būs. Protams, es neesmu naiva un labi saprotu, ka Klūnijs man vairs nespīd (pat ja nebūtu apprecējis savu Amalu), ka Everestā es vairs neuzkāpšu un ka baletā nedejošu. Bet, ja godīgi, no visa nosauktā man žēl tikai par Everestu, jo Klūnijs nav mans vīrieša tips un balets mani, piedodiet, mazliet garlaiko. Toties tikai šoziem es beidzot izbraucu ar sniega motociklu, turklāt diezgan ekstrēmā versijā – pa tumsu un sniega pampakiem. Savos divdesmit gados es tam noteikti pat neticētu. Un tomēr ir vēl dažas lietas, ko es gribētu pateikt sev tajā vecumā.

Pirmkārt, mīļā, neesi tik kategoriska! Tas tev aiztaupīs lērumu sirdēstu un dažu labu kašķi attiecībās. Beidz nemitīgi vērtēt un pielikt cilvēkiem birkas. Cilvēki lielākoties nav ne labi, ne slikti – cilvēki ir dzīvi un tāpēc rīkojas gan labi, gan slikti, turklāt nereti vienlaikus. Un viņi tev nav neko parādā. Viņiem nav pienākuma uzvesties tā, kā patiktu tev. Bet arī tev nav tāda pienākuma.

Otrkārt, zini... neticami daudz problēmu rodas no mūsu egoisma. Es gan to sapratu pavisam nesen un vēl pirms gadiem desmit tā nez vai būtu teikusi, jo toreiz mēs vēl aizrautīgi mācījāmies būt veselīgas egoistes. Tā teikt, mīlēt vispirms sevi, tikai tad citus, jo kā gan tu vari mīlēt citus, ja nemīli sevi, bla, bla, bla... Taisnība jau ir, viss pareizi, un acīmredzot tobrīd mums to vajadzēja. Tikai egoisms diemžēl ved uz vientulību. Uz komfortablu un ērtu, bet vientulību. Vēl vairāk – savā ziņā man pat šķiet, ka tāda veselīga egoisma nemaz nav. Ir veselīga pašapziņa un adekvāts pašvērtējums. Bet veselīgs egoisms – tas tāds beztauku sviests.

Treškārt, netici, ja kāds apgalvo, ka cilvēki nemainās. Cilvēki mainās. Vai arī – varbūt mēs tos vienkārši labāk iepazīstam? Man ir tāda pieredze. Kāda mana draudzene par tādu kļuva pēc vairāku gadu vēsas pazīšanās, kurai pa vidu bija pat zināms abpusējas netīksmes posms. Un tad starp mums kaut kas saslēdzās. Varbūt mainījās viņa, varbūt es, varbūt abas. Bet varbūt vienkārši paskatījāmies viena uz otru citām acīm. Tāpēc nededzini tiltus, ja vari, – tos pēc tam grūti būvēt bez inženierzinātņu izglītības.

Ceturtkārt, droši pagaršo pa glāzei lipīga ķiršu liķiera vai saldena vīna. Vēlāk tu to, visticamāk, nevarēsi vairs dabūt mutē, un tā arī nodzīvosi, neuzzinājusi, kā tas būtu garšojis.

Piektkārt... Piektkārt, es tev no sirds iesaku paceļot un padauzīties pa pasauli, pirms dzīvē parādās bērni, dzīvokļa kredīts un osteohondroze, taču tavos (manos) divdesmit tas laikam vēl īsti nebija iespējams.

Sestkārt, ej vingrot! Nez vai tas padarīs tavu figūru ideālu, taču tas būs kļuvis par ieradumu. Un tāpēc pasargās no mētāšanās starp pēkšņiem fiziskās aktivitātes uzplūdiem un pilnīgas slinkošanas posmiem.

Patiesībā ir vēl daudz lietu, ko es teiktu sev divdesmitgadīgai. Un ko tu teiktu sev tajā vecumā?"