Turpmāk, reizi nedēļā, jūs, cienījamās VIŅAS lasītājas, uzrunās žurnāla "Annas Psiholoģija" galvenā redaktore. Tās būs sarunas ne tikai par psiholoģiskām problēmām, bet arī par lieliem un maziem jautājumiem, ko ik pa brīdim mums uzdod dzīve.
"Ja padomā – nebija jau gluži tā, ka saldajos divdesmit liktos, ka tūliņ, tūliņ dzīve beigsies, tomēr kaut kas čukstēja priekšā, ka tā gluži vairs nebūs nekad. Mēs bijām labs kurss, studentu dzīve sita augstu vilni... Un – jā, tā gluži pēc tam vairs arī nebija. Bet bija citādi. Tajās vietās, kur agrāk likās gludas, garlaicīgas sienas, atvērās agrāk nepamanītas (bet varbūt pirms tam pat nebijušas?) durvis un dāvāja pavisam jaunas izjūtas. Un tās durvis uzrodas joprojām. Šķiet – vēl pagājušogad te nekā nebija, bet skaties: re, un ir! Ir jaunas iepazīšanās, jauni hobiji, kādai varbūt pat jaunas attiecības, kādai – jauns darbs. Viss notiek. Ne četrdesmit, ne piecdesmit un arī ne septiņdesmit vairs nav iemesls, lai nevarētu dzīvē kaut ko jaunu izmēģināt, piedzīvot, izbaudīt. Vai pat kardināli mainīt. Man joprojām liekas, ka viss interesantākais tikai būs. Protams, es neesmu naiva un labi saprotu, ka Klūnijs man vairs nespīd (pat ja nebūtu apprecējis savu Amalu), ka Everestā es vairs neuzkāpšu un ka baletā nedejošu. Bet, ja godīgi, no visa nosauktā man žēl tikai par Everestu, jo Klūnijs nav mans vīrieša tips un balets mani, piedodiet, mazliet garlaiko. Toties tikai šoziem es beidzot izbraucu ar sniega motociklu, turklāt diezgan ekstrēmā versijā – pa tumsu un sniega pampakiem. Savos divdesmit gados es tam noteikti pat neticētu. Un tomēr ir vēl dažas lietas, ko es gribētu pateikt sev tajā vecumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
