Veronika – samtainas balss īpašniece, kura domāt dodas uz Rīgas namu jumtiem  (5)

Kā tas mēdz būt, dažam labam gan jau varētu rasties jautājums, kāpēc mēs rakstām par Veroniku. Jā, patiesi, viņa nav plūkusi uzvaras laurus kādā jauno vokālistu konkursā, nav tēmējusi paspīdēt kādā televīzijas šovā vai līdzīgā pasākumā, un pilnīgi iespējams, ka šādu meiteņu Latvijā ir simtiem. Jācer, ka patiešām šādu pusaudžu mūsu valstī ir daudz. Portālam "Cālis" gadījās iespēja ar meiteni iepazīties, parunāties un kāpēc gan nepastāstīt par viņu arī citiem!?

Kad Veronikai mūsu tikšanās laikā Bastejkalnā vaicāju, kā viņa sevi raksturotu, meitene nedaudz apmulst, bet tad jau turpina: "Es visu uzlūkoju caur mūziku, man patīk ar draugiem darīt visādas lietas, esmu iemēģinājusi roku spēlēt uz ielas, lai sagatavotos koncertiem. Esmu atraktīva."

Veronika mūzikas pasaulē dzīvo jau kopš mazām dienām, viņas tētis, pēc meitenes teiktā, "nodarbojas ar mākslu un viņa hobijs ir ģitārspēle". Tieši tētis bija Veronikas pirmais skolotājs stīgu strinkšķināšanā. Arī tagad Veronika bieži kopā ar tēti muzicē.

Veronika ir muzikāli apdāvināta, to atzīstot daudzi, taču mūzikas skolā viņa nav gājusi. Ģitārspēli, kokli un dziedāšanu apguvusi pašmācības ceļā, folkloras kopā "Kokles", Rīgas Skolēnu pilī pie skolotāja Andreja Granidārova, kā arī piepalīdzot tēvam. Muzicēt Veronika sākusi folkloras kopā, ko dara joprojām, bet 11 gadu vecumā paralēli tam sākusi apgūt arī ģitārspēli pie skolotāja Granidārova.

"Sāku spēlēt akustisko ģitāru, mācoties atskaņot populāras dziesmas, tad man uzdāvināja akustisko ģitāru ar elektriskā pieslēguma iespēju un nu jau divus gadus spēlēju abas. Uzstājos ar akustisko ģitāru un vienlaikus mikrofonā dziedu," stāsta Veronika, kuras skatuves pieredze gan pagaidām nav īpaši liela – pasākumi skolā, dažas uzstāšanās ģitārspēles meistarklašu laikā. Tomēr sapnis – būt mūziķei – tas meitenei bijis vienmēr.

"Man nepatīk dziedāt korī, tas liedz parādīt manis pašas balsi, ko pasniedzēji, ar kuriem nācies sastrādāties, sauc par zemu samtainu. Tādā lielā balsu korī es nedzirdu pati sevi, tāpēc man labāk patīk dziedāt vienai," stāsta Veronika.

Vaicāju meitenei, ar ko, viņasprāt, Veronika atšķiras no citiem saviem vienaudžiem, kuri arī muzicē. "Atšķiros ar to, ka man nepatīk nedz spēlēt, nedz dziedāt popmūziku. Mani piesaista rokmūzika, blūzs, džezs. Pati jau arī cenšos kaut ko komponēt, bet pagaidām publiski nevienam vēl neko neesmu rādījusi. Gan jau. Tētim parādīju, viņš sacīja, ka būs labi, tikai nedaudz jāpieslīpē. Tagad aktīvi trenēju savu vokālu," stāsta meitene.

Kā jau gandrīz visiem mūziķiem, arī Veronikai ir savs sapnis – izveidot savu grupu un daudz koncertēt, gūstot publikas atsaucību. "Gribētos savu grupu, lai tajā būtu cilvēki, ar kuriem varētu runāties par dažādām interesantām, nozīmīgām lietām, nevis to, ko es vakar ēdu un darīju, kā tas bieži ir manu vienaudžu starpā. Gribētu muzicēt kopā ar vijoli, sintezatoru, ģitāru, tādu indie pop ar folkloras elementiem. Protams, pašai arī vēl daudz jāpilnveidojas, pagaidām manas balss diapazons vēl nav tik plašs, kā gribētos. Balss ir jātrenē un es mājās katru dienu dziedu," stāsta Veronika, godīgi atzīstot, ka ar talantu vien nepietiek, bet sevī jāiegulda liels darbs.

Dina Liepa ir tas cilvēks, kurš Veronikai iemācīja kokles spēles pamatus. Abas iepazinās aptuveni pirms četriem gadiem, kad Veronika sāka apmeklēt folkloras kopas nodarbības.

"Veronikai ir spējas mūzikā, bet pats galvenais, ka viņa pati sevi mērķtiecīgi attīsta. Tā viņas mērķtiecība arī atver muzikalitāti. Pirms trim četriem gadiem, kad viņa atnāca pie mums, nekas neliecināja par to, ka bērns ir tik spējīgs. Bet viņa pati daudz darīja, arī internetā daudz mācījās, kopā ar draudzenēm mēģināja mācīties dažādas instrumenta apgūšanas kombinācijas.

Veronikai ir fantastiska balss, tik specifisks balss tembrs Latvijā nav daudziem. Katram bērnam ir sava metode, kā mācīties kāda instrumenta spēli. Arī ar kokli tā bija, sākumā parādīju, bet īsti nesanāca, bet viņa pati strādāja, meklējot un atrodot to vislabāko veidu, kā to apgūt. Gadu paspēlēja kokli, bet tad atnāca otra mīlestība – ģitāra.

Viņai piemīt drosme, uzdrīkstēšanās. Svarīgi ir tas, ka viņa pati urbj, domā, kā instrumentu apgūt un spēlēt, nevis tikai atdarina skolotājas mācīto.

Visu to, ko viņa ir sasniegusi, tas ir pašas nopelns. Ja meitene turpinās sevi pilnveidot, tad būs forši. Ir skaidrs, ka viņu velk skatuve, tā viņai ļoti patīk.

Un vēl ir svarīgi, ka Veronika savā darbā ieliek emocijas, viņa ir patiesa, nevis samākslota. Tīrradnis bērns, dabas bērns," tā par Veroniku izsakās viņas kokles spēles skolotāja.

"Ļoti brīvs bērns, tāds, kuram pašam ir ko teikt. Nav ietekmēts. Ietekme ir pašai no sevis. Labs dziesmu autors. Viņa ir ļoti dziļdomīga, idejas Veronikai ir labas, dziļas. Viņai ir oriģināls dziedāšanas stils, Veronika nevienu nekopē ir pati par sevi.

Meitene pati apguvusi ģitārspēli. Viņa gan dzied, gan spēlē, un tādā vecumā tas nav raksturīgi, īpaši meitenēm. Bet Veronika ir tāda puiciska, viņā ir tāds pozitīvs delverisms. Individuāla personība.

Man patīk ar viņu kopā spēlēt ansamblī, uz skatuves uzstāties, un ļoti patīk viņam muzikālās ieceres. Es domāju, ka Veronika ir lietaskoks," tā par meiteni un viņas muzikālajām dotībām saka ģitārspēles skolotājs.

Veronikai patīk piedzīvojumi, bet ir dienas, kad gribas pabūt tālu prom no citiem. Meitene apzinās, ka tas, iespējams, nav labākais veids, kā pavadīt brīvo laiku drošības ziņā, tomēr viņa kopā ar dažiem draugiem pārkāpj aizliegtās robežas un dodas pastaigās nevis gar jūru, bet pa Rīgas namu jumtiem. Ar piebildi, ja vien pie ēkas nav kādas plāksnītes par to, ka tas aizliegts darīt. Ja nav aizliegts, tad atļauts? "Man patīk meklēt, atrast un apskatīt vēl neiepazītas vietas, patīk jūras malā cept desiņas ar draugiem, patīk skriet, lasīt grāmatas, braukt ar skeitbordu, lai gan tas jau vairāk ir tāds mans transportlīdzeklis, ar tēti ejam makšķerēt. Man patīk ložņāt pa jumtiem, skatīties saulrietu vai saullēktu, paņemt līdzi austiņas vai grāmatu, vienreiz uz jumta šuvu, patīk tur augstumā padomāt par sevi, salikt domas pa plauktiņiem," tā par savām nodarbēm ārpus skolas un mūzikas stāsta Veronika.

"Mūsdienu jaunatne ir ļoti izlaidusies, grāmatas praktiski neviens nelasa. Bet man grāmatu lasīšana noder arī mūzikā, kad caur grāmatu vari izdzīvot citu dzīvi. Es vispār mēģinu izprast visu, bet lielākā daļa mūsdienu jauniešu neuzdod jautājumus. Tiesa, folklorā ir domājoši cilvēki, bet lielākā daļa runā par to, ko apēduši, tādas vienmuļas sarunas, mani tās neinteresē. Bet mana ģimene arī ir tāda, kurā daudz runā – tētis, mamma, vecākais brālis," stāsta Veronika.

Vaicāju, vai meitenes vecākiem nav pretenziju par viņas savādo nodarbi, kāpjot uz ēku jumtiem, Veronika nedaudz samulst, bet uzreiz attrauc, ka viņai vecāki ir izskaidrojuši, kādas nepatikšanas var draudēt par to vai šo, ko viņa drīkst vai nedrīkst darīt, un pastāv apziņa, ka vecāki būs tie, kas sapratīs, palīdzēs un atbalstīs. Tā arī bijis toreiz, kad abas draudzeni sēdējušas uz 16. stāvu ēkas jumta vecās Radiorūpnīcas teritorijā un ieradušies ugunsdzēsēji, ātrā palīdzība, policija.