Sēru pieredze – zaudējums, ilgas un neziņa
"Katram ir savas bērnības atmiņas par vasarām. Kam tās ir par laukos pavadīto laiku, kam par to, kā skraidīja starp daudzstāvu māju pagalmiem. Man vienas no spilgtākajam atmiņām ir kapusvētki Latgalē. Lai arī maza būdama, es, iespējams, nemaz nesapratu ne svētku patieso būtību, ne mācītāja teikto, tomēr tajos svētkos bija kaut kas ļoti īpašs un reizē pavisam normāls – radu lokā svinēt, atzīmēt un pieminēt nāves klātesamību!
Vectēvs, kurš bija lielākais darba darītājs un gatavojās kapusvētkiem jau labu laiku pirms, man daudz ko iemācīja. Gan par manu radu saimi un tās vēsturi, gan to, ka viņš arī reiz mirs, kas man kā bērnam, patiesībā bija jāiemācās. Iemācīties nozīmē redzēt, ka nāve ir dzīves daļa, ka no tās nav jābaidās un, ka tas ir tikai dabisks process. Tāpat iemācīties to, ka mēs varam runāt par mirušajiem, mēs varam runāt par to, ka cilvēka dzīve ir tik gara, cik tai lemts būt. Lai arī es mēdzu vectēvam teikt,"ka nav ko tādas lietas te runāt", es ar laiku sapratu, ka viņš vienkārši mani māca un sagatavo tam, ka gan viņa, gan mana dzīve reiz beigsies un nav vērts ne pārdzīvot, ne uztraukties, bet dzīvot un pieņemt to kā normālu dzīves sastāvdaļu.
Kāpēc šāds ievads? Lai arī ne visi izprot un pieņem kapusvētku tradīcijas Latvijā, to kaut kādā mērā var saukt par pieradināšanu pie nāves un nebaidīšanos no sērām. Bieži vien vecāki izvēlas savus bērnus distancēt no nāves – par to nerunā, nestāsta, kas patiesībā ir noticis ar kādu tuvinieku, izvēlas nevest uz bērēm ar domu, ka tā pasargās. Pasargās – no kā? Bieži tās ir pašu vecāku bailes un neziņa, kā tikt galā ar skumjām, emocijām, ne tikai savām, bet arī bērna. Tas ir saprotami, ka, ja pieaugušais pats īsti nezina, ko darīt, vai drīkst raudāt, cik ilgi drīkst sērot, ko es izjutīšu, vai tas ir normāli, ka es nejūtu neko, tad vēl tikt galā ar bērna emocijām un jautājumiem varētu būt pavisam grūti. Lai kaut nedaudz vieglāk būtu saprast sēru procesu un iespējamo sēru pieredzi, turpmāk tiks aprakstīts tas, ko mēs sērās varētu izjust vai piedzīvot," tā uzsver Katrīna.
Sērām un ilgām pēc zaudētā cilvēka - vienlīdzības zīme
Sēras nenozīmē neko sliktu, sēras ir komplicēts process ar konkrētām stadijām, kam ir jāiziet cauri, lai pēc tam turpinātu funkcionēt un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. No psiholoģiskās perspektīvas, sēras ietver sevī zaudējumu un pārmaiņas. Jebkuras pārmaiņas, pat pozitīvas, ir saistītas ar jaunu mācīšanās un pielāgošanās posmu. Tas ir līdzīgi kā sākt apgūt jaunu prasmi – rakstīt ar otru roku. Pat pēc gadiem ilgas trenēšanās, rokraksts nebūs tāds pats, kā rakstot ar vadošo roku. Jāmācās dzīvot jaunā dzīves ciklā, jaunā situācijā un tam noteikti ir nepieciešams laiks, iespējams, pat vairāk nekā mums šķiet.
Sēras bieži iet roku rokā ar nebeidzamām ilgām pēc zaudētā cilvēka. Šī ilgošanās ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas atšķir sēras no depresijas, pat, ja citas pazīmes varētu būt līdzīgas. Daudzi sērās raksturo kā ilgas, kā kaut ko neizsakāmi sāpīgu. Cilvēks, kurš zaudējis kādu, kuru ļoti mīl, mēdz "skenēt" apkārtējo vidi cerībā ieraudzīt aizgājēju, pat, ja viņš visos savos būtības un apziņas līmeņos saprot, ka nekad mūžā šo cilvēku vairs neredzēs. Jāsaprot, ka pakāpeniski, pierodot pie zaudētā cilvēka neesamības, ilgu intensitāte samazinās. Tas nevar notikt ne pāris nedēļu, ne mēnešu laikā, iespējams, tam vajadzēs gadu vai pat vairāk.
Cik ilgi sērot ir normāli
Mēs bieži izvirzām gaidas jeb ekspektācijas par savām sērām –kā tam būtu jānotiek, cik ilgi tam būtu jānotiek. Tomēr ir gandrīz neiespējami paredzēt, kā mēs reaģēsim uz tuva cilvēka zaudējumu. Nav iespējams zināt, kā cilvēks jutīsies sērās, it īpaši, ja sēru pieredze ir jauna. Tas ir līdzīgi kā pirms dzemdībām vai smagas operācijas, nav iespējams zināt un paredzēt, kā jutīsies, kā atgūsies, neatkarīgi no tā, cik daudz informācijas ir apgūts un, kā cilvēks ir tam gatavojies. Mēs to nezināsim, līdz to tiešām nebūsim pieredzējuši. Mūsu gaidas spēlē lielu lomu tajā, kā tiks piedzīvotas sēras un kā skatīsimies uz savu "progresu". Ja tiek uzlikti rāmji, laika ierobežojumi, atskaites punkti ("pēc nedēļas es vairs neraudāšu, pēc sešām man jau būs labi"), tad mēs saskaramies ar vēl vienu problēmu – atšķirību starp to, kā mēs domājam, kā vajadzētu būt (gaidas), un to, kā tas ir (realitāte). Klāt jau esošajām izjūtām nāk vainas apziņa, pārmetumi sev par vājumu un nespēju tikt galā. Tāpēc konkrētu "rāmju" piemērošana nav nedz palīdzoša, ne vēlama.
Turpmāk uzskaitītas iespējamās domas un jūtas, kuras cilvēki var pieredzēt sērās: grūtības koncentrēties, apātija, nogurums, neskaidrība, apjukums domās, domas, ka jūk prātā vai zaudē savu prātu, nomācošas ilgas, motivācijas trūkums, grūtības iemācīties jaunu informāciju, pieņemt lēmumus, grūtības kontrolēt savas emocijas, sajūta, ka nespēj būt iecietīgs, viegli saraudināms, trauksmains, bieži vēlme būt vienam vai tieši pretēji, izteikta nevēlēšanās būt vienam, sapņi vai murgi par miršanu un nāvi, domas par miršanu, lai varētu būt kopā ar zaudēto cilvēku.
Ja sēru procesam ļaujas, apzinās to un necenšas steidzināt, tad ar laiku domas rimsies, atmiņu uzplaiksnījumi paliks retāki un cilvēks vairāk spēs būt šeit un tagad. Tomēr, sēras nav lineārs process.
Pacietība pret sevi – sērās
Tuva cilvēka nāve ir smags zaudējums, kas prasa laiku un pacietību pašam pret sevi, lai ļautos sērām un iemācītos dzīvot savādāk – bez šī tuvā cilvēka. Atkarībā no tā, cik sens ir zaudējums, mēs, iespējams, izvirzām sev jautājumu par to, vai tas, ko piedzīvojam, ir "normāli"? Visbiežāk dzirdētie apgalvojumi sērās ir: "Man vairs nevajadzētu raudāt!" un: "Es cerēju, ka līdz šim brīdim, man jau būs palicis labāk!" Šie apgalvojumi ietver realitātei neatbilstošas gaidas par sērošanas procesa virzību, kuras uztur mūsu sabiedrības straujais dzīves ritms.
Pārāk bieži cilvēki sagaida, ka samierināšanās ar cilvēka nāvi būs lineārs process, bez jebkādām atkāpēm ceļā uz to. Citiem vārdiem sakot – jo vairāk laika paies, jo labāk mēs jutīsimies. Tomēr sakarība nav tik tieša, jo sēras ir vairāk viļņveida process, kas katram ir unikāls. Viļņveida process paredz uzlabošanos un atkārtotu situācijas pasliktināšanos (biežāka raudāšana, emociju, atmiņu uzplaiksnījumi). Atšķirīgs ir kritumu biežums, garums un ilgums, tomēr, ja sērām ļaujas, ar laiku šīs lejupslīdes ir retākas un retākas.
Diemžēl mēs esam raduši, ka mūsdienu pasaulē lietas notiek gandrīz nekavējoties. Mēs nosūtam e-pastu un sagaidām atbildi teju nekavējoties, mēs ieskrienam ēstuvē un pāris minūšu laikā esam tikuši pie pusdienām, un mēs apmeklējam ārstu ar gaidām, ka ārsts mums izrakstīs zāles, kas ātri izārstēs mūsu slimības. Pasaule ir ātra, tā ir tehnoloģiju virzīta un tajā ir maz pacietības. Uz sērošanu nedarbojas šie noteikumi. Patiesībā sērām ir pašām sava dzīve – tā nepazīst noteikumus, laika ierobežojumus vai spiedienu. Sēras nevar steidzināt, tāpēc sapratne, ka mums jābūt pacietīgiem attiecībā pret sevi, ir pirmais solis sēru pārvarēšanā.
Kāpēc jāļauj vaļa asarām
Mums jāmēģina sev pateikt, ka skumjas nav nekas slikts un tas neliecina par rakstura vājumu. Patiesībā dziļas skumjas ir paredzamā reakcija uz tuva cilvēka zaudējumu un, spējot sev pateikt, ka tas ir "normāli", mums ir vieglāk šīs sēras pieņemt. Cilvēkiem bieži ir grūti saprast arī to, ka viņiem gandrīz nav kontroles pār asarām. Drīz pēc kāda cilvēka zaudējuma, visticamāk, būs gandrīz neiespējami izturēt ilgākus laika periodus bez raudāšanas vai arī asaras var pārsteigt cilvēku šķietami pilnīgi nepiemērotā brīdī! Jāatceras, ka tā ir normāla reakcija uz dažāda veida zaudējumiem, un vēlmi raudāt var izraisīt arī ar zaudēto cilvēku nesaistītas lietas. Raudāšana ir viens no veidiem, kā atbrīvot sāpes, kas uzkrājas sērošanas laikā. Pētījumi liecina, ka raudāšana palīdz atbrīvoties no stresa radītājām ķīmiskajiem vielām, kas ir arī iemesls tam, kāpēc lielākā daļa cilvēku saka, ka jūtas labāk pēc kārtīgas izraudāšanas.
Tāpat jāizceļ, ka veselīgas sēras ietver iziešanu cauri pirmajiem notikumiem bez zaudētā cilvēka gada garumā – kopīgajām brīvdienām, jubilejām, nozīmīgiem datumiem un pirmajai nāves gadadienai. Katrs no tiem notikumiem būs pilnīgi jauna pieredze un teju neizbēgami saistīsies ar atmiņām, tāpēc nevajag no tām baidīties, izvairīties un noliegt. Sēras ir process, kas ir nepieciešams, lai pēc tam dzīvotu tālāk – cik vien iespējams pilnvērtīgu dzīvi. Nav tādas burvju nūjiņas, kas palīdzēs vienā mirklī, jo sērām ir nepieciešams laiks un pacietība – pašam pret sevi!
Reālistiskas pārliecībās par sērām:
• Sēras nevar steidzināt un tām nav ātra risinājuma.
• Sēras nav slimība ar noteiktu veidu, kā to izārstēt.
• Sērošana ir veselīga, jo tā tev dod laiku pielāgoties dzīvei bez zaudētā cilvēka.
• Ja tev bija dziļas mīlestības jūtas pret šo cilvēku, tad nevar gaidīt, ka sēras būs seklas.
• Raudāšana ir viens no veidiem, kā paust sēras.
• Tas ir normāli, ka tu jūties ļoti skumji.
• Sēras ir viļņveidīgs process, ar saviem kāpumiem un kritumiem.
• Nav tāda pareizā veida, kā skumt.
• Līdz pirmajai nāves gadadienai tu saskarsies ar daudziem tev nezināmiem "atgādinātājiem" par zaudējumu.
• Bērni tikai iegūst, mācoties, ka skumjas ir normāla reakcija uz zaudējumu.
Raksta tapšanā izmantota arī grāmata "Overcoming grief", Sue Moriss.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
