Plānās ādas sindroms jeb Kā neņemt galvā katru dzīves sīkumu  (5)

"Kā sadzīvot ar to, ka katru sīkumu ļoti ņemu pie sirds. Tas pat noved pie situācijas, ka nevaru normāli gulēt. Tiklīdz kāds pasaka kādu asāku vārdu – darbā, mājās, sabiedrībā – garastāvoklis sabojāts, ķermenis trīs, sirds klapējas, sarkstu un bālēju. Piemēram, draudzene aicina iet iepirkties, jo esot atlaides, bet man tāpat viss šķiet dārgs. Satrauc arī komunālo maksāju apmēri – man ir lielāki nekā citiem, kuru mājoklis plašāks par manējo. Mans jautājums: kā nepievērst uzmanību, ignorēt šādus dzīves sīkumus?" uz diskusiju "Cālis" forumā aicina kāda sieviete.

Tā kā šī problēma, ja to tā var nosaukt, mūsdienās ir visai izplatīta, taujājām pēc padoma speciālistam.

"Jūs rakstāt par ļoti trauksmainiem pārdzīvojumiem, izteiktu jūtīgumu pret kritiku un apspiestām dusmām pret citiem. Dzīvot ar tik ļoti plānu ādu, ka ārpasaules impulsi tiek līdz pašai sirdij un sanikno, nomoka un sāpina, nav viegli.

Jūsu vēstule sākas ar lielisku, varētu teikt pat psihoterapeitisku jautājumu – "kā sadzīvot?" Lielisks tas ir tādēļ, ka iezīmē risinājumu un nosauc to vārdā. Sadzīvošana ar kādu savu psiholoģisko problēmu patiesi ir pirmais solis ceļā uz psiholoģisku labklājību – dzīvi, kas lielākā mērā būtu brīva no trauksmes izraisītā spiediena. Saprotams, ka būtu jauki arī kaut ko iesākt ar tik lielu jūtīgumu un dusmām. Tomēr, lai kaut ko mainītu, sākumā ir svarīgi pieņemt, izpētīt un tad meklēt veidu, kā dzīvot vieglāk, brīvāk, ar lielāku pašcieņu un mieru. Ignorēšana te nelīdzēs. Pamēģiniet ignorēt šķavas, kad esat saaukstējušies! Tās pāries, kad kļūsim veseli. Arī jūtīgums pret "dzīves sīkumiem" mazināsies tikai tad, kad būs uzlabojusies psiholoģiskā veselība.

Sadzīvot ar cilvēkiem mums izdodas tad, ja mēs par tiem kaut ko zinām un varam izveidot labvēlīgu emocionālu attieksmi. Tieši tāpat būtu jārīkojas ar šeit minēto un ļoti izplatīto psiholoģisko problēmu jeb simptomu – uztraukšanos par visu. Tātad – ko mums derētu zināt par savu "Plāno Ādu"? Iztēlosimies, ka tai ir kājas! Tad, lūk, – viena kāja balstās nespējā noregulēt savu pašvērtējumu un atkarīgumā no ārēja novērtējuma, bet otra kāja ir uzvilkusi visai novazātu čību ar nosaukumu – "nespēju sevi pieņemt un mīlēt tādu, kāds esmu (un varbūt īsti nezinu, kāds esmu)!"

Risinājums, kā uzaudzēt biezāku ādu jeb mazināt trauksmi, slēpjas psiholoģiskā darbā – pašam veidot savu pašvērtējumu, pētīt sevi, savas vēlmes un motīvus, saprast savus iekšējos konfliktus, izpētīt savas trauksmes saknes, aplūkot un pieņemt visus savas personības aspektus, ne tik vien saulainos, sev un citiem tīkamos, bet arī tumšos, smagos, neērtos. Šeit minētais attiektos uz psihoterapijas saturu, kas paredz pārmaiņas personības būvē.

Ātrā palīdzība pašam sev, kad atkal vajā trauksme, būtu – vērst savas uzmanības fokusu no subjektīvās, iekšējās realitātes uz iespējami objektīvāku, realitātei atbilstošāku sevis un pasaules skatījumu.

Visbiežāk trauksme nes sev līdzi visai nelāgas domas ("esmu pēdējais zaudētājs", "mani noniecina", "mani nemīlēs, ja uzzinās, cik nepārliecināts jūtos", "esmu cietējs", "dzīve pret mani ir īpaši netaisna", "viņi domā, ka esmu muļķis", "mani atlaidīs no darba" utt.). Šādas domas kļūst par mūsu iekšējo realitāti. Kad esam emociju un jūtu pārņemti, var likties, ka šīs domas ir nemaldīgas kā simtprocentīga patiesība. Ja tām noticam, tās ved mūs tālāk un dziļāk trauksmainās un depresīvās izjūtās un diemžēl liek arī darboties saskaņā ar šādiem uzskatiem. Tomēr der pameklēt argumentus, kas apstiprina un kas noliedz šādus priekšstatus un pierakstīt tos divos stabiņos. Var lūgt citu palīdzību, lai pārbaudītu, cik patiesi ir mūsu pieņēmumi. Par cik procentiem ticēsim kādai no savām pārliecībām, kad šis darbiņš būs paveikts?

No trauksmes cieš gan dvēsele, gan ķermenis, tādēļ ne tikai psiholoģiskais darbs, bet arī fiziskas aktivitātes un relaksācijas praktizēšana būs labs sabiedrotais sevis stiprināšanā. "