'Mūsu ģimenē nekad nav garlaicīgi' – par bērnu audzināšanu stāsta sešu bērnu tēvs Ilmārs Mežs  (2)

Mums ar sievu ir jau seši bērni. Vecākajai māsai ar jaunāko bērnu ir 23 gadu starpība, kas tiešām ir daudz. No vienas puses, mēs kā vecāki vairs neesam tik jauni, ātrāk nogurstam, taču mazāko bērnu auklēšanā ļoti daudz palīdz vecākās meitas.

Katrā bērna vecumā ir sava veida grūtības. Kamēr bērns vēl ir zīdainis, ir naktis, kad sanāk maz gulēt, savukārt lielākiem bērniem mēdz gadīties arī lielākas problēmas.

Abām mazākajām atvasēm mūsu 21 gadu vecā meita Silvija, kas vēl dzīvo pie mums, ir gandrīz kā otrā māmiņa. Bērni patiesi ir viņai pieķērušies un kopā pavada ļoti daudz laika. Tas būtiski atvieglo vecāku soli. Protams, audzinot ģimenē tik daudz bērnu, ikdiena ir jāplāno rūpīgāk, toties mūsu ģimenē nekad nevienam nav garlaicīgi un droši vien arī nebūs.

Vecākiem, kas audzina tikai vienu atvasi, iespējams, šķiet, ka trīs vai seši bērni nozīmē trīs vai sešas reizes vairāk ieguldītā laika. Tomēr tā nav, jo bērni paši ļoti daudz laika pavada ar saviem brāļiem un māsām, vecākiem ne vienmēr ir jābūt viņiem blakus. Tāpēc daudzbērnu ģimenēs vecāki bieži ir tikai nedaudz vairāk noslogoti ar bērnu pieskatīšanu. Taču tas gan neattiecas uz ēdināšanu un mazgāšanu, jo tur patiešām viss pieaug proporcionāli bērnu skaitam.

Visi skolas vecuma bērni mazgā traukus katrs savā dežūras dienā. Protams, kad beidzas tīrie trauki, kādam tas ir jāatgādina. Tāpat bērniem tiek iedalīti darbiņi mājas uzkopšanā, mašīnas mazgāšanā, viņi iet iepirkties, pļauj zāli un strādā dārza darbus.

Vienlīdz svarīgi ir arī kopīgie atpūtas brīži – esam braukuši ar laivām, sapņojam arī par vairāku dienu ceļojumiem.

Sēņošana un ogošana laikam ir tās nodarbes, kurām visbiežāk atrodam kopīgu laiku. Tiesa, labāk ir, ja sēņu un ogu mežā nav pārāk daudz, jo tad savākto dažās stundās var arī pārstrādāt mērcēs vai salikt burciņās ziemai. Dažreiz esam iekūlušies tādā baraviku lasīšanas azartā, ka, sešus grozus sēņu tīrot līdz pusnaktij, septīto vairs nespējam pieveikt un dodam prom.

Esam pamanījuši izteiktu progresu dzemdību jomā – ja 90. gados dzemdībās galvenais bija ārsts un viņa ērtības, bet klātesošs vīrs tika uztverts kā svešķermenis, kas traucē, tad pēdējos gados izmaiņas ir kā diena pret nakti.

Slikti ir tas, ka Rīgā joprojām ir milzīgas rindas uz pašvaldības bērnudārziem. Mūsu dēls Kalvis, kam drīz būs četri gadi, tikai septembrī tiks pašvaldības bērnudārzā. Likumi taču paredz, ka pašvaldībai bērnu pieskatīšanas pakalpojums jānodrošina no mazuļa pusotra gada vecuma!

Daudzi var iztikt ar pašvaldības piemaksām pie privātā bērnudārza izmaksām, taču tas ir ļoti netaisnīgi, ja vecākiem ir jāmaksā par to, ko dažas pašvaldības nevēlas nodrošināt. Piemaksu summas svārstās ap 100–150 eiro par bērnu. Šī nauda vecākiem jāmaksā Rīgas domes neizdarības dēļ. Uzskatu, ka Rīgā šādas problēmas ir nevis finanšu trūkuma, bet gan nevēlēšanās risināt problēmu dēļ. Aizbildināties ar naudas trūkumu ir negodīgi! Šogad Rīgas pilsētas budžets ir pieaudzis par aptuveni 40 miljoniem...

Latvijā joprojām ir daudz par maz bērnu. Tomēr prieks, ka pēdējos gados lēnām aug vēlamo bērnu skaits, kas tuvojas ciparam 2–3 bērni ģimenē.

Diemžēl man ir pamatotas aizdomas, ka tagadējā valdība nespēs atrast nepieciešamos līdzekļus, lai nākamā gada budžetā iekļautu risinājumus, kas kaut nedaudz mazinātu to netaisnīgo nabadzību, kas Latvijā tiek uzkrauta ģimenēm tikai tāpēc, ka viņi vēlas vairākus bērnus.

Pateicoties ultimātiem, ir nelieli uzlabojumi ģimeņu atbalsta politikā. Redzam, ka Latvijā palielinās bērnu īpatsvars, kuri aug daudzbērnu ģimenēs, proti, ģimenē ir trīs un vairāk bērnu. Ja pirms pieciem gadiem tādu bērnu bija tikai 17 procenti, tad pērn daudzbērnu ģimenēs auga 19 procenti bērnu. Tas vairs nav tālu līdz Igaunijas rādītājam, kur daudzbērnu ģimenēs aug 21 procents bērnu. Līdz vidēji trim bērniem ģimenē gan neviena Eiropas Savienības (ES) valsts nav tikusi. Arī Latvijai tās ir nepiepildāmas cerības. Bet mums patiesībā pietiktu pat ar vidēji diviem bērniem katrā ģimenē.

Uzskatu, ka Latvijas valsts nav gatava un tās politika ģimeņu atbalsta jomā nav pietiekami izstrādāta, lai jaundzimušo bērnu skaits pārsniegtu mirstību. Galvenajam valsts ģimenes politikas mērķim jābūt centieniem novērst netaisnīgo nabadzību, kas ģimenēs iestājas bērnu dēļ. Latvijai ES valstu saimē šajā jomā ir ļoti slikti rādītāji.

Ir jābūt lielākiem tiešajiem naudas maksājumiem daudzbērnu ģimenēm, jābūt pieejamiem bērnu pieskatīšanas pakalpojumiem bez maksas visās pašvaldībās no bērna pusotra gadu vecuma, jābūt vēl virknei citu atbalsta pasākumu. Arī mājokļu programma būtu jāpaplašina – piemēram, samazinot banku uzlikto minimālā kredīta slieksni, kas ļautu daudzviet novados ģimenēm tikt pie sava ne tik dārga mājokļa. Labi, ka valdība vismaz rada iespēju turpināt esošo mājokļu atbalsta programmu, taču tai vajadzētu būt pretimnākošākai katras ģimenes reālai situācijai.

2016. gadā nekādi uzlabojumi nav bijuši. Būtībā ir tikai pasliktinājums – valsts finansējuma pārtraukšana tiem bērniem, kas netiek pašvaldības bērnudārzos. Rezultātā mums privātā bērnudārza līdzmaksājums ir pieaudzis līdz apmēram 127 eiro mēnesī, plus vēl jāmaksā par ēdināšanu.

Kā daudzbērnu ģimene izmantojam atlaides degvielas uzpildei. Vēl saņemam "Latvenergo" atlaides. Citas atlaides izmantojam reti.