Dažviet uzskatīja, ka šajā dienā jāsāk pļaut labību, jo Jēkabu uzskata par labības un ražas patronu, kurš nes labu ražu. Citviet viņu godā par maizes tēvu, tādēļ cenšas sarūpēt jau jaunu rudzu maizi. Pirmo kukulīti kā ziedojumu saimnieks nesa uz rudzu tīrumu. Ēdot pirmo jaunās maizes kumosu, jāskaita: "Dievs dod sātu, gausu".
Jēkaba dienā vāra arī rudzu biezputru, vispirms mazliet ziedojot podiņam un kāsim, uz kā to karina, lai visus varētu paēdināt un ēdiens sātīgs. Putru ēdot, nedrīkst runāt, lai visu gadu nebūtu jārīstās. Šo divu ēdienu nedrīkstēja trūkt nevienā mājā! Protams, tika kauts un vārīts zupā arī jērs vai kaza.
Draviniekiem Jēkabam jāziedo vasks vai medus, lai nākamajā gadā bites neiznīkst vai neizbēg.
No šīs dienas var arī ābolus ēst, jo tie vairs neesot kaitīgi, bet pēc Jēkabiem var sākt jaunos kartupeļus lūkot. Pašā Jēkabdienā gan kartupeļu laukā labāk neiet, lai tupeņi nebūtu cirmuļaini! Lai kāposti augtu lieli un cieti, kāpostu laukam šajā dienā labāk iet ar līkumu. Arī pie siena nedrīkst strādāt, lai tas nemaitājas: kārtīgs saimnieks sienu līdz šai dienai jau paspējis novākt un nu, pēc Jēkabiem, var mest kaudzē un vest šķūnī.
Tā nu diena bija gana brīva, lai varētu svinēt un arī tirgus sarīkot!
Izsenis latviešiem Jēkaba diena bijusi uzteikšanas diena, kad gruntnieki un kalpotāji atsaka saimniekiem un kungi – rentniekiem. Ja nu šajā dienā kungs nav atteicis, tad jāciešas vēl vienu gadu, jo bija tāds likums, ka vēlāk vairs no mājas laukā nedabū.
Protams, vērts paskatīties arī debesīs, lai zinātu, kāds laiks plānojams un kā saimniecība vedama.
Ja Jēkabi iekrīt jaunā Mēnesī, tad rudzus sēj ar šā gada sēklu, bet ja vecā (kā šogad), tad ar pērnā gada sēklu, lai maizes nekad netrūktu.
Skaidra Jēkaba diena sola labu ražu un arī daudz augļu.
Silta un gaiša Jēkaba diena arī zīlē aukstus Ziemassvētkus, bet balti mākonīši debesīs – ka nākamajā ziemā gaidāms biezs sniegs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
