Tūdaļ pēc saimnieku Jēkabu dienas seko Annas diena, ko sauc par Saimnieču dienu. Tradīcijas šajās abās dienās īpaši neatšķiras, tomēr dažos novados šī diena zināma arī ka upurēšanas diena. Kam un kādā vīzē šajā dienā jāziedo?
Mūsu sentēvi Annu uzskatīja par aitu patronesi, tādēļ šajā dienā ziedo vilnu (ja Māras dienā – 25. martā – cimdu pāris kūtī iemests, tad vilnas vajadzētu būt pārpārēm). Agrāk Annai ziedotas arī aitas, bet vēlāk tās šajā dienā kautas. Dažviet upurējuši vasku.
Annas dienā sāka ēst jaunos kartupeļus un burkānus un, tāpat kā Jēkabos, galdā lika jēru vai kazas gaļu un jauno rudzu maizi.
Šī ir bijusi arī iecienīta kāzu diena, kad pārvest mājās jauno saimnieci. Pirmā lauku raža deva iespēju kāziniekus godam pacienāt. Ticējums vēsta – ja pa Annām vanagi ap kādām mājām laidelējas, tad tajās mājās būs kāzas.
Osvalda Līdeka grāmatā "Latviešu svētki un svinamās dienas" rodams šāds Annas tradīciju apraksts: "Citviet Vidzemē pie vecas baznīcas ik gadus Annas dienā sapulcējās daudz ļaužu, kas apsolījušies, un nabagi no visām malām. Nabagi trīs reizes gājuši ap baznīcu apkārt, dziedādami un savas lūgšanas skaitīdami, un kopā ar viņiem staigājuši arī visi tie, kas tur kādu labumu meklē. Nabagiem iedod kāpostu lapas un citus dārza augļus, lai raža labi izdotos. Tad parušina smiltis no baznīcas un liek tur vēl iekšā maizi, sieru, olu, pienu, ziedus un saka: "Kā mēs esam apņēmušies, tā nu par gadu esam atnākuši." Pēc dāvanu izdalīšanas dziedāja un dancoja. Vakarā aplīgoja Annu, lai nāk un rūpejas par aitām, lai tām aug mīksta vilna. Šajā dienā nedrīkst nosist zirnekli, citadi aitas sprāgs."
Savukārt ticējumi par laika pareģošanu liecina – ja Annas dienā līst lietus, tad līs vēl divas nedēļas, rudens būs slapjš, būs daudz sēņu, bet nebūs riekstu. Bet, ja pēc Annas dienas salīst siens, tas tik un tā nesapūs, "kaut vai ūdens pa dakšu kātu tecētu". Visnotaļ iepriecinoši!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
