Foto: Shutterstock
Laikā, kad arvien vairāk cilvēku pievēršas dažādām garīgajām praksēm un pašpilnveides tehnikām, arvien biežāk nākas sastapties ar viedokli, ka tā vai cita prakse "nedarbojas", liek vilties un uzdot jautājumu, kas tieši tajā visā ir nepareizs – pati ideja vai mūsu izpildījums. Piedāvājam ezotēriķes Annas Komkovas skatījumu uz šo tēmu.

No kāda skatpunkta uztvert sevi un garīgās prakses, lai sasniegtu reālus rezultātus? Šis jautājums nudien ir svarīgs. "Ne viss taču strādā, ne viss izdodas, ne viss der," – domājam mēs. Patiesībā darbojas viss. Taču pie dažādām praksēm mēs nonākam dažādos savas dzīves posmos un dažādos apziņas līmeņos, tāpēc tām ir atšķirīgi rezultāti. Anna Komkova raksturo divas atšķirīgas pieejas (gan piebilstot, ka eksistē arī "pārejas varianti"). Kuru pašlaik pārstāvi tu?

Nestrādājoša pieeja – upura pozīcija

Tieši šajā stāvoklī mēs parasti ķeramies pie kādas garīgās prakses. Nogurums, vilšanās, problēmas ir tas, kas mūs piespiež meklēt. Kā mēs jūtamies un ar kādām enerģijām sākam praktizēt?

Cīņa par ātru rezultātu

Mēs jūtamies dzīves apbižoti un esam gatavi darīt jebko un ticēt tam, kam iepriekš neesam ticējuši. Šajā laikā mēs esam līdzīgi divnieku karalim, kurš pavisam šķidri iemācījies dzejolīti un pūlas to mehāniski atskaitīt skolotājam. Vienīgais tādu prakšu mērķis – rezultāts: dzīves uzlabošanās, problēmu risinājums, laimes iegūšana. Tik ilgi taču par to sapņots! Prakse tiek uztverta kā mērķa sasniegšanas līdzeklis. Tās prakses, kas prasa laiku un regulāru piepūli, kā likums, padara mūs nīgrus.

Līdzīgi porcelāna veikalā ieskrējušam zilonim, mēs ķeramies pie dažādiem instrumentiem un atmetam tos, neredzot acumirklīgas izmaiņas dzīves ritējumā. Kā kaprīzi bērni mēs vēlamies, lai "bumbiņa" šajā pašā sekundē pārvēršas par "lelli". Un vīlušies aizmetam, ja tā nenotiek. Mēs necienām enerģijas, necienām citus cilvēkus, neaizdomājamies par to, ka mūsu vēlmes bieži ir egoistiskas un pārkāpj Visuma pamatlikumus (brīvo gribu, energoapmaiņu).

Svarīgi saprast, ka šādā stāvoklī mēs neredzam prakses dziļumu un skaistumu. Steidzoties ieraudzīt rezultātu, mēs neļaujam sev izbaudīt procesu.

Zems pašnovērtējums

Kaut ko manifestējot, mūsu vienīgais pamatojums ir "es jau tik ilgi ciešu" un "es gribu kaut ko labāku".
Nonākot līdz manifestācijas tēmai, mums bieži ir problēmas ar pašvērtējumu. Mēs paziņojam par savām vēlmēm, neapzinoties savu skaistumu un vērtību. Atslēgas vārdi – es gribu. Visu pēc kārtas, visu un uzreiz, visu un tā pavairāk, visu, kā citiem. Taču aiz šīs gribēšanas nav izpratnes par to, kāpēc lai mums tas viss pienāktos.

Mēs paužam apņēmību kaut ko iegūt, taču nespējam balstīties ticībā, sajūtā, ka esam tā vērti. Un mūsu kuslajai manifestācijai pretī stājas dziļi iesakņojusies pārliecība "es neesmu tā cienīgs, es esmu niecība".

Praksei pretojas pastāvīga iekšēja trūkuma, nepilnvērtības un drāmas sajūta. Un visbiežāk tā ņem virsroku pār rītdienas realitātes radīšanu. Kur un kādā kvalitātē doma ir biežāk – tur arī notiek materializācija.

Šaubas

Mēs izmisīgi šaubāmies. Mēdz būt pat tā, ka visas mūsu prakses ir mēģinājumi sevi pierunāt, ka tas darbojas. Mēs praktizējam, lai gūtu pierādījumus, ka tam visam ir vērts tērēt spēku un laiku. Visbiežāk mēs ieņemam skeptiķa pozīciju – sak, palūkosimies, palūkosimies, vai tas darbojas... Un jau sākotnēji izdarām subjektīvus slēdzienus, neredzot kopējo bildi.

Kopumā upura pozīcija izskatās tā: es tam visam ne līdz galam ticu, bet var jau būt, ka tas nostrādās...
Pat tad, ja mēs aktīvi un ar iedvesmu ķeramies pie dažādām praksēm, iekšā var perināties tieši neticība. Un pēc laiciņa, kurā rezultāti tā arī nav parādījušies, mēs iekrītam depresijā – laiks iztērēts, spēki arī, bet brīnišķā dzīve tā arī nav novērojama... Iznāk apburtais loks – mēs sev sakām, ka noticēsim, ja redzēsim rezultātu. Taču rezultāta nav, jo vēl neticam tam. Mēs neticam savas būtības skaistumam, vērtībai un varenībai un savai manifestācijai, tāpēc arī nekas nenotiek.
Un šis ir kritiskais brīdis – mēs vai nu atmetam visas "ticu-neticu" spēlītes un ejam tālāk dziļi intuitīvā paļāvībā un izpratnē, ka garīgās prakses ir mūsu īstais ceļš... vai arī atmetam praksi ar lozungu "nestrādā".

Strādājoša pieeja: radītāja pozīcija

No radītāja pozīcijām mēs apzināmies savu atbildību par savas realitātes un savu enerģiju stāvokli. Saprotam, ka ir mūsu doma un ir mūsu realitāte – un vairāk nekādu apgrūtinošu vai nejaušu apstākļu. Lūk, kāpēc mums nemitīgi atgādina, ka esam veidoti pēc Dieva līdzības. Mūsu doma un realitāte ir tāda, kādu esam to izdomājuši un turpinām izdomāt dienu pēc dienas.

Lūk, grandiozā izvēles brīvība! Dievs ar bezgalīgu mīlestību deva mums visas iespējas savas unikālās realitātes radīšanai. Un ir laiks ķerties pie apzinātas radīšanas!

Procesa izbaudīšana

Brīnišķīga nianse, kas ļauj pārstāt dzīties pēc rezultāta, ir izpratne, ka mēs to jau esam paveikuši. Viss, ko mēs gribam iegūt šobrīd, jau eksistē mūsu nākotnē. Tas palīdz bez liekas kņadas, pārdzīvojumiem un negatīva radīt savu labāko realitāti.

Tieši šādā stāvoklī – priekpilnā saiknē ar savu nākotnes versiju – rodas bauda no procesa: mēs sākam ievērot, kā izkārtojas notikumi, tikšanās, sinhronitātes. Mēs sākam pievilkt veselīgāku, plaukstošāku, apgaismotāku "nākotnes es" savā šodienā. Tas ir daudzdimensionāls transformācijas un dzīves uzlabošanas process, un tas ir efektīvāks par lineāro.

Jebkura prakse kļūst par mistēriju, pārsteidzošu transformāciju, kurā būtisks ir pats process! Ja gribi nobaudīt izmeklētu ēdienu, tevi vilina pats skaistuma, smaržas un garšas baudīšanas process, nevis apmierināta izsalkuma sajūta.

Zieda uzplaukšana ir brīnumskaista, un līdzīga tam ir ikviena prakse – tā ir svēta un aizgrābjoša iepazīšanās ar savu patieso es.

Savas vērtības apzināšanās

Savas vērtības un nozīmīguma apzināšanās uz šīs planētas ir galvenā atslēga pozitīvām izmaiņām dzīvē. Tu apzinies to nenovērtējamo pieredzes un vieduma bagāžu, kas uzkrāts visos iemiesojumos. Un tas nozīmē, ka tu apzinies spēju virzīt savas enerģijas, pārvaldīt tās, saprast sava nolūka un manifestācijas svarīgumu.

Tu vairs neesi nabags laimes meklējumos – tu esi skaista un vieda būtne, kas apzinās savas spējas!

Pārliecība

Pārliecība, ka tavs nolūks, prakse un manifestācijas darbojas, dod zināšanas. Un tas ir spēks, taču mēs vienmēr uztveram to materiālās realitātes kontekstā. Zināšanas ir mūsu radošās domas, mūsu enerģijas pamatu pamats. Apzinoties savu dievišķo dabu, saprotot savu enerģiju darbības mehānismu, mēs esam cieši pārliecināti par redzamu rezultātu sasniegšanu.

Ticība sava nolūka spēkam – lūk, kas tam piešķir spēju materializēties.

Šajā gadījumā dzīves transformācija un uzlabošanās nav pierādījumu meklēšana, bet gan skaidra savu darbību apzināšanās, pārliecināta radīšana. Mēs skaidri zinām – tas strādā, enerģijas maina savas vibrācijas, matērija un realitāte izkārtojas atbilstoši mūsu izvēlei.

Radītāja pozīcijā mēs nenolaižam rokas pie šķietamas rezultātu neesamības. Mēs zinām, ka rezultāti jau ir, – vienkārši tāpēc, ka mēs apzināti palaižam procesus un izpildām prakses. Rezultāti jau ir, jo esam to izvēlējušies. Tie ir, jo mēs jau to esam paveikuši!

Nav nekā svētāka par mūsu nolūku, un nav nekādu šķēršļu nonākt pie kaut kā labāka, izņemot mūs pašus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!