Visi reliģiskie novirzieni balstās uz bezrobežu ticību Dievam, Augstākajam Saprātam – sauci, kā gribi –, un "tev notiks pēc tavas ticības.
Ticība Jēzum, Muhamedam, Allāham būtībā ir ticība Augstākajam, Pārdabiskajam, nesasniedzamajam, Un no šāda viedokļa var tikt izskaidrots jebkas, pietiek ar vienu frāzi – "tāda ir Dieva griba".
Un viss jau būtu labi, (jo cilvēkam taču piederas kaut kam ticēt), ja nebūtu vienas nianses: ticība Dievam, Augstākajam Saprātam, Pārdabiskajam viennozīmīgi paredz Spēku, kas vada un virza notikumus mūsu pasaulē. Bet kas tad atliek cilvēkam? Cerēt uz to, ka viss reiz izdosies, ja kāds izlems, ka viņš ir tā cienīgs. Tātad ticība Dievam šodienas formātā jau sākotnēji paredz, ka par visu notiekošo atbild nevis pats cilvēks, bet Augstākais Saprāts, kuram cilvēks tic, tiešā tā arī visu ieplānojis.
Samierināšanās ar apgalvojumiem "Dievs sodīs! Dievs visu redz!" cilvēku noved pie pilnīgas pasivitātes, kam seko nepretošanās ļaunumam, vardarbībai, netaisnībai. Rezultātā cilvēks nodzīvo dzīvi cerībā, ka pēc tam viņam tiks pēc taisnības. Tikai "pēc tam" – tas ir kad? Kaut kur dvēseles dziļumos katrs lolo cerību, ka varbūt kaut kad vismaz kaut kas no tā, uz ko viņš cerējis vai cer, sasniegs. Bet sapņi ir cilvēcīgi un katram savi! Ikvienam ir tiesības uz pašrealizāciju, radīšanu, un katram cilvēkam šādas iespējas patiešām ir! Un dzīves jēga ir, cerot uz augstākās būtnes palīdzību, attīstīt pie dzimšanas iedoto, attīstīties, nenonākot pretrunās ar savu dvēseli, virzīties pretī savam sapnim harmonijā ar apkārtējo pasauli!
Tad arī parādīsies iespēja savu sapni sasniegt vai vismaz iet tajā virzienā. Lai tas notiktu, vienkārši jāapzinās sevi kā energoinformatīvu būtni. Un, ja reiz mēs esam radīti pēc Radītāja tēla un līdzības (par to reliģijas ir vienisprātis) un katrā cilvēkā ir daļa no Augstākā, tad ikvienam ir iespēja attīstīties, radīt, veidot, harmoniski mijiedarbojoties ar pasauli!
Un te nu ticības fenomens ir vienkārši obligāts! Noticēt paša spējām, noticēt savai energoinformatīvajai dabai, noticēt tam, ka esi ieradies šajā pasaule ne jau vienkārši veģetēt. Un, noticot savām iespējām, beidzot uzņemties atbildību par savu dzīvi un kļūt par likteņa saimnieku, dzīvojot un attīstoties saskaņā ar paša dvēseli.
Tā nu iznāk, ka ticības fenomenam ir dažādas funkcijas, atkarībā no tā, kuru skatpunktu izvēlamies.
No energoinformatīvā skatpunkta raugoties, ticība savām kā energoinformatīvas būtnes spējām ļauj attīstīties, pilnveidoties harmonijā ar pasauli un Dievu, saskatīt un izjust pasaules skaistumu un parādīt citiem šo iespēju ar personīgo piemēru. Ticība (nejaukt ar fanātismu!) savām spējām, kas turklāt apliecinātas personiskajā pieredzē, attīstība saskaņā ar savu iekšējo būtību (dvēseli) ļauj ikvienam kļūt par Radītāju savā individuālajā Visumā, ko dēvējam par dzīvi. Tāda ticība un zināšanas, kas balstās personiskajā pieredzē, nevis iemācītos postulātos, spēj radīt brīnumus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
