Pazudušie bērni: cik bargi būtu jāsoda vecāki  (29)

Ko nosaka likums, ko sirdsapziņa, ko nozīmē būt labiem vecākiem, ko saka atbildīgās institūcijas, dienesti, kuri steidz meklēt pazudušo dārgumu, ko par pazudušā bērna vecākiem saka un domā citi vecāki, par to visu būs lasāms šajā rakstā.

Arī par to, ko jūt pats mazais bēglis un kādas sekas bērna psihē atstāj nakts mežā jeb prombūtne no vecākiem, kā arī palikšana vientulībā. Visiem uzrunātajiem uzdevām jautājumu, vai pēdējā laika atgadījumi ar bērnu pazušanu neliek domāt par to, ka būtu jāpalielina vecāku atbildība, tostarp jāmaina piemērojamie sodi.

Lai izvērtētu nepieciešamību un lietderību palielināt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēto administratīvo sodu, inspekcijas ieskatā, sākotnēji būtu nepieciešams sadarbībā ar pašvaldību institūciju speciālistiem apkopot un analizēt bērna pazušanas gadījumus, to cēloņus."

Tāpat bērnu tiesību aizstāvis uzsver, ka, lai uzlabotu situāciju un pēc iespējas novērstu nelaimes gadījumus, būtiska ir vecāku, skolas, pašvaldības, un kompetento valsts institūciju savstarpējā sadarbība. Bērnu vecākiem būtu svarīgi runāt ar bērnu un skaidrot dažādu situāciju bīstamību. Būtiski ir ar bērnu izplānot un pārrunāt iespējamo rīcību gadījumā, ja bērns pazustu. Iepriekš izrunāts sīks un detalizēts plāns bērnam var palīdzēt saglabāt lielāku mieru un skaidrāk izprast situāciju.

Tāpat, lai pēc iespējas novērstu bērnu klaiņošanu, pašvaldībām iespēju robežās būtu nepieciešams piedāvāt dažādas brīvā laika pavadīšanas iespējas bērniem ar atšķirīgām interesēm.

Logins uzsver, ka inspekcijas pārstāvji ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību regulāri ir aicinājuši bērnu vecākus rūpēties par bērnu drošību, izvērtēt iespējamos drošības apdraudējuma riskus, neatstāt bērnu bez uzraudzības, kā arī rūpīgi izvērtēt vai, atstājot bērnu citas personas (piemēram, cita bērna vai vecvecāka) uzraudzībā, bērns būs drošībā, un, vai viņš tiks atbilstoši aprūpēts.
Ievērojot minētās problēmas aktualitāti, inspekcija aicina bērnu vecākus pievērst īpašu uzmanību bērnu drošībai un uzraudzībai, piemēram, atrodoties ūdenstilpņu tuvumā, vietās, kur ir intensīva transporta kustība u.c.

Analizējot inspekcijas īstenotās aktivitātes 2015. gadā, secināts, ka pērn inspekcijā sniegtas 2507 konsultācijas par bērnu tiesību jautājumiem, tostarp arī konsultācijas par jautājumiem, kas saistīti ar vecāku nolaidību vai bērniem, kuri atstāti bez uzraudzības.

2015. gadā institūcijām (bāriņtiesai, sociālajam dienestam, policijai u.c.) par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem ģimenēs, audžuģimenēs vai pie aizbildņiem Uzticības tālrunī saņemtā informācija tika nosūtīta 205 gadījumos. Lielākoties palīdzība bija nepieciešama gadījumos, kas saistīti ar fizisku, emocionālu un seksuālu vardarbību, kā arī ar nepietiekamu bērnu aprūpi un pamešanu novārtā ģimenē.

Zināms, ka ministrs ir vairāku bērnu tēvs, tāpēc uzdevām to pašu jautājumu, tikai lūdzot komentēt situāciju no tēva skatpunkta: "Tā es nekomentēšu. Pārāk liela atbildība," sacīja Reirs.

Vaicāts, kad šo gadījumu vērtēšana varētu noslēgties, Reirs atbildēja, sakot: "Es jums nevaru pateikt. Tad, kad tiks izvērtēts." "Tuvākajā laikā?" – "Nē, ne tuvākajā laikā, tagad budžets ir svarīgākais valdības uzdevums."

Saeimas deputāts Imants Parādnieks (NA) gan bija nedaudz runīgāks, tomēr arī viņa viedoklis ir visai aptuvens. Vaicāts, vai ir jānosaka bargāki sodi vecākiem par savu atvašu nepieskatīšanu, Parādnieks atbildēja: "Nē, es domāju, ka, nē. Vecākiem pietiekami pārdzīvojumi jau ir bijuši. Katram vecākam, lai kā viņš rūpētos par bērniem, mirklis kaut kāds var notikt. Varētu teikt, ka tā ir vairāku nejaušību un sakritību virkne. Tur suns aizskrēja, bērniņš aizskrēja pakaļ, māmiņa paskatījās – kāda atbildība.

Atbildība ir katra vecāka milzīgie pārdzīvojumi par to, ka bērnam ir nodarīts pāri neviļus. Šādi gadījumi vēl vairāk liek vecākiem aizdomāties, ka elementārās dzīves situācijas var rasties neiedomājamas problēmas. Manuprāt, sabiedrības iesaistīšanās un iejūtība, un – galvenais – līdzdalība parāda, ka mums ar sabiedrību viss ir labi. Var būt tas kādam liks būt uzmanīgākam, bet nekādos normatīvos aktos tas nav nepieciešams. Vismaz ne šajā jomā."

Lai novērstu bērnu pazušanas gadījumu atkārtošanos, ir ļoti svarīgi paaugstināt vecāku izpratni par bērna attīstību dažādos vecumposmos. Zīmīgi, ka visi pēdējā laikā pazudušie bērni ir līdzīgā vecumā - divus līdz trīs gadus veci. Tas ir vecums, kad bērns bezbailīgi dodas iepazīt pasauli, bet viņam vēl nav izveidojušās spējas apzināties savas rīcības sekas. "Mēs nevaram no tik maza bērna sagaidīt, lai viņš spētu ievērot visus mūsu noteikumus un uzņemtos atbildību ar savu rīcību. Ir svarīgi, lai vecāki to apzinās un rūpīgi pieskata savas atvases vai nepieciešamības gadījumā palūdz viņus pieskatīt citiem uzticamiem pieaugušajiem - radiem, draugiem vai kaimiņiem," norāda speciāliste.

Kā atzīst Balode, ir arī tādas situācijas, kad vecāki pelnījuši sodu, bet ne par bērna pazušanu - par ilgstošu bērna pamešanu novārtā, bērna atstāšanu pie iereibuša cilvēka un citos līdzīgos gadījumos, kurus vērtē bāriņtiesa. Un arī te dažkārt palīdz vecāku izglītošana - piemēram, nosūtīšana uz kursiem par bērna emocionālo audzināšanu, kas vecākiem sniedz praktisku informāciju bērna vajadzību un attīstības izpratnei.

Lūk, te būs daži vecāku viedokļi!

"Es par to, ka vecākiem finansiālā veidā būtu jāizjūt savas bezatbildības sekas. Iepriekšējā diskusijā par šo tēmu man teica, ka glābšanas dienesta darba apmaksa nozīmējot turpmāko dzīvi ģimenei grauzt maizes garozas, nestrīdos, bet tad kaut kādu procentu atmaksāt vai konstantu summu. Arī dažādas reklāmas kampaņas varētu nostrādāt, bet tam, ka vecāki, baidoties no soda, nemeklēs palīdzību, gan nespēju noticēt.

Stresa situācijā cilvēks glābs savu tuvāko, neskaitot eiro, bet līdz stresa situācijai daļa nenonāks, zinot, ka nāksies tos eiro pēcāk noskaitīt."

"Vajag palūkot citu Eiropas valstu likumus. Nezinu, kur vēl kaut kas šāds regulāri notiek un tauta eiforijā par vienotību? Viss var notikt dzīvē, bet šie pēdējie notikumi tomēr parāda, ka nav noticis negadījums, bet totāla bezatbildība.

Drīz vieglprātīgas māmiņas nepieskatīs vispār, jo taču atlidos helikopters, atbrauks armija un tautas masas, atradīs. Un māmiņai nekas par to nebūs.

Noteikti ir jābūt atbildībai un arī sodiem. Cik tad reizes vēl vajag pazaudēt bērnus mežos, cik reizes vēl būs tādi laimīgi fināli. Un ja nebūs, kurš būs vainīgs? Vai atkal nebūs?"

"Nedzīvoju Latvijā. Apzinos, ka par šādu nozaudēšanu man neredzēt vairs savus bērnus. Dzīvē viss var gadīties, bet es tiešām skatos, sēžu blakus. Viss atkarīgs no pašiem vecākiem. Nevaru iedomāties pļāpāt ar kaimiņu, bet mazo aizsūtīt ar suni. Arī dzīvoju blakus mežam un lielceļam."

"Ir jāsaprot, ko soda, par ko soda un ar kādu mērķi. Tas nozīmē, katrs šāds gadījums būtu jāanalizē atsevišķi, lai saprastu, kur notika kļūda. Nevis tikai "pēc fakta", ka pazudis bērns. Bērns var pazust vecāku ļaunprātības dēļ, rupjas paviršības, stulbuma, neprasmes, pieredzes trūkuma, noguruma, pārslogotības un vēl daudzu citu iemeslu dēļ. Bērns var pazust arī savu personīgo psihisko īpatnību dēļ. Sodāma ir tikai ļaunprātība un acīmredzama paviršība (piemēram, bērns viens pats atstāts istabā, kur vaļā logs). Pārējais ir izglītības un labklājības jautājums, par ko daļēji atbildīgi ir vecāki paši, bet daļēji arī valsts.

Jāsāk būtu ar to, ka par katru šādu gadījumu būtu jābūt precīzai informācijai, nevis dažādu baumu savārstījumam, kā tas ir tagad. "Nenovaktēja" nav pietiekami skaidrs formulējums, viņa bija un viņai šķita, ka viņa ir ar bērnu visu laiku kopā, uzraugot viņu pietiekamā mērā. Sodīt varētu tikai kaut kādas konkrētas darbības, bet šeit, manuprāt, bija vienkārši pieredzes trūkums. Lai no šādiem gadījumiem visi varētu kaut ko mācīties, būtu jābūt precīzam situācijas aprakstam, burtiski situācijas modelim ar shēmām. Tam tiešām būtu jēga, taču to diezin vai sagaidīsim (tā vietā drīzāk neauglīgas runas par sodīšanu).

Ir vēl kas. Rūdolfa pazušanai veltītajā diskusijā kāds minēja - valsts pārstāv bērna intereses (ar to šai gadījumā varētu saprast vēršanos pret vecākiem, ja viņu dēļ bērns cietis). Šai bērna interešu pārstāvībai tomēr būtu kaut kā pozitīvi jāizpaužas, lai par to varētu vispār runāt. Šobrīd tomēr es redzu ģimenes ar bērniem visu labklājības risku analīžu sarakstu galvgaļos, visi zina, ka nepietiek vietu bērnudārzos, un tā vēl varētu turpināt. Nevar neko atprasīt tāpat vien, neko nedodot pretī, citādi tas jau būtu kaut kāds totalitārisms (kas izteikti jaušams dažu personu komentāros). Es noteikti pret to iebilstu. Nevar būt tā, ka vecāki rūpējas par bērniem, kā prazdami, bet, kolīdz notiek nelaime, tā - jā, pēkšņi pieslēdzas arī valsts ar savām "rūpēm" un "bērna interešu aizstāvību", kas izpaužas kā soda piemērošana vecākiem. Kas, protams, trāpīs atkal tam pašam bērnam (neatkarīgi no soda veida), jo bērnu labklājības pamatā pirmkārt, ir viņa vecāku labklājība.

Tomēr man ir prieks, ka vismaz uz vietas (nevis interneta komentāros) gan iesaistītie dienesti, gan arī cilvēki pilnīgi no malas savu darbu ir darījuši nesavtīgi un pēc sirdsapziņas, daudz nespriedelējot par to, "kurš vainīgs"."

"Bērnu likumpārkāpumu prevencija un bērnu tiesību nodrošināšana mums ir pamatā orientēta uz vecāku sodīšanu (bieži vien atņemot jau tā niecīgos resursus bērnu labklājībai) nevis uz reālu prevenciju, strādājot ar ģimeni, lai palīdzētu viņiem kļūt par labākiem un veiksmīgākiem vecākiem. To apliecina arī tiesībsarga biroja veiktais pētījums."

"Un vēl par tēmu runājot. Atceros savu bērnību. Dzīvojām laukos, māja netālu no lielceļa, blakus mežs un dīķis. Sētas nebija apkārt. Mani mamma un vecmamma bija mani iemācījušas, ka, ja iešu viena uz mežu, mani vilki uzbruks un apēdīs, bet, ja iešu kopā ar kādu pieaugušo, tad vilki nenāks klāt. Šo atcerējos vēl ilgi un baidījos iet viena mežā un vispār no mājas projām. Par dīķi teica, ka tur nevar iet tuvu klāt, jo tur dzīvo ūdens briesmonis un tas var mani ievilkt ūdenī. Arī pie dīķa negāju, jo bija bail. Neatceros vairs, kāda fabula bija par lielceļu, bet tur ari īpaši nestaigāju."

Visbiežāk bērni vecumā no trim līdz sešiem gadiem centīsies atrast ceļu mājup, tomēr būtiski saprast, ka vecumā līdz astoņiem gadiem apkārtnes apzināšanās var sagādāt grūtības, jo kognitīvās jeb izziņas spējas nav attīstījušas pietiekami labi, lai bērns varētu izprast savu atrašanās vietu (Piaget & Inhelder, 1967). Šajā vecumā bailes, trauksme un bezspēcības sajūta parādīsies ātrāk (Hill, 1998). Pēc astoņu gadu vecuma bērniem parādās reālāka izpratne par daudzdimensionālo apkārtni. Nereti bērni vecumā līdz 12 gadiem pazūd, jo izpēta jau zināmos ceļus un cenšas atklāt jaunus ceļus, lai sasniegtu savu galamērķi (Syrotuck, 1977).

Pazušanas gadījumā vecāki bērni nereti izjūt ne tikai bailes un izmisumu par pašu pazušanu, bet arī to, vai un kad tiks atrasti. Vecāki bērni izjūt bailes un neziņu arī par tuvāko nākotni – piemēram, kas notiks tad, kad satumsīs, ja būs auksti, ja iedzels kāds nezināms kukainis. Mazāku bērnu spējas domāt par tālāku nākotni nav tik attīstītas, tādēļ šādas raizes viņi neizjūt tik spēcīgi (Hill, 1998). Nereti izbīlis un bezspēcība bērniem, kuri ir pazuduši, var raisīt arī psihosomatiskus simptomus – vēdersāpes, vemšanu, utt. (Hart, 1979, Hill, 1998).

Katrs bērns ir citādāks – ar atšķirīgu nervu sistēmas darbību, temperamentu, izpratni par notikumiem, emocionālo piesaisti aprūpes personai. Tieši tādēļ atšķirīgas var būt arī sekas pēc pazušanas. Ir bērni, kuri piedzīvo patiešām lielu trauksmi un bailes pēc atrašanas. Šādi bērni var izrādīt bailes doties kaut kur vienatnē, just un izrādīt paniku un izmisumu, ja kāds no vecākiem izgājis ārpus bērna redzesloka.

Bērniem, kuri pēc pazušanas izjūt spēcīgas negatīvas emocijas, noteikti jāsniedz atbalsts un palīdzība, lai mazinātu nepatīkamās pieredzes atstātās sekas. Tāpat ar bērnu jāpārrunā rīcības plāns, ja kādreiz bērns nokļūtu līdzīgā situācijā. Pēc atrašanas vecākiem jānodrošina bērnam emocionāli silta sagaidīšana un mīlestības pilna vide, tādā veidā atjaunojot bērnā drošības izjūtu.

Diemžēl policija nedēļas laikā "Delfi" nesniedza atbildi, vai un kāds sods piemērots pazudušo bērnu vecākiem. Atgādināsim, ka 27. jūlija vakarā Saulkrastos pazuda un tikai nākamās dienas pusdienlaikā tika atrasts trīs gadus vecais Rūdolfs, bet 3. jūlijā Engures pagastā no kempinga "Abragciema Baloži" pazuda divus gadus vecs bērns, kurš tika atrasts tikai nākamās dienas agrā rītā. Laikā starp abiem šiem gadījumiem vēl pāris bērni īsāku laika sprīdi bija pazuduši Rīgā. Lai gan dažam labam varētu šķist, ka šajās reizēs runāt par sodiem un to, cik daudz naudas un resursu iztērēts, lai glābšanas dienesti atrastu pazudušos bērnus, būtu nevietā, tomēr ir arī daļa sabiedrības, kas uzskata, ka vecākiem ir tikusi dota pārāk liela vaļa, un tomēr būtu jādomā par bargākām sankcijām šādos gadījumos.

Tiesa, arī Nacionālie bruņotie spēki (NBS), kas kuplā skaitā iesaistījās mazā Rūdolfa meklējumos, nedēļas laikā portālam "Delfi" tā arī nesniedza atbildi, cik resursu ir iztērēts šajā plašajā meklēšanas operācijā.